"Ko izdarījusi?" es jautāju. "Tu neesi izputināts. Tu joprojām esi ļoti bagāts."
"Tā grāmata!" viņš sacīja. "Tu mani sabotēji! Cik tu samaksāji, lai to publicētu? Nespēju noticēt, ka Lora ir sarakstījusi to nešķīsto — to atkritumu!"
"Tu negribi tam ticēt," es atteicu, "tāpēc ka biji apreibis no viņas. Tu nevari pieļaut iespēju, ka visu to laiku, kamēr tev ar viņu bija tas netīrais romāniņš, viņa gulēja vēl ar otru vīrieti — ar vīrieti, kuru mīlēja, atšķirībā no tevis. Vismaz es domāju, ka grāmata liecina tieši to — vai tad ne?"
"Tas bija tas sarkanais, vai ne? Tas nolādētais maita — piknikā!" Ričards laikam bija ļoti satraucies: parasti viņš lamājās reti.
"Kā lai es to zinu?" es sacīju. "Es viņu neizspiegoju. Tomēr piekrītu, tas droši vien sākās piknikā." Neteicu viņam, ka ar Alekšu saistījās divi pikniki: viens kopā ar Loru un otrs, gadu vēlāk, bez viņas, pēc tam kad todien nejauši biju satikusi Alekšu Kvlnstrītā. Todien, kad ēdām cieti vārītās olas.
"Viņa to darīja aiz tīrās spītības," Ričards sacīja. "Viņa man vienkārši atriebās."
"Tas mani nepārsteigtu," es teicu. "Viņa tevi droši vien ienīda. Un kā gan ne? Būtībā tu viņu izvaroji."
"Tas nav tiesa! Es neko nedarīju bez viņas piekrišanas!"
"Piekrišana? Vai tā tu to dēvē? Es to dēvētu par šantāžu."
Viņš nometa klausuli. Tā bija ģimenes iezīme. Iepriekš, piezvanījusi, lai mani izlamātu, tāpat bija rīkojusies arī Vinifreda.
Pēc tam Ričards pazuda un vēlāk tika atrasts uz Nāriņas klāja — nu, to visu jūs jau zināt. Viņš laikam bija ielavījies pilsētiņā, ielavījies Aviljonā, ielavījies jahtā, kura, starp citu, atradās laivu mājā, nevis pietauvota pie stekiem, kā kļūdaini apgalvots avīzēs. Tas bija tikai aizbildinājums: līķis laivā uz ūdens ir pietiekami normāla parādība, bet līķis laivu mājā ir kaut kas dīvains. Vinifreda negribētu, lai kāds nodomā, ka Ričards zaudējis prātu.
Kas tad bija noticis īstenībā? īsti nezinu. Kad Ričards tika atrasts, notikumus savā pārziņā pārņēma Vinifreda un spodrināja fasādi, cik vien spēdama. Trieka — tāds bija viņas stāsts. Taču viņam pie elkoņa tika atrasta šī grāmata. Tik daudz es zinu, jo Vinifreda man piezvanīja gluži histēriska un izpauda to. "Kā tu varēji to viņam nodarīt?" viņa teica. "Tu izpostīji viņa politisko karjeru un pēc tam arī viņa atmiņas par Loru. Viņš Loru mīlēja! Viņš Loru dievināja! Viņš nespēja pārdzīvot Loras nāvi!"
"Man prieks dzirdēt, ka viņš ir jutis kādu nožēlu," es vēsi attraucu. "Nevarētu sacīt, ka tolaik es būtu tādu manījusi."
Vinifreda, protams, vainoja mani. Pēc tam sākās atklāts karš. Viņa nodarīja man pašu ļaunāko, ko es spēju iedomāties. Viņa paņēma Emē.
Manuprāt, jūs esat iepazinuši Vinifredas nostāju. Viņas versijā es, bez šaubām, biju žūpa, klaidone, nevīža, slikta māte. Laikam ritot, es viņas mutē noteikti kļuvu par nevīžīgu raganu, par jukušu veceni, par sagrabējušu, vecu krāmu tirgotāju. Tomēr šaubos, vai viņa kādreiz ir jums teikusi, ka es nogalināju Ričardu. Ja viņa būtu pateikusi jums to, tad būtu spiesta arī izpaust, kur ņēmusi šo domu.
Krāmi — tas nu būtu par 'stipru sacīts. Es pirku lēti un pārdevu dārgi — vai tad senlietu branžā kāds dara citādi? — bet man bija laba acs, un es nekad neķēros pie neatļautiem paņēmieniem. Bija viens pārmērīgas dzeršanas laiks — atzīstos —, taču tikai pēc tam, kad Emē jau bija prom. Jā, bija arī daži vīrieši. Tas nekad nebija mīlestības jautājums, drīzāk jau tāds kā pārsējs uz laiku. Es biju nošķirta no visa, kas man apkārt, es nespēju sasniegt, pieskarties; un reizē jutos tā, it kā man būtu noplēsta āda. Man bija nepieciešams otra auguma mierinājums.
