Atrodu, ka rīdzinieku dzīve ir līdzīga lāģernieku dzīvei. Ir jāprot iekārtoties, un ne vienmēr alga nosaka iztikas iespējas.
Atvados. Ir jādodas uz Jelgavu. Esmu apsolījis apmeklēt arī Visvalža māti. Visus šos gadus viņa mani ir uzskatījuši par vienu no saviem izsūtītajiem dēliem. Jelgavas stacijā paņemu taksi. Krievu ir daudz, un krievu valoda nomāc mūsējo, bet liekas, pilsēta lēnām atkopjas no kara sitieniem. Pārmaiņas ir lielas - pat Lāčplēša piemineklis ir aizvākts no stacijas laukuma.
Visvalža māte abas ar meitu Rutu dzīvo pašā pilsētas nomalē kaut kur pie Ģintermuižas trako mājas. Esmu negaidīts, bet mīļi uzņemts. Viņas abas daudz grib zināt, un daudz ir jāstāsta. Norunājam visu pēcpusdienu, un pie viņām palieku pa nakti. Apbrīnoju sievieti, kas nav salūzusi šinī murgā. Trīs dēli un vīrs ir notiesāti, un pati, padzīta no skolotājas darba, strādā par apkopēju un laiž meiteni vidusskolā. Ir jābrīnās, kā viņa var vēl kaut ko atlicināt, ko sūtīt saviem vīriem uz lāģeriem.
No rīta Ruta mani pavada līdz piestātnei. Viņa ir klusa meitene - ar zilām, skaidrām acīm un smalku seju. Mums saruna neveicas. Apzinos, ka tā mana vaina - pats esmu tūļīgs un neparasts.
Dodos uz staciju. Esmu nolēmis atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru desmit gadu atpakaļ čekisti mani aizveda no mājas. Nopērku biļeti līdz Elejai.
RAUGOS caur vilciena logu uz neparasti mierīgajiem Zemgales laukiem. Lauki ir pavisam tukši. Tāds laiskums un atslābums nav raksturīgs latviešu zemniekiem. Tikai šur tur kustas nelieli ganāmpulciņi. Un pavisam maz ir redzama izslavētā sovietu tehnika. Pa šoseju gan ripo diezgan daudz padomju gaziku, bet jādomā, ka tādos vizinās tikai priekšnieki.
Eleja ir rosīgāka kā lauki. No vagoniem vīri kaut ko izkrauj mašīnās. Visi runā krieviski, un, liekas, visu laiku lamājas. Tāpat kā Krievijā, katrs otrais vārds ir lamvārds.
Pavisam maz kas ir mainījies pa maniem prombūtnes gadiem.
Pat mazbānīša vagoniņi ir tie paši - tikai apskribuši. Savu pēdējo ceļa posmu mērodams, stāvu uz mazas platformas vagona galā. Gribas izbaudīt Latviju un pēc pelēki brūnās stepes izjust dzimtās zemes krāšņumu. Slīd garām nosirmojušas viensētas. Kārklu krūmos ir ieauguši lauki. Kārklus laikam neviens vairāk neizcērt no grāvjiem, un tie aug kā nezāles. Kas kops latviešu zemi, ja saimnieki ir izdzīti Padomijas taigās vai stepēs. Bānītis streipuļo pa šauro sliežu stigu, piestādamies stacijās, kas vēl glabā vecos nosaukumus.
Braucēju maz, bet kas gan lai apkārt braukātu pašā darba laikā.
Nezinu, kad ir Bauskā tirgus dienas, bet ko gan kolhoznieks vasaras vidū varētu pārdot. Bauskas stacijas ēka ir tā pati zemā būdiņa. Daži tukši vagoni ir sadzīti uz blakus sliedēm. Izkāpjam kādi desmit.
Elevators ir tāds pats - pelēks un milzīgs - un paceļas pāri Pilsmuižai. Ulmaņa laikos uzcēla elevatoru, kur glabāt Zemgales kviešus. Tagad laikam kvieši nav jāglabā. Mūsu lauki nevar piebarot izsalkušos krievu iebraucējus. Jauns nekas nekur nav celts - tikai vecais pelēkāks palicis. Kā senajās dienās tā pati taciņa aizvijas pār pļavu.
Eju lēnu, apskatīdams pazīstamās vietas. Visi man paiet garām, bet man nav kur steigties. Esmu dzimtenē un mājās.
Vācu laikā uzceltais Mūsas tilts ir atjaunots. Dziļajā ielejā pār akmeņaino gultni rāmi plūst upe. Vecās pilsdrupas paceļas uz stāvas plienakmens kraujas, un es apstājos tās atkal apskatīt.
Esi sveicināta, mana bērnības pilsēta, ar saviem noslēpumiem un seno tirgus dienu drūzmu! Vecais tirgus laukums ir pazudis. Tā vietā ir parks ar drūmu Ļeņina statuju. Auto ostu karš nav skāris. Tā pati mājiņa, tikai noplukusi, stāv savā vietā, un abas mazās istabas, netīras un piesmēķētas, ir cilvēku pilnas. Kur viņi visi var braukt darba dienā? Sievietes, kopā sasēdušas, kaut ko spriež. Vīri, liekas, ir iereibuši.
