Выбрать главу

Iegūts nebija nekas. Varbūt Ričards šai ziņā bija Lorai me­lojis, kā bija melojis man par tik daudz ko citu. Tomēr varbūt meloja Kallija. Bet kādu citu atzīšanos es biju no viņas gaidījusi?

Emē nepatika Taikonderogā. Viņa gribēja pie tēva. Viņa gribēja atrasties pazīstamā vidē, kā jau visi bērni. Viņa gribēja atgriezties savā istabā. Ak, vai gan to negribam mēs visi.

Es paskaidroju, ka mums te kādu laiciņu jāpaliek. Man ne­vajadzētu teikt paskaidroju, jo paskaidrots netika nekas. Ko gan es varēju pateikt tādu, ko saprastu astoņus gadus vecs bērns?

Taikonderoga tagad bija citāda; te bija sirojis karš. Vairākas fabrikas kara gados bija atvērtas — sievietes kombinezonos tur ražoja detonatorus —, bet tagad atkal tika slēgtas. Varbūt bija paredzēts pielāgot tās mierlaika vajadzībām, kad būs kļuvis skaidrs, ko atgriezušies karavīri īsti vēlas pirkt savām mājām un ģimenēm, kuras viņiem tagad noteikti būs. Tikmēr daudzi palika bez darba, dzīvosim, redzēsim.

Bija tukšas vietas. Elvuds Marijs vairs nevadīja avīzes redak­ciju: viņam drīz bija lemts kļūt par jaunu, spožu vārdu pie Kara memoriāla sienas, jo viņš bija aizgājis dienēt flotē un dabūjis galu eksplozijā. Interesanti, par kuriem pilsētas vīriešiem teica, ka viņi gājuši bojā, un par kuriem — ka viņi dabūjuši galu, it kā tas būtu noticis neveiklības dēļ vai pat būtu kāda tīša, kaut arī mazsvarīga rīcība — gandrīz vai pirkums, gandrīz tas pats, kas dabūt jaunu uzvalku. Jaunākais vietējais izteiciens šai sakarā bija nopirkt biskvītu, un to lietoja galvenokārt vīrieši. Gribot negribot uzmācās jautājums — kuru cepēju viņi domā.

Rīnijas vīrs Rons Hinkss nebija ierindots starp šiem nejauša­jiem nāves pircējiem. Par viņu svinīgi teica, ka viņš gājis bojā Sicīlijā kopā ar vairākiem citiem puišiem no Taikonderogas, kuri dienējuši Karaliskajā Kanādas pulkā. Rīnija saņēma pensiju, bet tas tad arī bija gandrīz viss, un izīrēja istabu savā mazajā namiņā; viņa vēl arvien strādāja Betijas restorāniņā, lai gan pati apgalvoja, ka mugura galējot viņu nost.

Drīz es atklāju, ka ne jau mugura galē viņu nost. Patiesībā tās bija nieres, un tās pabeidza savu darbu pusgadu pēc manas atgrie­šanās. Maira, ja tu šo lasi, tad es gribētu, lai tu zini, cik smags bija šis trieciens. Es biju paļāvusies uz to, ka Rīnija būs blakus — vai tad tā nebija vienmēr? — un nu viņas piepeši vairs nebija.

Un tad viņa atkal aizvien vairāk bija man blakus, jo kā balsi gan es dzirdēju, ja man bija nepieciešama reportāža par noti­kumiem?

Es, protams, aizbraucu uz Aviljonu. Tas bija grūts apciemo­jums. Apkārtne bija nolaista, dārzi aizauguši; oranžērija īsts grausts ar izsistām stikla rūtīm un nokaltušiem augiem podos. Tiesa, daži bija nokaltuši jau mūsu laikā. Uz sargātājām sfinksām bija vairāki uzraksti Džons mīl Mēriju stilā; viena bija apgāzta. Dīki un akmens nimfu smacēja nokaltusi zāle un vībotnes. Pati nimfa joprojām bija turpat, lai gan tai trūka dažu pirkstu. Tomēr smaids nebija mainījies: tāls, noslēpumains, bezrūpīgs.

Mājā man nevajadzēja ielauzties: Rīnija toreiz vēl bija dzīva un viņai vēl bija slepenā atslēga. Māja bija bēdīgā stāvoklī: visur putekļi un peļu nedarbi, traipi uz tagad nespodrajām parketa grīdām, kur kaut kas tecējis. Tristans un Izolde joprojām bija tur­pat, pacēlās pār tukšo ēdamistabu, lai gan Izoldei bija ievainota arfa un viena divas bezdelīgas bija savijušas ligzdas virs vidējā loga. Tomēr vandaļi mājā nebija plosījušies: ap māju strāvoja Ceisu vārda vējš, lai cik vārs, un gaisā acīmredzot vēl kavējās varas un naudas dziestošā aura.

