Ar likumu bija noteikts, ka dižciltīgākajām snilfardu ģimenēm jāupurē vismaz viena no savām meitām. Ziedot meiteni, kurai piemita kāda vaina vai trūkums, nozīmēja aizvainot Dievieti, un, laikam ritot, snilfardi sāka kropļot savas meitas, lai glābtu viņām dzīvību: meitenēm nogrieza pirkstu vai auss ļipiņu, vai kādu citu sīku ķermeņa daļu. Drīz šī kropļošana kļuva tīri simboliska: garens, zils tetovējums atslēgas kaula iedobītē. Ja šāda kastas zīme bija sievietei, kura nepiederēja pie snilfardiem, tas bija noziegums, par kuru pienācās nāvessods, taču bordeļu īpašnieki, allaž čakli gādādami par savu uzņēmumu, ar tinti uzzīmēja šādus tetovējumus tām savām jaunākajām priekameitām, kuras prata tēlot augstprātību. Tas gāja pie sirds tādiem klientiem, kuri vēlējās justies tā, it kā izvarotu kādu zilasiņu snilfardu princesi.
Tai pašā laikā snilfardi pasāka adoptēt atradenes — lielākoties verdzeņu un viņu saimnieku pēcnācējas — un izmantot tās par upuri savu likumīgo meitu vietā. Tā bija blēdība, tomēr dižciltīgajām ģimenēm piederēja liela vara, tāpēc varasvīri uz šādu krāpšanos skatījās caur pirkstiem.
Tad augstmaņu ģimenes kļuva vēl slinkākas. Tās vairs negribēja uzņemties liekas rūpes un audzināt šīs meitenes savā mājā, tāpēc vienkārši nodeva tās Dievietes tempļa rīcībā, dāsni samaksājot par uzturu. Tā kā meitenei bija dots ģimenes vārds, tad tieši ģimenei pienācās gods par ziedojumu. Tas bija apmēram tāpat kā audzēt sacīkšu zirgus. Šāda prakse bija tikai bāla atblāzma no cēlā pirmsākuma, taču tai laikā Sekel-Nornā par naudu jau bija pērkams pilnīgi viss.
Ziedošanai nolemtās meitenes tika ieslēgtas atsevišķā tempļa telpā, mielotas ar pašiem labākajiem ēdieniem, lai paliktu glītas un veselīgas, un rūpīgi apmācītas, lai būtu gatavas lielajai dienai — spējīgas pildīt savu pienākumu atbilstoši etiķetei, nedrebot aiz bailēm. Saskaņā ar teoriju ideālai upurēšanai bija jābūt kā dejai: cēlai un liriskai, harmoniskai un graciozai. Viņas jau nebija dzīvnieki, ko rupji nokauj; dzīvība viņām bija jāatdod brīvprātīgi. Daudzas ticēja tam, ko viņām teica: ka no viņu pašaizliedzības ir atkarīga visas ķēniņvalsts labklājība. Ilgas stundas viņas pavadīja lūgšanās, pareizi noskaņodamas savu prātu; viņām mācīja staigāt nolaistām acīm, smaidīt maigā melanholijā un dziedāt Dievietes dziesmas, kuras vēstīja par prombūtni un klusumu, par nepiepildītu mīlu un neizpaustu nožēlu un par bezvārdību, — tās bija dziesmas par dziedāšanas neiespējamību.
Atkal aizritēja laiks. Tagad vairs tikai nedaudzi uztvēra dievus nopietni, un katru, kurš bija pārlieku dievbijīgs vai ticīgs, uzskatīja par ķertu. Pilsētnieki turpināja veikt senos rituālus, jo allaž bija tā darījuši, tomēr tamlīdzīgas lietas nebūt nebija pilsētas galvenā nodarbošanās.
