"Vai tu viņu mīlēji?" es jautāju.
"Mīlēju?" Lora teica. "Ko?"
"Tu zini, ko." Es nejaudāju izrunāt viņa vārdu.
"Kur nu," Lora atbildēja, "it nemaz. Tas bija šausmīgi, bet es biju spiesta to darīt. Man bija jānes upuris. Man bija jāuzņemas šīs sāpes un ciešanas. To es biju solījusi Dievam. Es zināju — ja es to darīšu, tad izglābšu Alekšu."
"Apžēliņ, par ko tu runā?" Mana jauniegūtā paļāvība uz Loras veselo saprātu sāka šķobīties: mēs atkal atradāmies viņas vājprātīgās metafizikas valstībā. "Izglābsi Alekšu — no kā?"
"No ķērājiem. Viņu būtu nošāvuši. Kallija Ficsimonsa zināja, kur viņš ir, un viņa izstāstīja. Izstāstīja Ričardam."
"Tam es nespēju ticēt."
"Kallija bija okšķere," Lora sacīja. "Tā teica Ričards — viņš teica, Kallija viņu informējot. Atceries, kad viņa bija cietumā un Ričards dabūja viņu laukā no turienes? Tāpēc jau viņš to izdarīja. Viņš bija Kallijai parādā."
Šāda notikumu saistība man šķita gluži aizraujoša. Un arī drausmīga, lai gan pastāvēja niecīga, loti niecīga iespēja, ka tas varētu būt tiesa. Bet, ja tā, tad Kallija bija melojusi. Kā viņa varēja zināt, kur ir Alekss? Viņš tik bieži bija mainījis patvērumu.
Tomēr viņš būtu varējis uzturēt sakarus ar Kalliju. Būtu varējis. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuriem Alekss uzticētos.
"Es turēju savu solījumu," Lora turpināja, "un tas palīdzēja. Dievs neblēdās. Bet tad Alekss aizgāja karā. Tas ir — kad bija atgriezies no Spānijas. Tā teica Kallija — viņa man izstāstīja."
Es vairs neko nesapratu. Jutos gluži apreibusi. "Lora," es jautāju, "kāpēc tu esi atbraukusi uz šejieni?"
"Tāpēc, ka ir beidzies karš,-" Lora pacietīgi atbildēja, "un drīz pārnāks Alekss. Ja manis nebūtu šeit, viņš nezinātu, kur mani atrast. Viņš nezinās par Bella Vista, viņš nezinās, ka es devos uz Halifaksu. Mana vienīgā adrese, kas viņam būs, ir tavējā. Viņš kaut kādā veidā dos man ziņu." Lorai piemita tracinošā, dzelžainā patiesi ticīga cilvēka pārliecība.
Man gribējās viņu sapurināt. Es mirkli aizvēru acis. Es redzēju Aviljonas dīki, akmens nimfu, kas mērc pirkstgalus ūdenī; es redzēju pārlieku karsto sauli vizuļojam raupjajās, zaļajās lapās, tai dienā pēc mātes bērēm. Man kļuva nelabi, jo biju apēdusi pārāk daudz kūkas un cukura. Lora sēdēja uz dzegas man līdzās, apmierināti dungodama pie sevis, droša savā pārliecībā, ka patiesībā viss ir labi un ka eņģeļi ir viņas pusē, jo viņa ir noslēgusi kādu slepenu, vājprātīgu paktu ar Dievu.
Aiz dusmām man niezēja pirksti. Es zināju, kas bija noticis tālāk. Es biju nogrūdusi viņu lejā.
Tagad es tuvojos tam, kas vajā mani joprojām. Tagad man būtu vajadzējis iekost mēlē, tagad man būtu vajadzējis turēt muti. Aiz mīlestības man būtu vajadzējis melot vai teikt kaut ko citu: jebko, tikai ne patiesību. Nekad neuzsauc mēnessērdzīgajam, mēdza sacīt Rīnija. Viņš var nomirt aiz izbīla.
"Lora, man ir gaužām nepatīkami tev to teikt," es iesāku, "bet, lai ko tu būtu darījusi, tas neizglāba Alekšu. Alekss ir miris. Viņš ir kritis karā pirms pusgada. Holandē."
Gaisma ap viņu izdzisa. Viņa drausmīgi nobālēja. Kā atdziestošs vasks.
"Kā tu zini?"
"Es saņēmu telegrammu," es sacīju. "To atsūtīja man. Viņš bija reģistrējis mani kā tuvāko radinieci." Pat vēl tad es būtu varējusi mainīt kursu; es būtu varējusi pateikt: Tur noteikti bija kāda kļūda, telegramma noteikti bija domāta tev. Taču to es nepateicu. Es sacīju: "No viņa puses tas bija ļoti neapdomīgi. Tā viņam nebūtu vajadzējis rīkoties, ņemot vērā Ričardu. Taču viņam nebija tuvinieku, un, redzi, mēs bijām mīļākie — slepeni, diezgan ilgu laiku, — un vai gan viņam bija kāds cits?"
