"Bet šeit es esmu."
Piepeši es biju tuvu asarām; viņa likās bezrūpīga. Taču viņas vaigs bija bijis ļoti vēss. Vēss un Izdēdējis.
"Ceru, ka tu neko neesi pieminējusi Ričardam," Lora sacīja. "Par to, ka esmu šeit. Vai Vinifredai," viņa piebilda, "jo tas ir viens un tas pats."
"To es nemūžam nedarītu," es apliecināju. Viņa klusēja.
Tā kā es sēdēju pie stūres, tad nevarēju skatīties uz Loru tieši. Man bija jāgaida, līdz noliku mašīnu stāvvietā, pēc tam, līdz bijām aizgājušas uz Diānas saldumiem, un pēc tam, līdz bijām apsēdušās viena otrai pretim. Beidzot es ieraudzīju viņu visā pilnībā, tuvumā.
Viņa reizē bija un nebija tā Lora, kuru es atcerējos. Vecāka, protams, — mēs abas bijām vecākas, — tomēr ne tikai tas. Viņa bija akurāti, pat askētiski ģērbusies blāvi zilā kleitā ar plisētu ņieburu un mazām podziņām priekšā; mati atsukāti atpakaļ un saņemti ciešā mezglā. Viņa šķita sarukusi, sakritusies, zaudējusi visu sārtumu, bet reizē ari caurspīdīga — it kā no iekšpuses caur ādu būtu izdzītas sīkas gaismas nagliņas, it kā no viņas kā adataina migliņa lauztos ārā gaismas ērkšķi, gluži kā pūkainam dzelksnim, kas pacelts pret sauli. Šo iespaidu ir grūti aprakstīt. (Un jums arī nevajadzētu piešķirt tam lielu nozīmi: acis man jau kļuva vājākas, man jau vajadzēja brilles, lai gan es to vēl nezināju. Dūmakainā gaisma ap Loru varēja būt vienkārši optisks māns.)
Mēs pasūtinājām. Viņa vēlējās kafiju, nevis tēju. Kafija būs slikta, es viņu brīdināju, — šādā vietā nevar dabūt labu kafiju, kara dēļ. Bet Lora teica: "Es esmu pieradusi pie sliktas kafijas."
Iestājās klusums. Es nezināju, ar ko lai sāk. Vēl nebiju gatava jautāt, ko viņa dara Toronto. Kur viņa bijusi visu šo laiku? es pavaicāju. Ar ko nodarbojusies?
"Sākumā es biju Aviljonā," Lora teica.
"Bet māja taču ir aizslēgta!" Tā tiešām bija, visu kara laiku. Mēs nebijām turp braukuši gadiem ilgi. "Kā tu tiki iekšā?"
"Ak, zini," viņa sacīja. "Mēs vienmēr varējām tikt iekšā, ja tikai gribējām."
Es atcerējos ogļu lūku, šaubīgo slēdzeni pie vienām pagraba durvīm. Bet tā jau sen bija salabota. "Vai tu izsiti logu?"
"Tas nebija vajadzīgs. Rīnijai bija atslēga," Lora atbildēja. "Bet nesaki nevienam."
"Kurtuve noteikti nedarbojās. Tur noteikti nebija nekāda siltuma," es teicu.
"Nebija jau arī," viņa piekrita. "Bet tur bija daudz peļu."
Mums atnesa kafiju. Tā garšoja pēc apdegušām maizes drupatām un grauzdētiem cigoriņiem, un nav jau brīnums, jo tieši to šai kafijai pievienoja. "Vai negribi kādu kūku vai ko citu?" es jautāju. "Te ir diezgan labas kūkas." Lora bija tik kalsna, man šķita, kūka viņai noderētu.
"Nē, paldies." *
"Un ko tu darīji pēc tam?"
"Tad man apritēja divdesmit viens gads, tāpēc man bija drusku naudas, no tēva. Tāpēc es aizbraucu uz Halifaksu."
"Uz Halifaksu? Kāpēc uz Halifaksu?"
"Tur pienāca kuģi."
Tālāk es neprašņāju. Tur slēpās kāds iemesls, tāds Lorai bija vienmēr kāds iemesls; taču šis bija iemesls, kuru es vairījos dzirdēt. "Bet ko tu darīji?
"Šo un to," viņa atbildēja. "Šur tur noderēju." Un tas bija viss, ko viņa šai sakarā bija ar mieru izpaust. Nospriedu, ka viņa droši vien strādājusi kādā zupas virtuvē vai tamlīdzīgā vietā. Tīrījusi tualetes slimnīcā un tādā garā. "Vai tu saņēmi manas vēstules? No Bella Vista? Rīnija teica, ka tu neesot saņēmusi."
"Nē," es sacīju. "Es nekad neesmu saņēmusi nekādas vēstules."
"Viņi tās droši vien pievāca. Un tev viņi nelāva piezvanīt vai atbraukt pie manis?"
"Viņi apgalvoja, ka tas tev kaitēšot."
Lora īsi iesmējās. "Tas būtu kaitējis tev" viņa teica. "Tev tiešām nevajadzētu palikt tur, tajā mājā. Tev nevajadzētu palikt pie viņa. Viņš ir ļoti ļauns."
