Te es būtu varējusi apstāties. Būtu varējusi izvēlēties neziņu, taču es izdarīju to pašu, ko būtu darījuši jūs — ko jūs jau esat izdarījuši, ja esat izlasījuši tik tālu. Es izvēlējos zināšanu.
Vairums no mums rīkotos tāpat. Mēs izvēlamies zināšanu par spīti visam, tās dēļ mēs sakropļojam sevi, bāžam rokas ugunī, ja tas nepieciešams, lai tiktu zināšanai klāt. Ziņkārība nav mūsu vienīgais motīvs: uz priekšu mūs dzen mīlestība vai bēdas, izmisums vai naids. Mēs neatlaidīgi izspiegojam mirušos: mēs atveram viņu vēstules, lasām viņu dienasgrāmatas, vandāmies pa viņu grabažām, cerēdami atrast kādu mājienu, kādu beidzamo vārdu, kādu paskaidrojumu no tiem, kas mūs pametuši — atstādami mums kādu somu, kura nereti ir krietni tukšāka, nekā esam gaidījuši.
Bet kā ir ar tiem, kuri nostiepj tādus slepenus pavedienus, lai mēs pret tiem paklūp tu? Kāpēc viņi tā rīkojušies? Aiz egoisma? Aiz žēluma? Aiz atriebības? Lai vienkārši apliecinātu savu eksistenci, tāpat kā uzšņāpjot savus iniciāļus uz tualetes sienas? Klātbūtnes un anonimitātes apvienojumam — grēksūdzei bez soda, patiesībai bez sekām — piemīt savs valdzinājums. Tas dod iespēju nomazgāt no rokām asinis — kaut kādā veidā.
Tiem, kuri atstāj šādus pierādījumus, diez vai ir tiesības sūdzēties, ja pēc tam ierodas svešinieki un bāž savu degunu katrā sīkumā, gar kuru viņiem kādreiz nebūtu nekādas daļas. Un ne tikai svešinieki: arī mīļākie, draugi, radinieki. Mēs esam lūriki, visi kā viens. Kāpēc lai mēs uzskatītu, ka drīkstam pievākt sev kaut ko no pagātnes tikai tāpēc, ka esam to atraduši? Mēs visi esam kapu aplaupītāji, līdzko atveram durvis, ko aizslēguši citi.
Bet tikai aizslēguši. Telpas un to saturs ir atstāti neskarti. Ja tie, kas to visu atstājuši, ir alkuši pēc aizmirstības, tad taču vienmēr varēja palīdzēt uguns.
XIV
..
Zelta cirta
Tagad man jāsteidzas. Es jau redzu beigas, tās vizuļo tālu priekšā kā ceļmalas motelis tumšā naktī, lietū. Pēckara motelis, pēdējais patvērums, kur netiek uzdoti jautājumi, kur neviens vārds reģistra grāmatā nav īsts un kur jāmaksā iepriekš, skaidrā naudā. Reģistratora birojs rotāts ar vecām Ziemassvētku spuldzīšu vītnēm; aiz tā rinda tumšu kambaru, spilveni smaržo pēc pelējuma. Ārā — benzīna sūknis ar mēness ģīmi. Bet benzīna nav, tas izbeidzies pirms vairākiem desmitiem gadu. Un tur jūs apmetaties.
Beigas, silta, droša osta. Vieta, kur atpūsties. Taču es vēl neesmu to sasniegusi, un es esmu veca un nogurusi, un eju kājām, un kliboju. Apmaldījusies mežā, man nav baltu oļu, ar kuriem iezīmēt ceļu, un jāiet pa bīstamu apvidu.
Vilki, es jūs piesaucu! Mirušās sievietes ar debesziliem matiem un acīm kā čūsku pilnām bedrēm, es jūs aicinu! Stāviet man tagad klāt, jo mēs tuvojamies beigām! Vadiet manus drebošos, artrītiskos pirkstus, manu bezgaumīgo, melno lodīšu pildspalvu; noturiet manu grimstošo sirdi virs ūdens vēl tikai dažas dienas, līdz būšu paguvusi savest visu kārtībā. Esiet mani sabiedrotie, mani palīgi un draugi; vēl vienu reizi, es piebilstu, jo vai tad pagātnē mēs neesam bijuši labi paziņas?
Katrai lietai ir sava vieta, kā mēdza teikt Rīnija; vai nešpetnākā omā, misis Hilkoutai: Bez sūdiem rozes neaug. Misters Ērskins iemācīja man dažus derīgus trikus. Vajadzības gadījumā var lieti noderēt prasmīgi izteikts aicinājums Fūrijām. Tad, kad pats galvenais ir atriebība.
Sākumā es tiešām domāju, ka vēlos vienīgi taisnīgumu. Es domāju, ka mana sirds ir tīra. Mums patīk būt tik labos uzskatos par saviem motīviem, kad grasāmies nodarīt kaut ko sliktu — kādam citam. Bet, kā norādīja misters Ērskins, Erots ar savu loku un bultām nav vienīgais aklais dievs. Temīda ir otra. Lempīgi, akli dievi ar asiem ieročiem. Taisnības dievietei rokā ir zobens, kurš apvienojumā ar viņas acu aizsēju ir lielisks līdzeklis tam, lai sagraizītos.
