"Nerunā tādas riebeklības," Vinifreda noteica. Tagad viņa jau bija saniknota: seju zem grima kārtas ldāja plankumi. "Emē ir viņa miesīga meita."
Man uz mēles jau bija vārdi: "Nē, nav vis," — bet es zināju, ka tā būtu taktiska kļūda. Likuma priekšā viņa bija Ričarda meita;
man nebija iespējas pierādīt ko citu, vēl nebija izdomāti visi tie gēni un tā tālāk. Ja Ričards uzzinātu patiesību, tad vēl vairāk kārotu atņemt man Emē. Viņš turētu viņu kā ķīlnieci, un es zaudētu visas priekšrocības, ko biju ieguvusi līdz šim. Tā bija derdzīga šaha partija. "Viņš neapstāsies," es sacīju, "pat tad, ja tā būs Emē. Un pēc tam aizgādās Emē uz kādu nelegālu abortu taisītavu, tāpat kā izdarīja ar Loru."
"Redzu, ka nav jēgas turpināt šo sarunu," Vinifreda teica, vākdama kopā savus cimdus, stolu un rāpuļa ādas somu.
Pēc kara viss mainījās. Mainījās tāpat kā mūsu izskats. Pēc kāda laika nozuda graudainā, apslāpētā pelēcība un pustoņi. To vietā žilbinoši staroja dienasvidus krāsas — spilgtas, tīras, bez ēnām. Svelmaini sārtas, brāzmaini zilas, sarkanas un baltas pludmales bumbas, plastmasas fluorescējošais zaļums, saule mirdzēja kā spožs starmetis.
Ap miestiņu un pilsētu nomalēm plosījās buldozeri, tika izcirsti koki; zemē tika izraktas lielas bedres, it kā tur būtu nomestas bumbas. Ielas klāja grants un dubļi. Parādījās mauriņi, vēl gluži kaili, tajos iestādīti tievi kociņi: cieņā bija sēru bērzi. Debesu bija pārlieku daudz.
Bija gaļa; lieli gaļas klunči, šķēles un gabali spīdēja skārņu skatlogos. Bija apelsīni un citroni, spilgti kā saullēkts, un cukura kaudzes, un dzeltena sviesta kalni. Visi ēda un ēda. Viņi stūķēja sev iekšā gaļu, krāsainu kā kino, un visu pārtiku, krāsainu kā kino, kādu vien varēja dabūt, viņi ēda tā, it kā nākotnes vairs nebūtu.
Taču nākotne bija, vispār bija tikai un vienīgi nākotne. Pazudusi bija vakardiena.
Tagad man bija pietiekami daudz naudas — no Ričarda un arī no Loras mantojuma. Es biju nopirkusi mazo namiņu. Emē joprojām ņēma ļaunā, ka esmu aizvilkusi viņu prom no agrākās un ievērojami pārticīgākās dzīves, tomēr šķita, ka viņa ir samierinājusies; tak laiku pa laikam es manīju, cik salti viņa uz mani noskatās: viņa jau nāca uz domām, ka es neesmu pietiekami laba māte. Toties Ričards bija plucis attāluma augļus un Emē acīs ieguvis daudz lielāku spožumu, jo pats vairs nebija klāt. Tomēr dāvanu straume, kas plūda no viņa, bija pārtapusi sīkā urdziņā, tāpēc nekādas lielās izvēles Emē nebija. Es laikam diemžēl biju gaidījusi, ka viņa būs stoiskāka, nekā bija patiesībā.
Tikmēr Ričards gatavojās ietērpties valstsvīra mantijā, kura — kā apgalvoja avīzes — viņam jau bija tikpat kā rokā. Tiesa, es biju traucēklis, tomēr baumas par šķiršanos bija izdevies apslāpēt. Oficiāli es biju "laukos", un tas zināmā mērā bija gluži apmierinoši, ja vien es arī paliku turpat.
Man pašai nemaz nenojaušot, bija izplatījušās citas baumas: ka es esot psihiski nestabila; ka par spīti manam prāta aptumsumam Ričards atbalstot mani finansiāli; ka Ričards esot svētais. Traka sieva nav nekāds kavēklis, ja vien prot ar to apieties, kā nākas: vareno dzīvesbiedres tad daudz sirsnīgāk jūt līdzi censonim.
Taikonderogā es dzīvoju pietiekami klusu. Ikreiz, devusies ārā, es bridu pa godbijīgu čukstu jūru, balsis noklusa, man tuvojoties, un tad atkal pieņēmās skaļumā. Valdīja vispārējs viedoklis: lai kas būtu noticis ar Ričardu, cietusī puse noteikti esmu es. Un es biju izvilkusi īsāko salmiņu, bet, tā kā pasaulē jau nav ne taisnības, ne žēlastības, tad tur neko nevarēja līdzēt. Tā, protams, bija pirms grāmatas iznākšanas.
