"Kad lūdzām, nedarīji neko. Tagad darām paši."
Ir tikai seši blatniji apmetušies piektajā barakā, bet, ja nebūtu atrasti pirts oglēs paslēptie duramie, viņi būtu sākuši slepkavot politiskos. Tagad viņi ir aizbarikadējušies stūra kabinkā. Tai ir restots logs un biezas dēļu durvis, bet uzbrucēji sāk lauzt barakas jumtu. Priekšnieks ir ļoti nelaimīgs; tikai neviens vairs priekšniekus neklausa. Pūlis apzinas savu spēku, un to nekādas pakāpes uzpleču nēsātāji vairāk nebaida.
Kad pa izlauzto jumta caurumu sāk bērt degošus matraču salmus, krimiķi kā blaktis sprūk laukā. Nogalināt viņus neviens nav domājis, bet viņi kviec kā aizkauti un, sitienu pavadīti, skrien cauri vīru koridoram uz caurlaidi. Tur viņus pārņem priekšniecība un nometina pie vārtiem. Laikam lāģera būrī visas vietas ir aizņemtas.
Bendērevieši ir lepni par savu pirmo lielo uzvaru.
UZZINU, ka Alvīne brauc mājās. Esot apmetusies trešajā samanu barakā pašā ciemata nomalē, kur atbrīvotajiem ir jāgaida, kamēr sagatavo dokumentus. Vienā barakas galā ir vīrieši; otrā sievietes. Viņus visus vēl baro lāģera priekšniecība, bet ne vairs ar parasto balandu.
Aizejam ciemos. Barakā nāras gan tāpat divstāvīgas, bet iemītnieces ir cerību pilnas un starojošas. Starp tām ir divas latvietes - Alvīne un Zinta Miezīte. Pārējās ir lietuvietes. Arī mēs esam divi - Elmārs Grīns no ambulances nodaļas un es. Šī ir viena no reizēm, kad Elmārs ir dabūjis caurlaidi. Jautri pļāpājam līdz krēslai; tad, norunājuši nākošo tikšanos, abi nākam uz zonu.
Elmārs, kā jau sieviešu pazinējs, spriež par abām. Alvīne esot jauka, bet Zinta tāda pavītusi - īsta slaucēja. Es tīri tā nedomāju. Zinta ir glīta, bet man jau arī patīk Alvīne - tikai viņa dodas uz mājām un man ir jāpaliek, un dzeloņdrātis mūs izšķirs uz mūžu.
Eju pie meitenēm katru dienu, un laiks paiet tukšus salmus kuļot. Ja pati dzīve tik tukša, ko gan citu lai darām? Viņas jau spriež par dzīvi brīvībā un ar ilgošanos gaida, kad saņems pases un būs brīvas. Es jokoju par saviem divdesmit pieciem un aiznesu viņām drēbi, kur iešūt uz mājām sūtāmās pakas. Lāģerim un garnizonam patreiz darbnīcas piegriež autus, un no desmit tūkstošu pāriem atlicināt var daudz - pat ja no katra pāra nozog kaut puscentimetru. Pat lāģera orķestris ir apģērbts baltos uzvalkos, kas ir šūti no autu drēbes, un pret lāģera pelēcību izskatās lieliski.
Trešā baraka nu ir latviešu pieturas punkts, un mūsu meitenes tā kodols. Viņas ir tikai divas - tāpēc lielāka sacensība, bet ar ko var sacensties tāds, kam nākotne ir priekšniecības rokās? Viņas jau sapņo par mājām un savējiem, bet ne visiem vairs ir gaidītāji.
Vakaros staigājam pa stepi, kas jau ir zaudējusi pavasara krāšņumu. Ir sācies siena vākšanas laiks, un atkal līdz rudenim sūtīs cietumnieku brigādes uz Kukuzeka pļavām vākt cieto stepes zāli. Arī Latvijā tagad smaržo siens. Savādi! Vēl pēc garajiem gadiem smarža ir atmiņā! Kā gan cauri baraku smirdoņai tā ir saglabājusies? Kāda būtu sajūta atkal gulēt smaržīgā sienā?.
Uzdāvinu Alvīnei mazu smaržas pudelīti - vienīgo smaržu, ko pārdod veikaliņā. Viņa priecājas, un mēs satiekamies katru dienu.
PIENĀK Jāņi, un spriežam, kā tos pusbrīvībā nosvinēt. Sarunājam iet pie Visvalža uz zirgu bāzi. Tur viņam ir maza istabiņa - priekš mums liela diezgan. Esam pavisam seši. Elmārs Grīns no ambulances arī ir dabūjis caurlaidi.
Salasāmies pēcpusdienā. Puiši ir atnesuši divas pudeles šampanieša, jo mūsu veikaliņā cita dzēriena nav. Pavisam neparasti tas izklausās - nodzert pirmos Jāņus ar šampanieti.
Saplūcam stepes zaļumus. Ziedi sen jau noziedējuši, un ozolu nav. Tāds lepns koks te atsakās augt. Bērzs gan mēģina, un kā sīks krūms, zemei pieplacis, nīkuļo.
Meitenes ir sagādājušas krējumu un taisa krabju salātus. "Šampanietis un krabji," saka Elmārs Grīns. "Jāņi uz goda!"