"Es zinu, tu tā vienmēr esi domājusi, bet kas cits man atliek?" es sacīju. "Viņš nemūžam nedotu man šķiršanos. Un naudas man nav."
"Tas nav aizbildinājums."
"Tev varbūt ne. Tev ir tēva mantojums, bet man nekā tāda nav. Un Emē?"
"Tu varētu ņemt viņu līdzi."
"To vieglāk pateikt nekā izdarīt. Varbūt viņa nemaz negribētu braukt man līdzi. Redzi, pašlaik viņa ir diezgan stipri pieķērusies Ričardam."
"Kāpēc tā?" Lora jautāja.
"Ričards viņai pielabinās. Visu ko dāvina."
"Es tev rakstīju no Halifaksas," Lora sacīja, mainīdama tematu.
"Arī tās vēstules es neesmu saņēmusi."
"Jādomā, Ričards lasa tavu pastu," Lora ieminējās.
"Jādomā gan," es atteicu. Saruna pagriezās negaidītā virzienā. Biju paredzējusi, ka mierināšu Loru, jutīšu viņai līdzi, noklausīšos skumju stāstu, bet nu viņa lasīja man morāli. Cik viegli mēs bijām iejutušās vecajās lomās.
"Ko viņš tev teica par mani?" viņa noprasīja. "Par to, kāpēc aizvedis mani uz to vietu?"
Tā, te nu tas bija, skaidri un gaiši. Tās bija krustceles: vai nu Lora bija zaudējusi prātu, vai Ričards bija melojis. Es nespēju ticēt abiem. "Viņš man kaut ko izstāstīja," es izvairīgi atbildēju.
"Ko īsti? Neraizējies, es neuztraukšos. Es tikai gribu zināt."
"Viņš teica, ka tu esot —< ka tev esot garīgi traucējumi."
"Dabiski. To no viņa varētu gaidīt. Ko vēl viņš teica?"
"Viņš teica, tu domājot, ka esot stāvoklī, bet tās esot tikai slimīgas fantāzijas."
"Es biju stāvoklī," Lora sacīja. "Tur jau tas āķis — tāpēc viņi aizvāca mani prom no acīm tādā steigā. Viņš un Vinifreda — abi bija pārbijušies līdz nāvei. Tāds kauns, tāds skandāls — vari iedomāties, kā tas, viņuprāt, ietekmētu viņa lielās, skaistās izredzes."
"Jā. Varu iztēloties." Es to tiešām varēju iztēloties — slepeno ārsta zvanu, paniku, drudžaino apspriedi viņu abu starpā, sasteigto plānu. Un tad notikumu otro versiju, viltoto, kura sacerēta tikai man. Parasti es biju pietiekami pakļāvīga, taču viņi noteikti būs sapratuši, ka kaut kur tomēr ir robeža. Viņi noteikti būs baidījušies no tā, ko es varu izdarīt, ja viņi šo robežu pārkāps.
"Tomēr bērns man nepiedzima. Tas ir viens no pasākumiem, ar ko nodarbojas Bella Vista."
"Viens no pasākumiem?" Es jutos galīgi stulba.
"Vēl jau ir arī visi viņu pekstiņi, tabletes un mašīnas. Bet viņi taisa abortus," Lora teica. "Iemidzina tevi ar ēteri, kā pie zobārsta. Un tad izvāc laukā bērnu. Pēc tam pasaka tev, ka tu visu esi sagudrojusi. Un, kad tu viņus apsūdzi, viņi paziņo, ka tu apdraudi gan sevi, gan citus."
Viņa runāja tik mierīgi, tik ticami. "Lora," es jautāju, "vai tu to skaidri zini? Par bērnu. Vai tu skaidri zini, ka bērns bija?"
"Protams, ka es to zinu skaidri," viņa atbildēja. "Kāpēc lai es sagudrotu kaut ko tādu?" *'
Vēl joprojām atlika vieta šaubām, tomēr šoreiz es Lorai noticēju. "Kā tas notika?" es čukstēju. "Kas bija tēvs?" Kaut ko tādu bija iespējams jautāt tikai čukstus.
"Ja tu to vēl nezini, tad es laikam nevarēšu tev to pateikt," Lora sacīja.
Es nospriedu, ka tas noteikti bijis Alekss Tomass. Alekss bija vienīgais vīrietis, par kuru Lora jebkad izrādījusi interesi — protams, ja neņem vērā tēvu un Dievu. Bija neciešami atzīt tādu iespēju, taču citas izvēles patiesībā nebija. Abi acīmredzot bija satikušies tajās dienās, kad Lora bastoja stundas savā pirmajā skolā Toronto, un pēc tam vēlāk, kad viņa vairs negāja skolā nemaz; kad viņai bija jāpriecē sagrabējuši, veci nabagi slimnīcā, ģērbtai savā klīrīgajā, svētulīgajā priekšautiņā — un viņa visu laiku bija melojusi, ka ausis kust. Nav šaubu, priekšautiņš būs sniedzis viņam lētu uzbudinājumu, tik savdabīgs akcents viņam noteikti būs gājis pie sirds. Varbūt tieši tāpēc Lora bija pametusi skolu — lai tiktos ar Alekšu. Cik viņai toreiz bija gadu — piecpadsmit, sešpadsmit? Kā viņa bija spējusi izdarīt ko tādu?