Izmeklētāja kabineta stūrī noliktais papīra rullis pamazām plok. Tulks brīvajā laikā uz sagrieztām loksnēm pacietīgi velk līnijas, lai uz tām tikpat pacietīgi rakstītu pratinātāja jautājumus un pratināmo atbildes.
Cik tādu papīra ruļļu pieraksta visā Latvijā? Ja nebūtu pats tiesāts, nezinātu, ka mūsu kopas noziegumi ir iesieti trīsdesmitdivos sējumos. Negulētās naktis gan nav saskaitītas. Tās ir sajukušas vienā garā murgā.
Es esmu apsūdzēts par daudziem pantiem, kuru saturu nesaprotu. No visiem galvenais ir 58-1(a) par dzimtenes nodevību. Tam seko 58-8, 58-9, 58-10 un 58-11. Lai nošautu, pirmais pants ir viss, kas ir vajadzīgs. Kādēļ tad minēt pārējos?
ESMU sācis pats ar sevi sarunāties, un pat sargu pārsteidz mani monologi. Atvēris lodziņu, viņš neticīgi pēta kameru. Runādamies ar sevi kā ar otru cietumnieku, es jūtu atslābst mana iekšējā slodze.
Reiz rīta pelēkajā gaismā caur izmeklētāja logu ievēroju Esplanādes liepu galotnes un pāri tām Katedrāles krustus. Tāla un auksta ir Katedrāle - it kā tai nebūtu nekāda daļa par mani. Pat Dieva radītā gaisma man ir liegta, un es nemaz nezinu, kādas izskatās dienas. Reiz gan Kalmikovs ir sadomājis mani izsaukt svētdienā, un pēc garajiem mēnešiem ieraugu saules zaķīšus uz bulvāra liepām, bet pašas saules neredzu.
SAVĀDS ir mans tatārs ar baismīgo rētu. Un pavisam savāds viņš izskatās, kad uz deguna ir uzkniebis pansnēju. Kāpēc čekisti valkā uz deguna kniebjamās brilles? Vai tik ļoti viņi visi grib līdzināties Berijam - Kremļa čekas bosam?
Ar šo savādo tatāra izmeklētāju šad un tad arī pastrīdos par Padomju paradīzes nebūšanām, un Kalmikovs atrod, ka es nemaz tik vājš krievu valodā neesmu. Mani ļoti pārsteidz, kā viņš novērtē manu tautu.
"Jūs, latvieši, viens otru nododat un tad apgalvojat, ka mēs vainīgi," viņš saka. "Ko gan mēs, ienācēji, zinātu par jums, ja jūs paši nestāstītu cits par citu. Mums atliek tikai jūs savākt."
Es jūtos satriekts. Vai izspiegošana un nodevība šim čekistam ir sveši jēdzieni? Vai viņš nezin, kādus līdzekļus čeka pielieto, lai iznīcinātu cilvēku? Kā zirneklis čeka velk savos tīklos visus, kas pagadās ceļā, un nav jābūt gļēvulim, lai drebētu kājas. Bet tāpat cilvēki atsakās spiegot, labi zinādami, ka aizies pa sāpju un nāves ceļiem.
Es gribu sist dūri uz galda un jautāt, vai viņš neapzinās, kam viņš kalpo? Bet domu viļņi veļas pār mani, un es nespēju izteikt ne vārda. Es esmu čekas gūsteknis - jau iepazinies ar čekas metodēm un palicis piesardzīgs.
Man dažreiz liekas, ka tatārs, mani pratinādams, pavisam skaudri izjūt pats savas tautas postu. Kas gan cits ir sīkstajiem stepes ļaudīm pāri palicis kā tikai atmiņas par senajiem laikiem? Varbūt Kalmikovu pašu grauž nacionālā sāpe un ilgas pēc savas tautas brīvības?
Laikam visu tautu pārstāvji ir nacionālisti. Nacionālisma piemēru varbūt visspilgtāk var vērot pie žīdiem, kas, gadsimtus dzīvodami dažādās valstīs, nav zaudējuši pat mata tiesu paši no savas ticības un kultūras principiem.
Kalmikovs ir pavisam citādāks kā pirmie divi čekisti - sarkanais afgāņu kurts ar bargo izskatu un asajiem vārdiem un Anosovs ar smagajām dūrēm un zābakiem.
"Jūs, karstgalvji, laikam bijāt iedomājušies stāties pret tankiem ar pistolēm?" Kalmikovs, tēvišķi smaidīdams, saka un piemetina, ka tāds neprāts varot rasties tikai jaunās un nepiedzīvojušās galvās.
Tiešām? Nebijām gan uzsākuši bruņotu cīņu, bet bijām domājuši apvienot tautu un bez asins plūdiem atgūt brīvību. Vai nebija jau pietiekoši karā asinis lietas?
Kalmikova līdzjūtību, ka tik gudri zēni sevi pazudinājuši ar tik muļķīgām izdarībām, es nevaru pieņemt un laikam izskatos neapmierināts, bet viņš tikai nopūšas.