Tas liekas neparasti, bet sieru un alu neviens te nav redzējis. Pirmo reiz satieku Visvalža meiteni Rotu. Viņa ir glīta - neliela un paapaļa. Baumo, ka gaidot bērnu. Labi, ka viņa brauc uz mājām un mazais latvietītis nepiedzims aiz dzeloņdrātīm. Nezinu, vai es būtu vēlējies te piedzimt? Visvaldis saka, ka esot laimīgs ar savu stepes mīlu, un lūdz, lai darbnīcā viņam uzšuju tādu žaketi, kura derētu arī kāzām.
Šampanietis mūsu pelēcību ir padarījis rožainu, un mēs dzeram un smejamies par bijušo un gaidāmo. Līgot nedrīkstam. Nezinam, kā to uzņemtu čekisti. Visi esam brīvības alku pārņemti, bet tikai meitenes gaida pases un biļetes uz mājām.
Aizejam uz lāģera dārzu. Dažus hektārus aizņem gulošās ābeles, un dārzu apjož lielogu ievas. Tās esot Mičurina, slavenā krievu botāniķa, izaudzētas. Blakus dārzam ir mazs, izrakts ezeriņš un pretējā krastā - klints siena. Lai dzītu velgmi lāģera tomātu stādiem, bubina smirdošs dīzelis.
Pārāk ātri pienāk vakars, un mums abiem ar Elmāru ir jāatgriežas zonā. Tik īss ir bijis Jāņu prieks, un tik tālu vēl rīts, kad saulīte rotāsies. Ir jāšķiras no meitenēm un jāgaida nākošie Jāņi. Bēdīga ir tāda Jāņu novakare, kad līksmais noskaņojums ir jāatstāj pelēkajā stepē un jālien aiz dzeloņdrāšu žoga. Elmārs atrod, ka pazaudējis pulksteni. Gribējis palepoties meiteņu priekšā, bet - pat papardes ziedu neatradis - iedzīvojies zaudējumā.
Ielienu savā būcenī un, izstiepies platajā gultā, domāju par laimīgajām meitenēm. Nākošajos Jāņos jau viņām būs kāds, kam vīt vaiņagu. Aizmiegu ar domu, ka rīt atkal tiksimies, bet cik ilgi. Reiz pienāks šķiršanās, un, viens palicis, tikai atmiņās pārcilāšu skaisto laiku trešajā barakā.
MEITENES ir pases saņēmušas un gaida aizbraukšanas dienu.
Staigājam pa stepi, bet viņu runas saistās ar sagaidītājiem dzimtenē. Es klusēju. Kas zin, varbūt esmu iemīlējies? Nezinu, kā mīlētājs jūtas. Varbūt tās ir tikai skumjas, ka ir jāzaudē tuvs cilvēks? Kad Viņas te vairs nebūs, ko tad es steigšos satikt pēc darba?
Un tā diena pienāk. Ieeju trešajā barakā, un baraka ir tukša.
Lietuviete Korsaka sēž viena uz tumšajām nārām. Visas citas šorīt esot aizvestas uz staciju. Barakā puse no sievietēm bija lietuvietes, bet nu viņas visas ir prom - tikai Korsaka varbūt kādu vēl gaida.
Mani apņem karsts vilnis un saplok, un es pagriežos, lai ietu.
Sapnis beidzies, nočukst sāpīga balss.
"Alvīne tev kaut ko atstāja!" Korsaka sauc man pakaļ.
Kā atmodies, turu rokās mazu izšūtu spilventiņu. Nodomāju - būs galvu kur uzlikt, un, iespiedis spilventiņu padusē, eju uz savu pelēko, tumšo un tukšo kabinku.
Iekrītu gultā. Ko gan man ir devusi šī dzīve? Sāpes, vilšanos un verdzību, un kad un kur tas viss beigsies? Cik laimīgi visi pastaigājāmies gar mazo ūdens aizsprostu pa nolaisto lāģera dārzu! Gulošo ābeļu sīkos un skābos ābolīšus pa reizei mūsu veikaliņš tirgo, bet es tos nepērku. Ābolīši Latvijas mežābelei bija labāki.
Otrā rītā jūtos kā pēc paģirām. Redzi nu, es pats sev saku, smējies par mīlētājiem un pats nemaz neesi gudrāks. Ir tik muļķīgi, ka saprāts te nelīdz.
Aizeju pie Visvalža. Arī viņš mazliet skumst. Esot jāgaida līdz oktobrim. Komisija sodu esot samazinājusi, un oktobrī tikšot atbrīvots.
Nezin, kāds lāģeris man būs paredzēts, bet nav šaubu, ka Spaska drīz izputēs. Kad pietrūks slimo un kroplo, vai būs diezgan krimiķu, ko ārstēt lielajās slimnīcas barakās? Mūsu apsargi arī izskatās drūmi. Būs jāmeklē jaunas dzīves vietas un darbi vai jāpaliek bezdarbniekos. Neko vairāk viņi nezin, kā saskaitīt līdz pieci, un visu laiku ir jutušies kā priekšnieki. Karagandā šahtās ir darba diezgan, bet roc nu ogles kopā ar bijušajiem zekiem.