Taču Lora bija pirmā no viņiem, tāpēc Vinifreda vēl nebija paguvusi noslīpēt savu līku zagšanas tehniku. Es pateicu: "Viņa atgriezīsies mājās," — un cauri. Pelnus izkaisīju zemē, bet sudraba šķirstiņu paturēju sev. Labi, ka es to neapraku: kāds pielūdzējs tagad jau būtu to nospēris. Tie ļautiņi nudien čiepj visu. Pirms gada es pieķēru vienu, kas bija apgādājies ar burku un liekšķerīti un rauša no kapa zemi.
Es prātoju par Sabrinu — kur beigās nonāks viņa. Viņa ir pēdējā no mums. Pieņemu, ka viņa joprojām ir zemes virsū: neko citu neesmu dzirdējusi. Dzīvosim, redzēsim, kurā ģimenes pusē viņa izvēlēsies savu kapavietu — vai varbūt patversies tālu malā, pa gabalu no mums visiem. Es viņu par to nevainotu.
Kad viņa trīspadsmit gadu vecumā aizbēga pirmo reizi, Vinifreda piezvanīja, neganti pārskaitusies, un apsūdzēja mani atbalstīšanā un kūdīšanā, tomēr negāja tik tālu, lai piebilstu bērnu nolaupīšanā. Viņa pieprasīja, lai es pasaku, vai Sabrina nav ieradusies pie manis.
"Nedomāju, ka mans pienākums ir tev to teikt," es attraucu, lai viņu pamocītu. Taisnībai jābūt; lielākā tiesa mocīšanas iespēju līdz šim bija piederējusi viņai. Vinifreda mēdza sūtīt man atpakaļ kartītes, vēstules un dzimšanas dienas dāvanas, ko biju nosūtījusi Sabrinai; uz tām viņas rupjajā tirāna rokrakstā bija uzšņāpts: Nogādāt atpakaļ sūtītājam. "Turklāt es esmu viņas vecāmāte. Viņa var ierasties pie manis, kad vien vēlas. Viņa vienmēr ir laipni gaidīta."
"Būtu lieki tev atgādināt, ka es esmu viņas likumīgā aizbildne."
"Ja jau to būtu lieki atgādināt, tad kāpēc tu to atgādini?"
Tomēr Sabrina neieradās pie manis. Pie manis viņa nenāca nekad. Nav grūti uzminēt, kāpēc. Dievs vien zina, kas viņai par mani sastāstīts. Nekas labs jau nu ne.
Pogu fabrika
Vasaras karstums ir sācies visā nopietnībā, tas gulst pār pilsētu kā krēmzupa. Reiz tas būtu malārijas laiks; holeras laiks. Koki, starp kuriem es staigāju, ir kā vīstoši lietussargi, papīrs zem maniem pirkstiem valgs, vārdi, kurus es rakstu, malās izplūst kā pomāde uz novecojošām lūpām. Jau tikai uzkāpjot pa kāpnēm, man izdīgst plānas sviedru ūsiņas.
Nevajadzētu staigāt tādā tveicē, tad sirds man sāk sisties stiprāk. To es ievēroju ar nīgru nepatiku. Nevajadzētu sagādāt sirdij tādus pārbaudījumus — tagad, kad esmu informēta par tās trūkumiem; tomēr, tā rīkodamās, es izjūtu perversu tīksmi, it kā es būtu huligāns, bet mana sirds — mazs, činkstošs bērnelis, kura vājumu es nicinu.
Vakaros ir grandējis pērkons, tāla dunoņa un rīboņa, it kā Dievs būtu ļāvies īgnai uzdzīvei. Es pieceļos pačurāt, atkal liekos gultā, grozos miklajos palagos, klausīdamās ventilatora vienmuļajā dūkšanā. Maira saka, te vajadzētu ierīkot gaisa kondicionētāju, bet es negribu. Un arī nevaru to atļauties. "Kas tad par to maksās?" es viņai jautāju. Viņa laikam domā, ka man pierē paslēpts briljants kā tiem krupjiem pasakās.
Manas šodienas pastaigas mērķis bija Pogu fabrika, kur biju nodomājusi iedzert rīta kafiju. Ārsts ir brīdinājis mani par kafiju, bet viņam ir tikai piecdesmit gadu — no rītiem viņš dodas skriet, ģērbies šortos, izlikdams apsmieklam savas spalvainās kājas. Viņš nezina visu, lai gan šis apgalvojums viņam būtu jaunums. Ja mani nenogalinās kafija, tad nogalinās kas cits.
Pa Ēristrītu gurdeni vazājās tūristi, lielākoties pusmūžā, bāza degunu suvenīru bodītēs, klīrīgi grozījās grāmatnīcā, nosizdami laiku līdz tam brīdim, kad pēc pusdienām varēs braukt uz tuvējo vasaras teātra festivālu, lai divas veldzējošas stundas baudītu nodevību, sadismu, laulības pārkāpšanu un slepkavības. Daži no viņiem devās tai pašā virzienā, kur es, — uz Pogu fabriku, lai paskatītos, kādus lētus mākslas retumus tur var nopirkt par piemiņu no vienu nakti ilgā atvaļinājuma, kurā viņi atpūtušies no divdesmitā gadsimta. Tādus priekšmetus Rīnija sauktu par putekļu ķērājiem. Šo nosaukumu viņa attiecinātu arī uz tūristiem pašiem.
