Maira bija atstājusi man vienu no savām īpašajām, brūnajām kūciņām, naski izceptām absolventu tējas vakaram, — ķites šķēli, pārklātu ar šokolādes dūņām, — un aizskrūvējamu plastmasas krūzi ar pašas brūvētu, akumulatora skābei līdzīgu kafiju. Es nespēju ne dzert, ne ēst, bet kam gan Dievs ir radījis tualetes? Ticamības labad atstāju dažas brūnas drupačas.
Tad iebrāzās Maira, uzrāva mani kājās un aizveda sev līdzi, un direktors spieda man roku, teikdams, cik jauki, ka es esot ieradusies; pēc tam mani nodeva tālāk direktora vietniekam, Absolventu asociācijas prezidentam, Angļu valodas nodaļas vadītājai — sievietei bikškostīmā —, Jauniešu tirdzniecības kameras pārstāvim un, visbeidzot, vietējam parlamenta loceklim, kurš, kā jau viņi visi, par visu vari allaž grib būt lietas kursā. Tik daudz nospodrinātu zobu nebiju redzējusi zibam kopš Ričarda politiķa laikiem.
Maira pavadīja mani līdz krēslam, tad nočukstēja: "Es būšu tepat aiz kulisēm." Sāka spēlēt skolas orķestris, nobira daži spalgi bemoli, un mēs dziedājām "Ak Kanāda!", kuras vārdus es nekad nespēju ielāgot, jo tie mūždien tiek mainīti. Mūslaikos daļa dziesmas tiek dziedāta franciski, kas kādreiz būtu bijis gluži neiedomājami. Mēs apsēdāmies, apliecinājuši savu kolektīvo lepnumu par kaut ko tādu, ko nemākam izrunāt.
Tad skolas kapelāns uzsāka lūgšanu, nolasīdams Dievam lekciju par daudzajiem līdz šim nepieredzētajiem sarežģījumiem, kādi gaida mūsdienu jauniešus. Dievs to noteikti ir dzirdējis jau agrāk, tas viņam droši vien ir apnicis tikpat stipri kā mums, pārējiem. Pēc tam pie vārda nāca vēl citi: divdesmitā gadsimta beigas, metam laukā vecos, laižam iekšā jaunos, nākotnes pilsoņi, no mūsu gurušajām rokām jums, un tā tālāk. Es ļāvu domām klīst; biju gana gudra, lai zinātu, ka no manis gaida tikai to, lai es neizgāžos. Tikpat labi es būtu varējusi atkal sēdēt līdzās katedrai vai kādās nebeidzamās vakariņās blakus Ričardam un turēt muti. Ja man pajautāja — tas gadījās reti —, kāds esot mans vaļasprieks, es parasti atbildēju, ka darbs dārzā. Labākajā gadījumā puspatiesība, tomēr pietiekami garlaicīga, lai izturētu pārbaudi.
Nu absolventiem bija laiks doties pēc saviem diplomiem. Viņi kāpa uz skatuves, svinīgi un starojoši, daždažādos lielumos, visi tik skaisti, cik skaisti var būt vienīgi jaunie. Pat neglītie bija skaisti, pat īgnie, resnie, pat pumpainie. Neviens no viņiem to nesaprot — cik skaisti viņi ir. Un tomēr viņi ir kaitinoši, šie jaunie. Stāja viņiem parasti ir drausmīga, un, spriežot pēc dziesmām, viņiem patīk gausties un vēl izbaudīt savas ciešanas; sauklis smaidi un paciet acīmredzot ir aizgājis to pašu ceļu, ko fokstrots. Viņi paši neapjēdz, kā viņiem veicies.
Man viņi neveltīja tikpat kā ne skatiena. Viņiem es droši vien šķitu vecmodīga, bet, manuprāt, tāds liktenis ir visiem: tie, kas jaunāki par viņiem, pazemina viņus līdz vecmodīgo kategorijai. Ja vien, protams, zeme nav piešķaidīta ar asinīm. Karš, sērgas, slepkavības, jebkurš smagu pārbaudījumu vai vardarbības veids, jā, pret to viņi jūt cieņu. Asinis nozīmē, ka mēs esam bijuši nopietni.
Nu tika pasniegtas balvas — datorzinībās, fizikā, kaut kas neskaidri noņurdēts, biznesa pamatos, angļu literatūrā, nākamo nesaklausīju. Pēc tam Absolventu asociācijas vīrs noklepojās un ņēmās svētulīgi apcerēt Vinifredu Grifenu Praieru, svēto zemes virsū. Kā visi sāk melst, tiklīdz runa ir par naudu! Man liekas, vecā ragana to visu iztēlojās, rakstīdama savu novēlējumu, lai cik tas sīkstulīgs. Viņa zināja, ka mani aicinās būt klāt; viņa gribēja, lai es mokos zem pilsētas asā skatiena, kamēr tiek cildināts viņas dāsnums. Izmantojiet šo naudu, pieminēdami mani. Man riebās sagādāt viņai šo gandarījumu, taču es nevarēju no tā izvairīties, citādi tiktu noturēta par nobijušos vai vainīgu, vai vienaldzīgu. Vēl ļaunāk: par aizmāršīgu.
