"Pavisam labi," viņš saka. Darba zonā esot pavāriem zīlējis.
Papriekšu gan šo to iepriekš uzzinājis, jo visi priecājoties, ja no pagātnes kaut ko ticamu varot pastāstīt.
"Klāj vaļā!" es saku.
"Tev rāda brīnišķīgu nākotni," kārtis skatīdamies, Visvaldis stāsta. "Saņemsi kaut kādu naudu un drīz brauksi mājās."
Un mani sagaidīšot kāda blondīne - laikam brūte.
Nevaru nesmaidīt. Naudu jau māte varbūt atsūtīs, kaut rakstīju, ka pats nopelnu, bet uz brīvību gan nav izredžu. Tikko nesen saņēmu atbildi, ka sakarā ar smago noziegumu, sods palicis spēkā.
"Viss tīra patiesība," Visvaldis apgalvo.
Es zinu, kas ir komisijā izlemts, bet, mājās ejot, gribas ticēt, ka kārtīm būs taisnība. Vai pirms apcietināšanas māsīca Jautra, kārtīs skatīdamās, nebija teikusi, ka es aizbraukšot tālu tālu, bet atgriezīšoties? Vai tas tik neiespējami, ka viņas pareģojums piepildās?
Brīvība
Pareģojums sāk īstenoties nākošajā dienā. Ap pusdienas laiku pārvaldes dieninieks liek man steidzīgi ierasties priekšniecībā. Ieaicina specdaļā, kur man kāda darbiniece paskaidro, ka mūsu organizācijas lieta esot caurskatīta un mans sods samazināts uz desmit gadiem. Oktobri es būšot brīvs.
Esmu apmulsis no dzirdētā un, uz darbnīcu atpakaļ iedams, sāku apjēgt, cik oktobris tuvu.
Sagādes priekšnieks Skačkovs ir tikko atgriezies no kursiem.
No kapteiņa viņš ir paaugstināts par majoru un, mana lielā soda iespaidots, skatās uz mani aizdomīgi.
"Tu darbnīcu vadītājs?" viņš brīnās. "Jā," es saku, "bet drīz braukšu mājās."
"Nīkstam ārā," viņš žēlojas. "Ja nav neviena laba meistara, kam tad vajadzīgas darbnīcas?"
"Lāpīsim ieslodzītajiem lupatas un šūsim apģērbus," es mierinu. Viņš turpina žēloties, ka drīz jau cietumnieku arī nebūšot.
Ko var darīt, nodomāju, ka jūsu impērija ir sākusi brukt.
Tikko esmu Skačkovu izvadījis, pārvaldes dieninieks ir klāt atkal.
"Mazs pārpratums par atbrīvošanu," viņš ziņo. "Nākat noskaidrot. "
Te nu bija brīvība! Kā ūdens lāse uz karstas plīts.
Tā pati darbiniece man atkal skaidro, ka noticis pārpratums.
Par katru manu nosēdēto dienu man ieskaitot trīs. Pēc jaunās progresīvās soda skaitīšanas metodes jau šodien es skaitoties brīvs, un vakarā man esot jābūt ārpus drātīm.
"Bet ko ar darbnīcām?" es saku. "Esmu atbildīgs."
"Rakstiet lūgumu lāģera priekšniekam," viņa ieteic, "lai atļauj vēl dažas dienas palikt."
Rakstu un domāju - kāda ironija! Man ir jālūdzas, lai man atļauj vēl dažas dienas palikt aiz drātīm! Kam nodot darbnīcu?. Kā ātrāk tikt vaļā no siltās vietas?.
Pierunāju kurpnieku brigadieri lāģernieku Ivanovu, lai atvieto mani, un Skačkovs piekrīt. Lieku rakstīt aktus, lai tiktu drīzāk brīvs. Galva ir kā biezputras pilna. Domas negrib risināties, un tagadne liekas sajukusi kopā ar nākotni.
Lāģera fotogrāfs igaunis priecājas, ka mani ir noķēris, un uzņem turpat pie barakas sienas brīvā dokumenta bildei. Kopš sākusies atbrīvošana, viņš esot vienā steigā, dzenādams atbrīvotos pa visu lāģeri.
Kad paziņo, ka no mātes man ir pienākuši piecdesmit rubļi, līdz pēdējai zilbei ir piepildījušās Visvalža kārtis. Kad viņam to stāstu, viņš netic, ka es būšu brīvībā pirmais. Lai man nebūtu jādzīvo trešajā barakā, norunājam, ka palikšu pie viņa.
Kārtoju savu lāģera mantu, kas sakrājusies it kā pati no sevis.
Nezinu, kā visu dabūt aiz zonas. Pa pastu divas pakas aizsūtu uz mājām. Čemodānu vedīšu pats, bet pārējo atstāšu Visvaldim. Atkal stāv pretī nezināmais. Pēc turpat desmit gadiem dzīve ārpusē nav iedomājama. Es pat nezinu, kā tagad Latvijā dzīvo.