Gāja laiks. Es strādāju dārzā, lasīju un tā tālāk. Es biju sākusi — pieticīgi, ar dažām Ričarda dāvinātām dārglietām dzīvnieciņu formā — tirgot lietotus greznumnieciņus, un nākamajās desmitgadēs izrādījās, ka tas man lieti noder. Bija nodibināts kaut kas līdzīgs normālai dzīvei.
Bet no neizlietām asarām cilvēks var sasmakt. Tāpat arī no atmiņām. Tāpat arī no tā, ka nemitīgi jātur mute. Sākās manas sliktās naktis. Es nespēju iemigt.
Oficiāli Lora bija aprakta papīros. Vēl daži gadi, un jau gandrīz liktos, ka viņa nekad nav eksistējusi. Man nevajadzēja dot klusēšanas zvērestu, es sev teicu. Ko tad es gribēju? Neko daudz. Tikai kaut kāda veida pieminekli. Bet, ja tā padomā, kas gan ir piemineklis, ja ne piemiņa par pārciestajām brūcēm? Par brūcēm, kas ir pārciestas, bet par kurām nav piedots. Bez piemiņas nevar būt atriebības.
Lai neaizmirstam. Piemini mani. No mūsu gurstošajām rokām jums. Izslāpušo rēgu saucieni.
Es biju sapratusi, ka nekas nav grūtāk kā izprast mirušos; bet nekas nav bīstamāk kā nelikties par viņiem zinis.
Gruvešu kaudze
Es aizsūtīju grāmatu. Pēc noteikta laika saņēmu vēstuli. Atbildēju uz to. Notikumi ritēja savu gaitu.
Pirms grāmatas publicēšanas pienāca autoreksemplāri. Apvāka iekšmalā bija aizkustinoša biogrāfiska piezīme:
Aklo slepkavu Lora Ceisa uzrakstīja, vēl nebūdama divdesmit piecus gadus veca. Tas bija viņas pirmais romāns; diemžēl tas paliks arī pēdējais, jo 1945. gadā viņa gāja bojā traģiskā autokatastrofā. Mēs ar lepnumu piedāvājam jums šīs jaunās un apdāvinātās rakstnieces darbu, kas tapis viņas pārsteidzošās daiļrades īsajā plaukumā.
Virs tā bija Loras fotogrāfija, slikta reprodukcija: tajā viņa izskatījās kā mušu nostaigāta. Tomēr tas bija kaut kas.
Kad grāmata iznāca, sākumā valdīja klusums. Galu galā tā bija diezgan maza grāmatiņa, nebūt ne bestsellera sižets; lai gan atzinīgi uzņemta Ņujorkas un Londonas kritiķu aprindās, šeit tā nesacēla sevišķu troksni — sākumā. Tad tā tika moralizētāju nagos, uz skatuves metās arī bargie sprediķotāji un vietējās rosīgās večas, un tracis gāja vaļā. Tiklīdz līķu mušas bija aptvērušas sakarību — Lora ir Ričarda Grifena mirusī sievasmāsa —, tās klupa grāmatai virsū. Ričardam tolaik jau bija savi politiskie ienaidnieki. Insinuācijas sāka plūst straumēm.
Gaismā atkal tika celts reiz tik veiksmīgi notušētais stāsts par to, ka Lora izdarījusi pašnāvību. Ļaudis trina mēles — ne tikai Taikonderogā, bet arī svarīgās aprindās. Ja viņa ir izdarījusi pašnāvību, tad kāpēc? Kāds anonīmi piezvanīja pa telefonu — diez kurš tas varētu būt bijis? — un ainu papildināja klīnika Bella Vista. Kāds bijušais darbinieks (kuram bija labi samaksāts, kā apgalvoja viena no avīzēm) nodeva liecību, tās rezultātā tika sīki izmeklēti klīnikas darbības aizdomīgākie aspekti, izrakņāts pagalms un viss nams slēgts. Es ar interesi pētīju tā fotogrāfijas: sākumā tas bija bijis kāda kokmateriālu tirdzniecības magnāta savrupnams un tikai pēc tam tur tika iekārtota klīnika; tika pieminēts, ka ēdamistabā esot dažas ļoti skaistas logu vitrāžas, lai gan ne tik skaistas kā Aviljonā.
Tika atrasta sarakste starp Ričardu un direktoru, un tā bija īpaši diskreditējoša.
Lāgiem Ričards man parādās — iztēlē vai sapnī. Viņš ir pelēks, bet ar varavīkšņainu spīdumu, kā eļļa peļķē. Viņš pievērš man blāvu skatienu. Vēl viens pārmetošs rēgs.
īsi pirms tam, kad avīzes paziņoja par viņa aiziešanu no oficiālās politikas, viņš man piezvanīja, pirmo reizi kopš manas aizbraukšanas. Viņš bija saniknots un arī izmisis. Viņam bija pateikts, ka skandāla dēļ viņš nevar pretendēt uz līdera vietu, un svarīgi cilvēki vairs neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. No viņa bija novērsušies. Viņš bija atstumts. Es to esot izdarījusi tīšām, lai viņu izputinātu, viņš teica.