Tad pienāca kārta Lorai. Godinājuma vārdus bija uzņēmies sacīt politiķis: šeit bija nepieciešams takts. Kaut kas tika teikts par Loras dzimto vietu, par viņas drosmi, par "uzticību izraudzītajam mērķim", lai ko nu tas nozīmētu. Toties nekas netika bilsts par viņas nāvi, kura pēc visu šīs pilsētas iedzīvotāju domām — par spīti izmeklēšanas rezultātiem — ir tik tuvu pašnāvībai, cik velns parāvis ir tuvu lamuvārdam. Un ne zilbes par grāmatu, kurai vairums no viņiem vislabprātāk ļautu nogrimt aizmirstībā. Tomēr tā nav aizmirsta, šeit nē: pat pēc piecdesmit gadiem tā ir saglabājusi savu sēra un tabu auru. Tas man šķiet visai neizprotami: kas attiecas uz juteklību, viss tur ir novecojis, rupjie vārdi it nemaz nelīdzinās tiem, ko ikdienā var dzirdēt ielu stūros, sekss ir tik piedienīgs kā dejas ar vēdekļiem — gandrīz ērmīgs, kā zeķturi ar gumijām.
Un būtība jau, protams, bija pavisam citāda. Cilvēki atceras ne tik daudz pašu grāmatu, cik tās sacelto furoru: mācītāji baznīcās pēla to kā piedauzīgu, un ne tikai šeit; publiskā bibliotēka bija spiesta aizvākt to no plauktiem, vienīgā pilsētas grāmatnīca atteicās to iepirkt. Klīda runas, ka tā tikšot cenzēta. Ļaudis brauca uz Stretfordu, Londonu vai pat Toronto un pirka to paslepus, kā toreiz mēdza pirkt prezervatīvus. Atgriezušies mājās, viņi aizvilka ciet aizkarus un lasīja — ar nosodījumu, ar baudu, kāri un līksmi —, pat tie, kuriem agrāk ne prātā nebija nācis vērt vaļā kādu romānu. Lasītprieku nekas neveicina tik labi kā krietna dubļu liekšķere.
(Bez šaubām, tika pausts arī viens otrs labvēlīgs viedoldis. Līdz galam es nemaz netiku — sižets nebija pietiekami interesants. Bet nabadzīte vēl bija tik jauna. Varbūt kāda cita grāmata viņai būtu izdevusies labāk, ja viņa nebūtu aizgājusi no dzīves. Iespējams, pats labākais, ko viņi spētu par to pateikt.)
Ko viņi gaidīja no šī romāna? Izvirtību, neķītrības, apstiprinājumu savām ļaunākajām aizdomām. Bet varbūt daži no viņiem paši pret savu gribu vēlējās tikt pavesti. Varbūt viņi meklēja kaislību; varbūt rakņājās pa šo grāmatu kā pa noslēpumainu sainīti — kā pa dāvanu kārbu, kuras dziļumā, paslēpts čaukstoša zīdpapīra kārtās, guļ kaut kas tāds, pēc kā viņi allaž ilgojušies, bet nekad nav spējuši iegūt.
Taču viņi gribēja ari aptaustīt reālos cilvēkus šai romānā — proti, vēl citus, ne tikai Loru pašu: viņas realitāte tika uzskatīta par pašsaprotamu. Viņi gribēja reālus ķermeņus, kuri mats matā atbilstu tiem ķermeņiem, ko viņiem uzbūruši vārdi. Viņi gribēja reālu iekāri. Vairāk par visu viņi gribēja zināt: kas bija tas vīrietis? Gultā ar jauno sievieti, ar šo burvīgo, mirušo jauno sievieti; gultā ar Loru. Daži, protams, domāja, ka to zina. Bija klīdušas tenkas. Tie, kam asāks prāts, drīz tika skaidrībā. Izturējās tā, it kā būtu nez kāda šķīstā. It kā ne mušu no deguna nespētu nodzīt. Tas tikai pierāda, ka pēc vāka vien vēl nevar spriest par grāmatu.
Bet tad Lora jau vairs nebija sasniedzama. Klāt viņi varēja tikt vienīgi man. Sāka pienākt anonīmas vēstules. Kāpēc es esot nolēmusi publicēt šīs neķītrības? Un turklāt vēl Ņujorkā — Lielajā Sodomā. Kāda draņķība! Vai man nemaz neesot kauna? Es esot pieļāvusi, lai mana ģimene — tik augsti cienījama! — un līdz ar to arī visa pilsēta krīt negodā. Lora nekad neesot bijusi īsti pie pilna prāta, tādas aizdomas visiem bijušas vienmēr, un grāmata to pierādot. Man būtu vajadzējis pasargāt viņas piemiņu. Man būtu vajadzējis pielaist manuskriptam uguni. Skatīdamās tur lejā, aktu zālē, uz galvu neskaidro jūkli — uz vecākajām galvām —, es spēju iztēloties senu dusmu, senas skaudības, sena nosodījuma dvaku, kas ceļas no šī galvu jūkļa kā no atdziestoša purva.