Varbūt tieši tas notika ar Loru — varbūt tieši tas burtiski nogrūda viņu no kraujas malas. Vārdi, uz kuriem viņa bija paļāvusies, būvēdama uz tiem savu kāršu namiņu, ticēdama, ka tie ir stabili, bija apgāzušies un parādījuši viņai savus tukšos vidus, un tad aizlidojuši no viņas prom kā papīra skrandas.
Dievs. Uzticība. Upuris. Taisnīgums.
Ticība. Cerība. Mīlestība.
Nemaz nerunājot par māsu. Nu jā. Vienmēr vēl arī šis.
Nākamajā rītā, pēc tējas dzeršanas kopā ar Loru Diānas saldumos, es grozījos telefona tuvumā. Ritēja stundas: ne vārda. Biju norunājusi kopā ar Vinifredu un divām viņas komitejas loceklēm doties pusdienās uz Arkādijas dārzu. Attiecībās ar Vinifredu
vienmēr bija labāk turēties pie izstrādātajiem plāniem — citādi viņa kļuva ziņkārīga —, tāpēc es devos turp.
Mums tika pavēstīts par Vinifredas jaunāko ieceri — kabarē, kura ienākumi paredzēti ievainotu militārpersonu atbalstam. Tur būšot dziesmas un dejas, un dažas meitenes jau vingrinoties lēkt kankanu, tāpēc mums visām vajagot uzrotīt piedurknes un iesaistīties, un tirgot biļetes. Vai Vinifreda arī pati grasījās mētāt kājas, tērpusies rišotos svārciņos un melnās zeķēs? Tiešām cerēju, ka ne. Nu viņa jau bija pārlieku noliesējusi.
"Tu izskaties nedaudz bāla, Airis," Vinifreda teica, piešķiebusi galvu.
"Tiešām?" es laipni atsaucos. Pēdējā laikā viņa man bija norādījusi, ka es zaudējot līmeni. Ar to viņa gribēja sacīt, ka es nedaru visu iespējamo, lai balstītu Ričardu un virzītu viņu uz priekšu pa slavas taku.
"Jā, mazliet pabāla gan. Vai Ričards tevi nomocījis? Tam vīram nudien spara netrūkst!" Vinifreda bija ārkārtīgi labā omā. Viņas plāni — viņas plāni attiecībā uz Ričardu — acīmredzot īstenojās lieliski, par spīti manam laiskumam.
Tomēr es nevarēju veltīt viņai īpašu uzmanību; es pārāk stipri bažījos par Loru. Ko lai iesāk, ja viņa drīz neparādīsies? Es taču nevarēju paziņot, ka man nozagta mašīna: negribēju, lai Loru apcietina. To nevēlētos arī Ričards. Tas nebija neviena interesēs.
Kad atgriezos mājās, misis Margatroida man pavēstīja, ka manas prombūtnes laikā ieradusies Lora. Viņa neesot pat zvanījusi pie durvīm — misis Margatroida nejauši uzdūrusies viņai hallē. Tas tiešām esot bijis trieciens — ieraudzīt mis Loru pēc visiem šiem gadiem, taisni kā redzēt spoku. Nē, adresi viņa neesot atstājusi. Toties esot kaut ko pateikusi. Pasakiet Airisai, ka parunāšu ar viņu vēlāk. Kaut ko tādu. Mājas atslēgas viņa atstājusi uz vēstuļu paplātes; esot tās paņēmusi nejauši. Jocīga nejaušība, teica misis Margatroida, kuras strupais deguns saoda ko nelabu. Viņa vairs neticēja manai pasaciņai par autodarbnīcu.
Es uzelpoju: varbūt viss vēl būs labi. Lora joprojām ir pilsētā. Viņa parunās ar mani vēlāk.
To viņa tiešām ir izdarījusi, lai gan viņai ir nosliece atkārtoties, tāds paradums ir visiem mirušajiem. Viņi saka visu to pašu, ko teikuši tev savas dzīves laika; bet viņi reti pasaka ko jaunu.
Es patlaban pārģērbos pēc pusdienām, kad ieradās policists un paziņoja par nelaimes gadījumu. Lora esot iztriekusies cauri drošības barjerai, taisnā ceļā nobraukusi no Sentklēras avēnijas tilta un iegāzusies dziļi aizā. Briesmīga avārija, policists sacīja, sērīgi šūpodams galvu. Viņa braukusi ar manu mašīnu: policisti to noteikuši pēc numura zīmes. Sākumā viņi nosprieduši — dabiski —, ka sadegusi sieviete mašīnas vrakā esmu es pati.
Tā tik būtu ziņa.
Kad policists bija aizgājis, es pūlējos apvaldīt trīsas. Man vajadzēja saglabāt mieru, man vajadzēja saņemties. Nekur nespruksi, nu tev tā mūzika būs jāklausās, mēdza teikt Rīnija, bet kādu mūziku viņa domāja? Tā nebija deju mūzika. Skaļš pūtēju orķestris, kaut kāda parāde ar ļaužu pūļiem abās pusēs, viņi rāda ar pirkstiem un ņirgājas. Ielas galā bende, kuram spara netrūkst.
