"Tas palīdzēja Didonai tikt laukā no savām miesām," Lora sacīja. "Viņa vairs negribēja būt dzīva. Tas izbeidza viņas ciešanas, tāpēc bija pareizi darīts. Vai ne?"
"Laikam jau gan" es teicu. Man diez kā neinteresēja tādi ētiski smalkumi. Dzejoļos notika dīvainas lietas. Nebija jēgas meklēt tajās jēgu. Tomēr es prātoju, vai Didona bijusi blonda; pārējā sižetā man vairāk bija šķitis, ka viņa ir brunete.
"Kas ir Nāves dievs? Kāpēc viņam vajag tos matus?"
"Pietiks nu par matiem," es attraucu. "Ar latīņu valodu esam tikušas galā. Tagad pabeigsim franču. Misters Ērskins ir uzdevis par daudz, kā parasti. Tātad: II ne faut pas toucher aux idoles: la dorure en reste aux mains."
"Kā būtu šādi: neaiztiec viltus dievus, citādi nosmērēsi rokas ar zelta krāsu?"
"Tur nekas nav teikts par krāsu."
"Bet tā tas ir domāts."
"Tu taču pazīsti misteru Ērskinu. Viņam vienalga, kas tur domāts."
"Es ienīstu misteru Ērskinu. Kaut labāk atgrieztos Vijoles jaunkundze."
"Jā gan. Kaut labāk atgrieztos mamma."
Ja gan.
Misters Ērskins nebija novērtējis šo Loras latīņu tulkojumu diez cik augstu. Tas bija no vienas vietas sašvīkāts ar viņa sarkano zīmuli.
Kā lai es aprakstu to sēru dūksti, kurā patlaban grimu? Es to nespēju aprakstīt, tāpēc nemaz nemēģināšu.
Es izšķirstīju pārējās burtnīcas. Vēsture bija tukša, tajā bija tikai fotogrāfija, ko ielīmējusi Lora: viņa un Alekss Tomass pogu fabrikas piknikā, abi tagad ietonēti gaiši dzelteni, un mana atšķeltā, zilā roka rāpo pa zāli uz viņu pusi. Ģeogrāfijā bija tikai īss Taikonderogas apraksts, ko bija uzdevis sacerēt misters Ērskins. "Šī vidēji lielā pilsēta atrodas Luv^eto un Zogsas upes satecē un ir ievērojama ar akmeņiem un citām lietām," tāds bija Loras pirmais teikums. No Franču valodas bija izplēsta visa franču valoda. Tās vietā atradās dīvaino vārdu saraksts, kuru Alekss Tomass bija atstājis mūsu bēniņos un kuru — kā es tagad atklāju — Lora galu galā nemaz nebija sadedzinājusi. Ankorīns, berels, karkinīls, diamīts, ebonorts…^, sveša valoda, taču es biju iemācījusies to saprast — labāk, nekā jebkad biju sapratusi franču valodu.
Matemātikā bija garš ciparu stabiņš, dažiem iepretim ierakstīti vārdi. Man vajadzēja dažas minūtes, lai apjēgtu, kas tie par cipariem. Tie bija datumi. Pirmais datums sakrita ar manu atgriešanos no Eiropas, pēdējais attiecās uz laiku kādus trīs mēnešus pirms Loras aizbraukšanas no Bella Vista. Vārdi bija šādi:
Aviljonā, nē. Nē. Nē. Sanīsaida. Nē. Ksanadu, nē. Nē. Karaliene Mērija, nē nē. Ņujorka, nē. Aviljonā. Sākumā nē.
Nāriņa, X. "Reibums."
Atkal Toronto. X. X. X. X. X. O.
Tas bija viss stāsts. Viss bija zināms. Tas bija noticis visu laiku, manu acu priekšā. Kā es biju varējusi būt tik akla?
Tātad ne Alekss Tomass. Nemūžam ne Alekss. Loras izpratnē Alekša vieta bija citā telpas dimensijā.
Uzvara nak un iet
Izskatījusi Loras burtnīcas, es ieliku tās atpakaļ savā zeķu atvilktnē. Viss bija zināms, bet nekas nebija pierādāms. Tas nu bija skaidrs.
Bet, kas meklē, tas atrod, kā mēdza teikt Rīnija. Ja nevari iet taisni, tad ej apkārt.
Es nogaidīju, līdz bēres bija galā, tad nogaidīju vēl vienu nedēļu. Negribēju rīkoties pārāk krasi. Labāk piesargāties nevis pēcāk nožēlot, arī tā mēdza teikt Rīnija. Apšaubāma aksioma: tik bieži notiek gan viens, gan otrs reizē.
Ričards devās ceļojumā uz Otavu, svarīgā ceļojumā uz Otavu. Viņš lika noprast, ka augstu stāvošas personas varot ķerties pie jautājuma izskatīšanas; un, ja ne tagad, tad drīz. Es pateicu viņam un arī Vinifredai, ka izmantošu šo izdevību, lai aizbrauktu uz Taikonderogu un aizvestu turp sudrabaino šķirstiņu ar Loras pelniem. Es sacīju, ka man ir jāizkaisa šie pelni un jāparūpējas par uzrakstu uz Ceisu dzimtas monumentālā kuba. Viss solīdi un pieklājīgi.