PIE mums sabrauc jauno zemju apguvēji - zēni un meitenes ar dedzīgām komjauniešu sirdīm un utainām pufaikām. Iet lāģera pirtī mazgāties un sutināt utis. Visa Padomija ir viens liels lāģeris ar atsevišķām zonām, bet vienu un to pašu iekārtu.
Laikam jau sācis trūkt sargu lāģera apsardzei. Kad aizbrauksim mēs, panīks Spaskas speclāģeris tāpat, kā panīka raktuves pēc angļu aizbraukšanas turpat trīsdesmit gadu atpakaļ. Kā atmiņa vēl rēgojas stiklainie izdedžu bluķi upītes kraujā pie lāģera spēkstacijas, un pār stepi kā rēta stiepjas aizaugušais dzelzceļa uzbērums.
Aiz mums arī paliks augstie akmens žogi, garās akmens barakas un kapi ielejā. Beidzot būs tikai mūri. Jumti bez kopšanas iebruks. Mūsu sargi būs izklīduši Kazakhstānas plašumos, un varbūt viņu nākamās paaudzes stāstīs teikas par fašistu briesmoņiem, ko apsargājuši viņu tēvi un vectēvi.
Visi mani oficiālie pienākumi ir veikti, un nekas mani vairāk nesaista ar šo dzeloņdrātīs ieslēgto valstību. Zirgu, lai es ar mantām vieglāk galā tiktu, piesola dārzniecības vadītājs. Pēdējo nakti, gulēdams savā platajā gultā, ilgi nevaru aizmigt, un nākošā - mana pēdējā lāģera diena - ir nejēdzīgi gara. Jūtos noguris un apjucis. Izstaigāju darbnīcas un atvados no vecajiem paziņām. No latviešiem paliek Botva un Plucis. Kas zin, kas notiks ar tiem? Kad atlaidīs viņus?
Atbrīvotos no zonas izlaiž tikai piecos pēcpusdienā, kad darbi ir beigušies. Sakrāvis savu iedzīvi pajūgā, ar kučieri piebraucu pie augstajiem, drātīm pītajiem vārtiem. Man priekšā jau stāv bariņš brīvlaisto - vatētās jakās, ar pauniņām padusēs, bet es ar veselu vezumu izbraucu brīvībā. Nezinu, ko viņi var domāt, bet manā vietā katrs darītu tāpat.
Sargi izsauc mūs pēc kartiņām. Saku uzraugam, ka braukšu uz zirgu bāzi, un viņš pamāj ar galvu.
Žogs aiz muguras
Visvaldis smaidošs mani sagaida un iekārto uz platā siltuma mūra. Bet tā kā krāsni tagad nekurina, mūris ir vēss. Starp mūsu guļvietām ir šaura eja ar mazu galdiņu pie tikpat maza lodziņa ar četrām salāpītām rūtīm. Vietas ir ļoti maz, bet pie šaurības esam pieraduši.
Nākošajā dienā ciematā satieku operu Serikbājevu. "Edgar, tu brīvs?" viņš brīnās.
"Jā!" Es pasmaidu. "Arī lielos fašistus laiž vaļā."
Mazliet apjucis viņš man novēl laimīgu ceļu, un tā es šķiros no mūsu lāģera bieda.
Kad nākošajā rītā smagā mašīna iet uz Karagandu, es braucu kopā ar citiem saņemt pasi. Biļeti saņemšu stacijā, kad uzrādīšu izziņas papīru - tā saucamo spravku.
Vēl apstaigāju apkārtni. Runā, ka mirušo dvēseles kādu laiku uzturoties vecajās vietās. Te ir palikusi mana jaunība - mana mirušā dzīves daļa. Aizeju pāris kilometru no zonas uz ziemeļaustrumiem - uz lāģera kapiem. Izkaltusi, akmeņaina stepe ar retiem koka mietiņiem ir sadalīta rindās un četrstūros, kur redzamas sarkanas, akmeņainas māla čupiņas.
Kas pateiks, kādus noslēpumus tās glabā, un cik ilgi te klīdīs nezināmo gulētāju dvēseles - saules dedzinātas un aso burānu plosītas? Tikai uz reta mietiņa ir finiera gabaliņš ar izbālējušu numuru, kas var kaut ko pastāstīt par noslēpumaino gulētāju.
Ar gadiem stepe izbalinās visus uzrakstus. Pirmos aizgājušos jau ir apsedzis vērmelājs un stepes cietās zāles ciņi. Varbūt nākošās paaudzes, zemes bagātības meklēdamas, kapus atraks un brīnīsies par atrastajiem kauliem.
Zem kuras čupiņas guļ Limbēns, kas pirmais mira no Rīgas etapa? Zem kuras atpūšas Mangaļu zvejnieks - lielais Innus? Kur ir Pupiņš no tuberkulozes nodaļas? Kur pārējie? Kas var viņus visus tik ātri sameklēt!
Cik liels ir šis lauks! Te jau ir vesela dvēseļu jaunsaimniecībadrūma un izkaltusi augusta saulē. Ieleja ir tik plaša, ka te mums visiem būtu pieticis vietas. Visi bijām norakstīti.