Es izstaigāju visu māju. Visur oda pēc pelējuma. Ieskatījos bibliotēkā, kur virs kamīna vēl arvien valdīja Medūzas galva. Arī vecāmāte Edīlija bija savā vietā, lai gan sākusi sašļukt: sejā tagad vīdēja apvaldītas, taču līksmas viltības izteiksme. Varu derēt, ka tu galu galā tomēr dauzījies apkārt, es nodomāju, raudzīdamās uz viņu. Varu derēt, ka tev bija slepena dzīve. Varu derēt, ka tieši tā deva tev sparu.

Es pavandījos pa grāmatām, atvēru rakstāmgalda atvilktnes. Vienā no tām atradās kārbiņa ar parauga pogām no vectēva Bendžamina laikiem: balti kaula aplīši, kas viņa rokās bija pārvērtušies zeltā un tik daudzus gadus palikuši par zeltu, bet tagad atkal kļuvuši par kaulu.

Bēniņos es uzgāju midzeni, ko sev droši vien bija ierīkojusi Lora pēc aizbraukšanas no Bella Vista: stepētās segas no lādēm, segas no viņas gultas lejasstāvā — klajš un nodevīgs pierādījums katram, kurš meklētu viņu šajā mājā. Tur mētājās dažas sažuvušas apelsīna mizas, ābola serde. Kā jau parasti, viņai nebija ienācis prātā kaut ko nokopt. Ar paneļiem apšūtajā bufetē bija paslēpts papīra maiss ar nieciņiem, ko viņa tur bija noglabājusi Nāriņas vasarā: sudraba tējkanna, porcelāna tasītes un apakštasītes, karotes ar monogrammām. Riekstu knaibles aligatora formā, vientuļa perlamutra apročpoga, sabojātās šķiltavas, garšvielu statnis bez etiķa pudelītes.

Es atgriezīšos vēlāk, es sev teicu, un sameklēšu vairāk.

Ričards neieradās personiski, kas apliecināja (man) viņa vainu. Viņš atsūtīja Vinifredu. "Vai tu esi zaudējusi prātu?" — bija viņas pirmā zalve. (Tas notika Betijas restorāniņa nodalījumā: negribēju, lai viņa sper kāju manā mazajā, īrētajā mājiņā, negribēju, lai viņa iet tuvumā Emē.)

"Nē," es atteicu, "un arī Lora nebija zaudējusi prātu. Vismaz ne tik lielā mērā, kā jūs abi izlikāties. Es zinu, ko ir izdarījis Ričards."

"Nesaprotu, par ko tu runā," Vinifreda sacīja. Viņai ap ple­ciem bija ūdeļādu stola, darināta no mirdzošām astēm, un viņa patlaban vilka nost cimdus.

"Man liekas, apprecēdams mani, viņš nosprieda, ka ir no­slēdzis izdevīgu darījumu — par vienu cenu dabūjis divas. Dabūt mūs — tas viņam bija tik viegli kā pasvilpot."

"Neesi smieklīga," Vinifreda noteica, kaut gan izskatījās satri­cināta. "Ričarda rokas ir absolūti tīras, lai ko būtu sastāstījusi Lora. Viņš ir tīrs kā vēja nests sniegs. Tu esi nopietni kļūdījusies savos spriedumos. Viņš vēlas, lai es tev pasaku, ka viņš ir gatavs neņemt vērā šo — šo tavu izlēcienu. Ja tu atgriezīsies, viņš ir ar mieru piedot un aizmirst."

"Bet es neesmu ar mieru," es teicu. "Varbūt viņš ir tīrs kā vēja nests, bet ne kā vēja nests sniegs. Tā ir pilnīgi cita viela."

"Runā klusāk," viņa nošņāca. "Cilvēki skatās."

"Viņi skatīsies tik un tā," es atcirtu, "jo tu esi sapucēta kā lēdijas Astoras zirgs. Zini, tā zaļā krāsa tev nepiestāv itin nemaz, sevišķi tavā tagadējā vecumā. Un patiesībā nekad nav piestāvējusi. Tajā tu izskaties žultaina."

Tas bija trāpīts. Vinifredai bija grūti turpināt: viņa nebija pieradusi pie mana jaunā, indīgā stila. "Ko tev vajag īstenībā viņa noprasīja. "Ričards, protams, nav vainīgs. Bet viņš negrib traci."

"Es viņam pateicu, ko man vajag īstenībā," es teicu. "Skaidri un gaiši. Un tagad es vēlētos saņemt čeku."

"Viņš grib redzēt Emē."

"To es nepieļaušu nemūžam un neparko," es sacīju. "Viņš ir ķerts uz jaunām meitenēm. Tu to zināji, tu to vienmēr esi zinājusi. Pat astoņpadsmit gadu vecumā es jau biju sasniegusi galējo robežu. Tas, ka Lora dzīvoja tai pašā mājā, viņam bija pārāk liels kārdinājums, to es tagad saprotu. Viņš nespēja valdu nagus. Bet Emē viņš nepieskarsies."