Es vairījos no vīriešiem, kas nāca no manām agrākajām sociālajām aprindām, lai gan daži tādi parādījās gluži kā augļu mušas, līdzko padzirdējuši par manu vientulību un iespējamo morālo vaļību. Tādus vīriešus varēja pamudināt un, bez šaubām, pamudināja Vinifreda. Es turējos pie svešiniekiem, sameklētiem sirojumos pa tuvējiem miestiem un pilsētām, meklējot to, ko tagad mēdz dēvēt par kolekcijas priekšmetiem. Es nekad nenosaucu savu īsto vārdu. Tomēr Vinifredas neatlaidība mani beigās pārspēja. Viņai bija bijis vajadzīgs tikai viens vīrietis, un to viņa arī dabūja. Nofotografētas moteļa istabas durvis ieejot, izejot; viltotie paraksti reģistra grāmatā; liecība, ko sniedzis īpašnieks, kuram skaidrā nauda iepriekš bija gauži pa prātam. Jūs varētu apstrīdēt to tiesā, sacīja mans advokāts, bet es to neieteiktu. Mēģināsim dabūt apmeklējuma tiesības, ne uz ko vairāk jūs nevarat cerēt. Jūs ielikāt viņiem rokās ieroci, un viņi to izmantoja. Arī viņš nebija par mani augstās domās — nevis manas zemās morāles, bet gan manas nemākulības dēļ.
Ričards savā testamentā bija iecēlis' Vinifredu par Emē aizbildni, kā arī par Emē ievērojamā mantojuma vienīgo pilnvarnieci. Tā ka arī tas bija atrisinājies viņas labā.
Kas attiecas uz grāmatu, tad Lora nav uzrakstījusi nevienu vārdu no tās. Bet to jūs noteikti zināt jau labu laiku. Es to uzrakstīju pati, savos garajos vakaros vienatnē, kad gaidīju atgriežamies Alekšu, un vēlāk, kad sapratu, ka viņš neatgriezīsies. To, ko darīju, es neuzskatīju par rakstīšanu — es vienkārši pierakstīju. To, ko atcerējos, un arī to, ko iztēlojos, kas arī ir patiesība. Es par to domāju kā par notikumu reģistrēšanu. Bezmiesiska roka, kura skrīpā uz sienas.
Es gribēju pieminekli. Tā tas sākās. Aleksam un arī pati sev.
No tā līdz apņēmībai nosaukt Loru par autori nebija garš ceļš. Jūs varbūt nospriedīsiet, ka mani iedvesmoja gļēvulība vai aukstasinības trūkums — starmešu gaisma man nekad nav patikusi. Vai vienkārša piesardzība: mans pašas vārds būtu garantija Emē zaudēšanai, bet viņu es zaudēju tā kā tā. Tomēr, ja padomāju, man jāteic, ka es tikai rīkojos taisnīgi, jo nevaru sacīt, ka Lora nav uzrakstījusi nevienu vārdu. Formāli tas ir pareizi, taču citā izpratnē — tajā, ko Lora būtu dēvējusi par garīgo izpratni, — varētu teikt, ka viņa ir bijusi mana līdzstrādniece, īstā autore nebija neviena no mums: dūre ir kas vairāk par savu pirkstu summu.
Atceros, kā Lora, kad viņai bija desmit vai vienpadsmit gadu, sēdēja pie vectēva rakstāmgalda Aviljonas bibliotēkā. Nolikusi sev priekšā papīra lapu, viņa čakli plānoja sēdvietas paradīzē. "Jēzus sēd Dievam pie labās rokas," viņa teica, "bet kas tad sēd Dievam pie kreisās rokas?"
"Varbūt Dievam nemaz nav kreisās rokas," es ieminējos, lai Loru paķircinātu. "Kreisās rokas tiek uzskatītas par sliktām, tāpēc viņam tās varbūt nav. Vai varbūt kreisā roka viņam norauta karā."
"Mēs esam radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības," Lora sacīja, "un mums ir kreisā roka, tāpēc tā noteikti ir arī Dievam." Viņa ieskatījās savā plānā, kodīdama zīmuļa galu. "Es zinu!" viņa iesaucās. "Galdam jābūt apaļam! Tad visi visapkārt sēdēs cits citam pie labās rokas."
"Un otrādi," es piezīmēju.
Lora bija mana kreisā roka, un es biju viņējā. Grāmatu mēs rakstījām kopīgi. Tā ir kreiliska grāmata. Tāpēc viena no mums visu laiku ir neredzama, lai no kuras puses jūs skatītos.
Kad es sāku šo atskaiti par Loras dzīvi — par savu pašas dzīvi —, man nebija ne jausmas, kādēļ es to rakstu vai kuram, pēc manām domām, vajadzētu to lasīt, kad būšu pabeigusi. Taču tagad tas man ir skaidrs. Es to rakstīju tev, visudārgā Sabrina, jo tu esi tā — vienīgā —, kurai tā tagad vajadzīga.
Tā kā Lora vairs nav tā, par ko tu viņu uzskatīji, tad arī tu vairs neesi tā, par ko uzskati sevi. Tas var būt šoks, bet tas var būt arī atvieglojums. Piemēram, tu nemaz neesi rados ar Vinifredu un ar Ričardu. Tevī nav ne kripatas no Grifeniem: šai ziņā tavas rokas ir tīras. Tavs īstais vectēvs bija Alekss Tomass, un to, kas bija viņa tēvs, — to var minēt bezgalīgi. Bagātnieks, nabags, ubags, svētais, vesela rinda iespējamo dzimteņu, ducis karšu, kuras sen anulētas, simt ciematu, kas nolīdzināti līdz ar zemi, — izvēlies. No viņa tu esi mantojusi bezgalīgo pieņēmumu valstību. Tev ir brīv izdomāt sevi no jauna, pēc sirds patikas.