Kopā ar šo pasteļkrāsas baru es devos turp, kur Ēristrīta pārvēršas Millstrītā un tālāk ved gar Luveto upi. Taikonderogā ir divas upes — Šogsa un Luveto, to nosaukumi ir palieka no tiem laikiem, kad upju satekā atradušās franču tirgotāju apmetnes, taču tas nenozīmē, ka mēs šai apvidū aizrautos ar franču valodu: upes mēs saucam par Džogsu un Lavto. Luveto brāzmainā straume bija pietiekami vilinoša, lai šeit tiktu uzbūvētas pirmās ūdensdzirnavas un pēc tam elektrostacijas. Toties Šogsa ir dziļa un gausa, kuģojama trīsdesmit jūdžu garumā no Ēri ezera. Lejup pa Šogsu tika vests kaļķakmens, kas bija pilsētas pirmā rūpnieciskā izejviela, pateicoties tam, ka bagātīgus kaļķakmens krājumus atkāpjoties bija atstājušas iekšzemes jūras. (Perma periodā, juras periodā? Reiz es to zināju.) No šī kaļķakmens ir būvēta lielākā daļa pilsētas māju, ieskaitot manējo.
Pamestās raktuves joprojām atrodas pilsētas nomalē, dziļi kvadrāti un taisnstūri, iecirsti klintī, it kā no tiem būtu izceltas veselas ēkas, atstājot aiz sevis tukšos veidolus. Dažkārt es iztēlojos, kā visa pilsēta paceļas no seklā, aizvēsturiskā okeāna, izplezdamās kā jūras anemone vai gumijas cimda pirksti, kad tajos iepūš gaisu, — saasnodama rāvieniem kā plaukstošas puķes tajās brūnajās, graudainajās filmās, kuras mēdza rādīt kinoteātros — kad tas bija? — pirms mākslas filmām. Tur rakņājas fosiliju mednieki, meklēdami izmirušas zivis, senas papardes, koraļļu spirāles; un, ja pusaudži nolemj uzdzīvot, tad dara to tieši tur. Viņi sakur ugunskurus un sadzeras par daudz, un pīpē zāli, un čamdās cits citam gar drēbēm, it kā pirmie būtu to izgudrojuši, un atceļā uz pilsētu sadauza savu vecāku mašīnas.
Dārzs aiz manas mājas robežojas ar Luveto gravu, kur upe sašaurinās un straume krasi krīt lejup. Kritums ir pietiekami stāvs, lai radītu dūmaku un zināmu bijību. Vasarā, nedēļas nogalēs, tūristi staigā pa klintsmalas taku vai stāv pie pašas malas un fotografē; es redzu, kā garām aizslīd viņu naivās, kaitinošās, baltās audekla cepures. Klints ir drūpoša un bīstama, taču pilsēta negrib tērēt naudu nožogojumam, jo šeit joprojām valda uzskats: ja tu izdari kādu sasodītu muļķību, tad pats esi pelnījis sekas, lai kādas tās būtu. Lejā, ūdens virpuļos, sakrājas kartona kausiņi no virtuļu bodītes, un ik pa laikam tur tiek atrasts kāds līķis, grūti pateikt — nokritis, pagrūsts vai nolēcis, ja vien, protams, tam klāt nav pirmsnāves vēstules.
Pogu fabrika atrodas Luveto austrumu krastā, ceturtdaļjūdzi augšup pa upi no gravas. Vairākus gadu desmitus tā stāvēja pamesta, izsistiem logiem, cauru jumtu, žurku un žūpu mājoklis; tad kāda enerģiska pilsoņu komiteja paglāba to no bojāejas un ierīkoja tajā modes preču veikalus. Puķudobes ir atjaunotas, fasāde nopulēta ar smilšu strūklu, laikazoba un vandaļu kaitējumi novērsti, tomēr ap zemākajiem logiem joprojām saredzami tumši sodrēju spārni no ugunsgrēka, kas noticis vairāk nekā pirms sešdesmit gadiem.
Nams ir celts no brūngani sarkaniem ķieģeļiem, tam ir lieli daudzrūšu logi, kādus reiz izmantoja fabrikās, lai taupītu apgaismojumu. Ēka ir gluži pievilcīga, cik nu pievilcīga vispār var būt fabrika: greznota ar vītnēm, katrai centrā akmens roze, virs logiem frontoni, mansarda jumts klāts ar zaļi violetu šīferi. Līdzās atrodas akurāta autostāvvieta. "Laipni lūdzam Pogu fabrikā!" — vecmodīgiem burtiem rakstīts uz ceļa rādītāja; un sīkākiem burtiņiem: "Aizliegts atstāt automašīnas pa nakti." Un zem tā ar melnu marķeri nikni uzšņāpts: Ej dirst, tu neesi nekāds Dievs, un Zeme nav tavs sūda pagalms. Autentisks vietējais kolorīts.