"Nevaino sevi," teica Vinifreda, cerēdama, ka tieši to es darīšu: ja es pietiekami vainošu sevi, tad man neatliks vaļas vainot kādu citu. "Ir lietas, par kurām ir nepanesami domāt." Tomēr mēs par tām domājam. Mēs nespējam atturēties.
Pavadījusi Ričardu viņa ceļojumā, es iedevu kalpotājiem brīvu vakaru. Gan tikšu galā viena pati, es teicu. Pēdējā laikā es tā darīju biežāk nekā parasti — mān patika būt mājā vienai, tikai ar Emē, kad viņa iemigusi, — tāpēc aizdomas neradās pat misis Margatroidai. Kad gaiss bija tīrs, es rīkojos ātri. Jau iepriekš biju slepus sakravājusi mantas — savu dārglietu lādīti, fotogrāfijas, Daudzgadīgos augus akmeņdārziem — un tagad sakravāju pārējo. Drēbes, lai gan nebūt ne visas; šādas tādas Emē lietas, lai gan arī nebūt ne visas. Visu, ko spēju, es sastūķēju ceļojuma lādē, tajā pašā, kurā reiz bija glabājies mans pūrs, un tai pieskaņotajā ceļasomā. Kā norunāts, ieradās dzelzceļa stacijas vīri, lai paņemtu manu bagāžu. Nākamajā dienā man bija viegli ar taksometru aizbraukt uz Jūnionstaciju kopā ar Emē, katrai no mums bija tikai viena maza ceļasoma, un neviens neko neuzzināja.
Es atstāju vēstuli Ričardam. Tajā es rakstīju: ņemot vērā to, ko viņš pastrādājis — jo tagad es zinu, ko viņš pastrādājis, — es negribu viņu redzēt vairs nekad. Ņemot vērā viņa politiskās ambīcijas, es nepieprasīšu šķiršanos, lai gan man ir bagātīgi pierādījumi par viņa piedauzīgo uzvedību, proti, Loras burtnīcas, kuras — es nepatiesi apgalvoju — ir noglabātas bankas seifā. Ja viņam ir kādi nodomi piedurt savus netīros pirkstus Emē, es piebildu, tad lai tādus nodomus viņš labāk atmet, jo es sarīkošu ļoti, ļoti lielu skandālu — tieši tāpat kā tajā gadījumā, ja viņš neapmierinās manas finansiālās prasības. Tās nebija lielas: es gribēju tikai tik daudz naudas, lai nopirktu mazu mājiņu Taikonderogā un nodrošinātu iztiku Emē. Savas pašas vajadzības es varēšu apmierināt citādos veidos.
Es parakstījos ar visu labu un, aplaizīdama aploksnes malu, prātoju, vai pareizi esmu uzrakstījusi vārdu piedauzīgo.
Vairākas dienas pirms aizbraukšanas no Toronto es sameklēju Kallistu Ficsimonsu. Viņa bija atmetusi ar roku tēlniecībai un tagad gleznoja sienu freskas. Es atradu viņu kādā apdrošināšanas firmā — galvenajā birojā —, kur viņa bija saņēmusi pasūtinājumu. Freskas tēma bija sieviešu ieguldījums karā — novecojusi tēma, jo karš jau bija beidzies (un, lai gan neviena no mums to vēl nezināja, šī freska drīz tika aiztriepta ciet ar iedrošinoši maigu, pelēkbrūnu krāsu).
Viņas rīcībā bija nodota viena siena. Trīs fabrikas strādnieces kombinezonos, ar drošsirdīgiem smaidiem, ražo bumbas; meitene sēd pie ātrās palīdzības mašīnas stūres; divas laukstrādnieces ar kapļiem un tomātu grozu; sieviete mundierī strādā pie rakstāmmašīnas; lejā, stūrī, atbīdīta pašā maliņā, māte, apsējusies priekšautu, velk no krāsns maizes klaipu, un divi bērni atzinīgi noskatās.
Kallija bija pārsteigta, ieraugot mani. Nebiju brīdinājusi par savu apmeklējumu: nevēlējos, lai no manis izvairās. Viņa uzraudzīja krāsotājus, matus apsējusi ar lakatiņu, ģērbusies haki krāsas biksēs un tenisdbās, platiem soļiem staigāja apkārt, rokas sabāzusi kabatās, pie apakšlūpas karājās cigarete.
Viņa zinot par Loras nāvi, esot lasījusi avīzēs — tik jauka meitene, bērnībā bijusi tik neparasta, cik žēl. Pēc šī ievada es paskaidroju, ko Lora man izstāstījusi, un jautāju, vai tas ir tiesa.
Kallija sašuta. Viņa lietoja apzīmējumu pupu mizas, visai bieži. Taisnība, Ričards esot viņai izpalīdzējis, kad viņa pieķerta kā Sarkanās brigādes aģitatore, bet viņa domājusi, ka Ričards to darījis tikai ģimenes un veco laiku vārdā. Viņa noliedza, ka jebkad būtu izpaudusi Ričardam kaut ko par Alekšu vai kādu citu sociālistu vai līdzskrējēju. Pupu mizas! Tie esot viņas draugi! Bet Alekss, jā, Aleksam viņa sākumā izpalīdzējusi, jo viņš bijis tādā ķezā, bet tad viņš nozudis, patiesībā pat palikdams viņai parādā naudu, un pēc tam viņa dzirdējusi, ka viņš esot Spānijā. Kā lai viņa būtu varējusi izspiegot, kur atrodas Alekss, ja pati nav to zinājusi?