Jūs, protams, gribēsiet zināt, kas bija rakstīts Loras burtnīcās. Tās ir tādas, kā viņa atstājusi, pārsietas ar rupju, brūnu auklu, pamestas jums manā ceļojuma lādē kopā ar visu pārējo. Es neko neesmu mainījusi. Varat paskatīties paši. Lapas, kas no tām izplēstas, neesmu izplēsusi es.
Ko es gaidīju tajā šausmu pilnajā 1945. gada maija dienā? Atzīšanās, pārmetumus? Vai varbūt dienasgrāmatu, kurā būtu sīki aprakstītas Loras un Alekša Tomasa mīlas tikšanās? Bez šaubām, bez šaubām. Es biju gatava ciešanām. Un es tās sagaidīju, lai gan ne tādā veidā, kā biju iztēlojusies.
Es pārgriezu auklu, izliku burtnīcas vēdeklī. Tur bija piecas: Matemātika, Ģeogrāfija, Franču valoda, Vēsture un Latīņu valoda. Zinību grāmatas.
Viņa raksta kā eņģelis, par Loru ir sacīts uz pēdējā vāka vienam no Aklā slepkavas izdevumiem. Cik atceros, tas ir amerikāņu izdevums ar zelta arabeskām uz pirmā vāka: tajā pasaules daļā eņģeļiem piešķir lielu nozīmi. Patiesībā eņģeļi nemēdz daudz rakstīt. Viņi pieraksta grēkus, nolādēto un atpestīto vārdus vai arī parādās kā bezmiesiskas rokas un uzšņāpj uz sienām brīdinājumus. Vai arī nes vēstis, un tikai nedaudzas no tām ir labas: Lai Dievs ir ar tevi nav viennozīmīgs novēlējums.
Paturot to visu prātā, jā: Lora rakstīja kā eņģelis. Citiem vārdiem sakot — ne sevišķi daudz. Toties par pašu galveno.
Latīņu valodu es uzšķīru vispirms. Lielākā tiesa atlikušo lapu bija tukšas; rēgojās robainas maliņas, tur Lora droši vien bija izplēsusi ārā savus vecos mājas darbus. Viņa bija atstājusi vienu fragmentu, ko pati bija pārtulkojusi — ar manu palīdzību un arī ar Aviljonas bibliotēkas palīdzību —, tās bija beigu rindas no Vergilija Eneīdas IV grāmatas. Didona ir nodūrusies uz liesmojošā sārta vai altāra, kuru sakūrusi no visām tām lietām, kas piederējušas viņas zudušajam mīļotajam Enejam, kurš devies pār jūru, lai piepildītu savu likteni karojot. Lai gan asinis viņai plūst kā aizkautam lopam, Didona nekādi nejaudā nomirt. Viņa tur briesmīgi locījās. Cik atceros, misteram Ērskinam gaužām patika tā vieta.
Es atcerējos dienu, kad Lora bija to rakstījusi. Pa manas guļamistabas logu iespīdēja vēlā saules gaisma. Lora gulēja uz grīdas, šūpodama zeķītēs ieautās kājas, un čakli pārrakstīja mūsu sašvīkāto kopdarbu savā burtnīcā. Viņa smaržoja pēc Ziloņkaula ziepēm un pēc zīmuļu skaidiņām.
Tad vareno Junonu pārņēma žēlums par savām ilgajām ciešanām un grūto ceļojumu, un viņa nosūtīja Irīdu lejā no Olimpa, lai viņa izrauj sāpju plosīto dvēseli no miesām, pie kurām tā joprojām turējās. Tā vajadzēja rīkoties tāpēc, ka Didona nemira dabiskā vai citu izraisītā nāvē, bet gan no izmisuma, kurā viņu bija novedusi neprātīga iedoma. Turklāt Prozerpīna vēl nebija nogriezusi zelta cirtu no viņas galvas vai aizsūtījusi viņu lejup uz Pazemi.
Tā nu, dūmakā tīta, spārniem dzelteniem kā krokuss, vilkdama sev nopakaļ tūkstoš varavīksnes krāsu, kas vizuļoja saulē, Irīda nolaidās lejā un, stāvēdama līdzās Didonai, teica:
Kā man pavēlēts, es ņemu šo svēto lietu, kura pieder Nāves dievam; un es atsvabinu tevi no tavām miesām.
Tad viss siltums uzreiz izdzisa, un viņas dzīvība izzuda gaisā.
"Kāpēc viņai vajadzēja griezt nost matu šķipsnu?" Lora jautāja. "Tai Irīdai?"
Man nebija ne jausmas. "Nu, viņai vienkārši bija tā jādara," es atbildēju. "Tas bija tāds kā ziedojums." Ar prieku biju atklājusi, ka mans vārds ir visai līdzīgs šī stāsta varonei, tātad es nebiju nosaukta vienkārši kādas puķes vārdā, kā vienmēr biju domājusi. Manas mātes ģimenē bija iedibinājusies paraža dot meitenēm botāniskus vārdus.