Šaubu nav, Ričards mani pratinās. Mans stāsts par mašīnu un darbnīcu joprojām būs ticams, ja piebildīšu, ka todien kopā ar Loru esmu dzērusi tēju, bet neesmu to pateikusi viņam, jo neesmu vēlējusies viņu uztraukt tieši pirms izšķirošās runas. (Tagad visas viņa runas bija izšķirošas; viņš tuvojās izredzēto lokam.)
Es teikšu, ka Lora bija mašīnā, kad tā sabojājās; viņa pavadīja mani uz autodarbnīcu. Kad aizmirsu mašīnā somiņu, viņa droši vien būs to paņēmusi, un pēc tam tā jau bija tīrā bērnu spēle — nākamajā rītā aiziet turp, paņemt mašīnu un samaksāt ar viltotu čeku no manas čeku grāmatiņas. Ticamības labad izplēsīšu vienu čeka veidlapu; ja man pieprasīs pateikt darbnīcas nosaukumu, atbildēšu, ka tas man piemirsies. Ja uzstās, es sākšu raudāt. Kā lai es varētu atcerēties tik nenozīmīgu sīkumu, es teikšu, tādā brīdī?
Uzkāpu augšstāvā pārģērbties. Morga apmeklējumam būs vajadzīgi cimdi un cepure ar plīvuru. Varbūt tur jau būs reportieri, fotogrāfi. Braukšu ar mašīnu, es nodomāju, bet tad atcerējos, ka mana mašīna tagad pārvērtusies metāllūžņos. Būs jāizsauc taksometrs.
Un jābrīdina arī Ričards, jāpiezvana viņam uz biroju: tiklīdz šī ziņa izskanēs, viņu aplenks līķu mušas. Viņš bija tik ievērojama persona, ka citādi nevarēja būt. Un viņš arī vēlēsies jau laikus sagatavot sava sēru paziņojuma tekstu.
Es piezvanīju. Atbildēja Ričarda jaunākā jaunā sekretāre. Pateicu, ka jautājums ir steidzams un ka, nē, to nevar atrisināt ar viņas starpniecību. Man jārunā ar Ričardu pašu.
Iestājās pauze, kamēr tika sameldēts Ričards. "Kas noticis?" viņš noprasīja. Viņam nekad nepatika, ja zvanīju uz biroju.
"Briesmīga avārija," es teicu. "Lora. Mašīna, ar kuru viņa brauca, nogāzās no tilta."
Viņš klusēja.
"Tā bija mana mašīna."
Viņš klusēja.
"Diemžēl viņa ir mirusi," es teicu.
"Ak Dievs." Pauze. "Kur viņa bija visu šo laiku? Kad viņa atgriezās? Ko viņa darīja tavā mašīnā?"
"Nospriedu, ka tev tas jāuzzina tūdaļ, pirms šī vēsts nonāk pie avīžniekiem," es sacīju.
"Jā," viņš atteica. "Tas ir prātīgi."
"Tagad man jābrauc uz morgu."
"Uz morgu?" viņš atkārtoja. "Uz pilsētas morgu? Kāda velna
v pec?
"Turp viņa ir aizvesta."
"Dabū viņu no turienes prom," Ričards sacīja. "Aizved uz kādu pieklājīgu vietu. Uz kādu…"
"Privātu," es pabeidzu. "Jā, labi. Man tev jāpaskaidro, ka ir kāds minējums — no policijas puses, viens policists nupat bija šeit, — ir kāds mājiens…"
"Kas? Ko tu viņiem pateici? Kāds mājiens?" Balsī skaidri skanēja trauksme.
"Tikai tāds, ka viņa to izdarījusi tīšām."
"Blēņas," viņš atcirta. "Tas noteikti ir bijis nelaimes gadījums. Ceru, ka tu tā pateici."
"Protams. Bet ir aculiecinieki. Viņi ir redzējuši…"
"Vai ir atstāta vēstule? Ja ir, sadedzini."
"Divas — advokātam un vēl kaut kas bankai. Viņai rokās bija balti cimdi. Viņi ir redzējuši, kā viņa pagriež stūri."
"Optisks māns," Ričards noteica. "Vai varbūt viņi bija piedzērušies. Es piezvanīšu advokātam. Es visu nokārtošu."
Es noliku klausuli. Iegāju ģērbistabā: vajadzēs kaut ko melnu, un mutautiņu. Jāpasaka Emē, es nodomāju. Teikšu, ka vainīgs tilts. Teikšu, ka tilts salūza.
Atvēru atvilktni, kurā glabāju zeķes, un ieraudzīju burtnīcas — piecas lētas pierakstu burtnīcas no mistera Erskina laikiem, pārsietas ar virtuves aukliņu. Uz pirmā vāka ar zīmuli bija rakstīts Loras vārds — viņas bērnišķīgajā rokrakstā. Zem tā: Matemātika. Lora ienīda matemātiku.
Veci skolas darbi, es nodomāju. Nē: veci mājas darbi. Kāpēc viņa atstājusi man tos?