Lora klusēja. Tikai skatījās uz mani. Skatījās tieši man cauri. Dievs vien zina, ko viņa redzēja. Grimstošu kuģi, pilsētu liesmās, dunci mugurā. Tomēr es pazinu šo skatienu: tāds skatiens viņai bija tai dienā, kad viņa gandrīz noslīka Luveto upē, tai mirklī, kad viņa sāka grimt — šausmu pilns, salts, aizgrābts skatiens. Mirdzošs kā tērauds.
Pēc brīža viņa piecēlās, pasniedzās pār galdu, paņēma manu somiņu, aši un gandrīz maigi, it kā tajā atrastos kaut kas trausls. Tad viņa pagriezās un izgāja no restorāna. Es nepakustējos, lai viņu apturētu. Es biju pārsteigta negaidot, un, kad piecēlos no krēsla, Lora jau bija prom.
Izcēlās zināms apjukums, kad bija jāmaksā rēķins — man nebija citas naudas kā vien tā, kas atradās somiņā, kuru mana māsa — es paskaidroju — paņēmusi līdzi aiz pārskatīšanās. Apsolīju nomaksāt parādu nākamajā dienā. Nokārtojusi to, es gandrīz skriešus metos uz turieni, kur biju atstājusi mašīnu. Tā bija prom. Somiņā bija arī mašīnas atslēgas. Man nenāca ne prātā, ka Lora iemācījusies vadīt mašīnu.
Es soļoju vairākus kvartālus, sacerēdama stāstus. Es taču nevarēju teikt Ričardam un Vinifredai taisnību par to, kas noticis ar manu mašīnu: tas tiktu izmantots kā vēl viens pierādījums pret Loru. Labāk sacīšu, ka auto sabojājies un aizvilkts uz darbnīcu, bet man izsaukts taksometrs, un es tajā iekāpu un atbraucu līdz pašām mājām, pirms aptvēru, ka nejauši esmu atstājusi mašīnā somiņu. Nav par ko uztraukties, es teikšu. Rīt viss būs kārtībā.
Tad es tiešām apturēju taksometru. Mājā būs misis Margatroida, viņa mani ielaidīs un samaksās šoferim.
Ričards neatbrauca mājās uz vakariņām. Viņš bija kaut kādā klubā, ēda draņķīgu maltīti, teica runu. Viņš tagad centās, cik jaudas, jo mērķis jau bija saredzams. Šis mērķis — tagad es to zinu — bija ne tikai bagātība vai vara. Viņš gribēja cieņu — cieņu par spīti tam, ka bija jaunbagātnieks. Viņš pēc tās ilgojās, viņš pēc tās slāpa; viņš vēlējās turēt cieņu savās rokās, nevis tikai kā veseri, bet arī kā scepteri. Tādas vēlmes būtībā nemaz nav nicināmas.
Šis klubs bija paredzēts tikai vīriešiem; citādi tur būtu arī es, sēdētu fonā, smaidītu, beigās aplaudētu. Šādos gadījumos es iedevu Emē auklei brīvu vakaru un gulētiešanas rūpes uzņēmos pati. Es nomazgāju Emē vannā, palasīju viņai priekšā, tad noliku viņu gulēt. Tai vakarā viņa neparasti ilgi palika nomodā: laikam nojauta, ka es par kaut ko bažījos. Es sēdēju Emē blakus, turēdama viņas rociņu, glāstīdama viņai pieri un skatīdamās ārā pa logu, līdz viņa aizmiga.
Kurp Lora bija aizbraukusi, kur viņa bija apmetusies, ko izdarījusi ar manu mašīnu? Kā lai es viņu satieku, kā lai vēršu visu par labu?
Gaismas pievilināta, pret loga rūti sitās maijvabole. Tā taustījās pa stiklu kā akls īkšķis. Tā dūca dusmīgi, nomākti un arī bezpalīdzīgi.
Eskarpe
Šodien manas smadzenes apveltīja mani ar pēkšņu tukšumu; ar baltu laukumu, kā sniega aizputinātu. Pazuda nevis kāda cilvēka vārds — tas vismaz būtu kaut kas itin parasts —, nē, tas bija kāds vārds, kurš apgriezās ar kājām gaisā un izlēja no sevis nozīmi gluži kā kartona kausiņš, ko aizpūtis vējš.
Šis vārds bija eskarpe. Kāpēc tas bija uzniris? Eskarpe, eskarpe, es atkārtoju, iespējams, skaļi, taču apziņā neparādījās nekāds tēls. Vai tas bija priekšmets, darbība, prāta stāvoklis, ķermeņa defekts?
Nekas. Reibonis. Es grīļojos uz kraujas malas, gramstījos tukšā gaisā. Beigās ķēros pie vārdnīcas. Eskarpe — vertikāls nocietinājums vai stāva klintssiena.
Iesākumā bija vārds, tā mēs kādreiz ticējām. Vai Dievs zināja, cik trausla lieta var būt tāds vārds? Cik smalciņš, cik viegli izdzēšams?