Nopērku biļeti līdz Ceraukstei. Tā kā laika ir daudz, eju pasēdēt pie Iļiča. Neredzu nevienu pazīstamu, bet ko es vairs lai pazītu? Jaunie ir izauguši, un vecie novecojuši. Pie jasmīnu krūma divi vīri ievelk no kopējas pudeles un spriež par kolhoza nebūšanām un mazo peļņu. Pāri ielai šo dziru tirgo, un pircēju netrūkst, un visi ir jautri un skaļi. Izskatās, ka iedzeršanai kaut ko nopelnīt var.
Ar miera balodi uz pleca uz postamenta uzstādītais Ļeņins skatās Rīgas virzienā; tikai cepure gan ir pamatīgi notašķīta. Nejauki putni ir baloži. Pie autobusa drūzma ir liela, un sievas ar iepirkumu paunām steidz iekāpt pirmās, bet es pēdējos kilometrus līdz mājām varu pastāvēt.
Cenšos skatīties caur logu. Ir karsts. Vecā šoseja nav asfaltēta, un biezs putekļu mākonis veļas mums līdz. Pēc Ārces gravas nāk augstās Burkovska dzirnavas, un gabaliņu no tām stāv vecais biedrības nams - tikpat zems ar skatuves torni galā. Izkāpju un ievelku sava pagasta gaisu. Starp izkāpušajiem nav neviena pazīstama. Esmu svešs un negaidīts. Arī mājiniekiem par savu atbraukšanu neesmu ziņojis.
Autobuss pazūd baltā putekļu mākonī, bet es nekustīgs skatos uz savām bērnības vietām. Senāk no šejienes varēja redzēt mūsu jauno kūti ar baltajām sienām un sarkano jumtu. Tagad to aizsedz koki un dažas jaunceltnes. Ežmalītes ir izartas, un lauki izskatās lieli un plaši kā jūra.
Viss liekas reizē pazīstams un svešs. Kam gan es esmu vēl atmiņā palicis? Ko dara un kur ir aizklīduši mani jauno dienu draugi?
Eju pa plato, izbraukto lielceļu. Vecā pienotava vēl ir tā pati - tikai ne tik balta kā senāk. Pa ceļu nāk kāda sieviete - laikam steidzas uz autobusu. Kad viņa ir pienākusi, atpazīstu mūsu kaimiņieni Navickieni no Vārpām. Viņa izskatās pavisam pilsētnieciska. Mani ieraudzījusi, viņa apstājas ceļa vidū un, kā uz parādību skatīdamās, izsaucas: "Edgar, tu?"
Viņa sniedz roku. Manējiem būšot pārsteigums. Pašai gan esot jāsteidzas uz Bauskas autobusu.
Savādi, ka mums nav ko runāt pēc garajiem gadiem.
Gadi ir atstājuši pēdas. Toreiz papeles pie pienotavas nebija lielākas par slotas kātiem. Tagad ir lieli koki. Nezin, kas saimnieko pienotavā? Pagalms ir gluds un neizbraukts, un zirgu piesienamās latiņas pazudušas. Celiņš gan tāpat aizlokās gar pienotavas galu uz bijušās zāģētavas laukumu, kur stāv veca lokomotīve ar garu skursteni un zāģu skaidu kaudze, apaugusi ar milzīgiem dadžu ceriem.
Aiz ganībām pavisam noplukušas un zemei pieplakušas ir redzamas mūsmājas. Pagalmā kaut kas rosās, un es gaidu, vai nepaskatīsies uz manu pusi. Jā! Kāda sieviete skatās un tad sāk skriet pāri nograuztajām kolhoza ganībām un bijušajiem mūsmāju laukiem. Mana mazā māšele Dzidra! Cik daiļa izaugusi! Cik maza un nobijusies bija tai rītā, kad mani aizveda!
"Brālīt, tu?" viņa aizelsusies tikko dzirdami čukst.
"Jā," čukstu arī es, un pret paša gribu sāk ritēt asaras. Sakrājušās gadiem, tās nu krīt uz tēvzemes atmatas.
"Mēs jau tevi sākām gaidīt, tikko saņēmām pakas," viņa stāsta, "un, spriežot pēc atsūtītajām mantām, neticējām, ka esi miris."
"Dzīvs gan!" Es atrodu pats savu balsi un zinu, manā sejā ir savilcies spītīgs smīns.
PĒCVĀRDI
Daudz gaišu cilvēku esmu saticis aiz dzelzs vārtiem. Visi esam gaidījuši brīvību, bet tie, kas esam dzīvi palikuši un atgriezušies, atrodam brīvību bezgala skarbu. Liekas, apcietinātajam pēdējos gados lāģerī bija lielākas tiesības kā brīvlaistajam Latvijā. Uzrakstu lūgumu Augstākai Padomei - ja pašam savā dzimtajā zemē man noliedz cilvēcīgu dzīvi, lai izlaiž mani uz ārzemēm. Atbildi nesaņemu.