"Cik gan gaiša būtu bijusi jūsu nākotne lielo padomju tautu saimē," viņš saka.
Varbūt šī ir Kalmikova gudrība, kā izsaukt noguruša cilvēka vaļsirdību. Sev atgādinu, ka nedrīkstu pateikt kaut ko, kas ievilktu citus, un sāku viņam pierādīt viņa iekārtas māņus.
"Nu! Nu! Tu laikam gribi mani saaģitēt savā organizācijā?" viņš neapmierināts mani pārtrauc un atstāj kabinetu. Es palieku sēžam uz sava ķebļa, un Ivanovs no lielā ruļļa griež papīrus.
Attiecības ar Kalmikovu ir draudzīgas - cik jau nu draudzīgas tās čekā var būt. Reiz viņš man stāsta, kā tapis par izmeklētāju. Bijis frontē smagi ievainots, un pēc izveseļošanās viņam piedāvāts šis darbs. Varbūt kā frontinieks viņš nav piesavinājies īstos čekistu paņēmienus. Tādi kā Anosovs, kas nēsā platus uzplečus, rīkojas kā īstiem čekistiem pienākas, bet tādiem kā Kalmikovam, kas nav pilnīgi zaudējuši cilvēcību, te laikam strādāt ir grūti.
JAU septembris, bet vēl kamerā esmu viens. Esmu pievilcies ar kameras smaku un no miega trūkuma sācis lādēt savu nemainīgo dzīvi. Labi, ka utis nav mani vēl apstājušas. Visu šo laiku - tas ir, kopš jūlija - neesmu ne mazgājies, ne mainījis veļu. Pat pakaļu nav bijis ar ko slaucīt, un sargi tikai smejas, kad saku, lai iedod papīru.
Neko no mājām neesmu saņēmis. Mani vienīgie lielākie drēbju gabali ir divi kabatlakatiņi. Vienu esmu pārplēsis slaucīšanai un, pie krāna izmazgājis, kamerā žāvēju. Paša sūds vien ir. Civilizācija gan mūs ir pie slaukāmajiem pieradinājusi, bet kas zin, kāds laikmets valdīs izsūtīšanas vietās.
Septembra vidū beidzas mana vientulība. Pirms pusdienām kamerā ielaiž vecāku vīru ar pauniņu padusē. Viņš izskatās kā īsts cietumnieks - apbružāts un bāls. Kad durvis aizveras, sākam iepazīties. Viņš nav čekas sūtīts.
"Reide Ernests," viņš saka, "tepat vien esmu sēdējis dažas kameras tālāk. Apcietināja augustā."
Nezinu, kāpēc viņu pārved pie manis. Varbūt tā ir Kalmikova labvēlība, lai mani mazliet izklaidētu. Ernests Reide esot apcietināts Kulinska Imantas lietā. Ernests ir vecs tehnikumietis - beidzis mehāniķus. Vācieši iesaukuši deviņpadsmitajā divīzijā, un tagad esot apcietināts par pretpadomju darbību. Mūsu pretošanās kustību nepieminam, jo ir pieņemts, ka, kamēr lietas nav nobeigtas, nav par tām jārunā.
Atceramies tehnikuma laikus. Pārcilājam atmiņas par pasniedzējiem un paši saviem nākotnes plāniem. Ernests esot praksē strādājis uz dzelzceļa. Mainījuši gulšņus un labi pelnījuši. Vēlāk kopā ar brāli nopirkuši Forda-Vairoga smago mašīnu un lieliski pelnījušies ar kokmateriālu pārvadāšanu. Gribējuši jau gādāt otru, bet ienākuši padomju biedri un visa dzīve sašķīdusi kā burbulis.
"Tad vācieši un leģions," viņš saka, "un tagad galīgā grīstē - bez kādām izredzēm."
Vēl jau līdz pēdējai kara dienai Kurzemes cietoksnī ticējuši, ka angļi un amerikāņi palīdzēs, kā palīdzēja Pirmajā Karā. Tagad Ernests vienīgi vēlas, lai pēc vispasaules revolūcijas, kuru padomji cītīgi gatavojot, rietumi baudītu to pašu, ko baudām mēs.
Viņš uzvelk smirdīgu dūmu, un nu arī mana kamera smird pēc tabaka. Piedāvāju savus paglabātos papirosus, ko godīgais čekists atnesa. Ieraudzījis tādu bagātību, Ernests apklust, un acis iespīdas kā kaķim.
Ir nejauki atrasties piesmēķētā telpā, bet vēl nejaukāk - vienam būt. Ernests savu smirdīgo dūmu esot izlūdzies no izmeklētāja. Tam vienmēr uz galda stāvot vācu laika erzaca marka ar latviešu nosaukumu Lācītis - gatavota no mājā audzētas tabakas kauliem. Kūpot un smirdot, bet labuma nekāda - tikai laika kavēklis un gaisa bojāšana.