Par spīti noslēgtībai no ārpasaules dažas meitenes pēdīgi atskārta, ka tiek slepkavotas novecojušu priekšstatu vārdā. Dažas, ieraugot dunci, mēģināja bēgt. Citas sāka kliegt, kad tika sagrābtas aiz matiem un atmuguriski vilktas uz altāra pusi, un vēl citas nolādēja pašu ķēniņu, kurš šajos gadījumos pildīja augstā priestera pienākumus. Viena bija viņam pat iekodusi. Vienkāršie ļaudis ņēma ļaunā šos retos panikas un dusmu izpaudumus, jo tiem taču sekoja briesmīgas nelaimes. Tādām vismaz vajadzētu sekot, ja pieņem, ka Dieviete eksistē. Lai nu kā, šādi jūtu izvirdumi varēja sabojāt svētkus: upurēšanā ar labpatiku noskatījās visi, pat ignirodi, pat vergi, jo tiem bija iedota brīvdiena un atļauts piedzerties.
Tāpēc tika ieviests paradums trīs mēnešus pirms noteiktā upurēšanas laika nogriezt meitenēm mēli. Priesteri apgalvoja, ka tā esot nevis kropļošana, bet gan uzlabojums, — kas gan cits tik labi piedienētu Klusuma dievietes kalponēm?
Tā nu katra meitene, palikusi bez mēles, pārpilna ar vārdiem, kurus nekad vairs nespēs izrunāt, ietīta plīvuros, greznota ar ziediem, skanot svinīgai mūzikai, tika vesta procesijā augšup pa spirālveida kāpnēm uz pilsētas devītajiem vārtiem. Mūsdienās varētu sacīt, ka viņa atgādināja izlutinātu līgavu no augstākajām aprindām.
Viņa pieceļas sēdus. Tas patiesībā ir neiederīgi, viņa saka. Tu tikai ķircini mani. Tev vienkārši patīk iztēloties, kā tiek nogalinātas šīs nabaga meitenes savos līgavu plīvuros. Varu derēt, ka viņas bija blondīnes.
Es tevi neķircinu, viņš saka. Būtībā ne. Turklāt es to visu neesmu izdomājis, tam ir stingrs vēsturisks pamats. Heti…
Nu, protams, bet tu tik un tā visu laiku aplaizi lūpas. Tu esi atriebīgs — nē, tu esi greizsirdīgs, Dievs vien zina, kāpēc. Man nospļauties par hetiem un vēsturi, un visu pārējo — tas ir tikai aizbildinājums.
Pagaidi mirklīti. Tu piekriti upura jaunavām, tu iekļāvi tās ēdienkartē. Es tikai pildu pasūtinājumu. Pret ko tu iebilsti — pret garderobi? Pārāk daudz tilla?
Nestrīdēsimies, viņa saka. Juzdama, ka nāk raudiens, viņa sažņaudz dūres, lai to apvaldītu.
Es negribēju sabojāt tev garastāvokli. Būs jau labi.
Viņa atgrūž viņa roku. Tu gribēji sabojāt man garastāvokli. Tev ir patīkami apzināties, ka tu to spēj.
Man likās — tas tevi uzjautrina. Klausīties, kā es uzstājos. Kā žonglēju ar īpašības vārdiem. Tēloju tev ākstu.
Viņa sarausta lejup svārkus, sabāž aiz jostas blūzi. Mirušas meitenes līgavu plīvuros, kāpēc lai tas mani uzjautrinātu? Ar nogrieztām mēlēm. Tu laikam domā, ka es esmu kāds nezvērs.
Es svītrošu to laukā. Es to mainīšu. Tevis dēļ pārrakstīšu vēsturi. Labi?
To tu nemaz nevari, viņa saka. Vārdi ir izskanējuši. Tu nevari paņemt atpakaļ ne pusi rindiņas. Es eju prom. Tagad viņa stāv uz ceļgaliem, gatavodamās piecelties.
Laika vēl daudz. Atgulies. Viņš satver viņas delnas locītavu.
Nē. Laid. Paskaties, kur jau saule. Viņi atgriezīsies. Man var izcelties nepatikšanas, lai gan tev kaut kas tāds droši vien nenozīmē nekādas nepatikšanas: tas nemaz neskaitās. Tev ir vienalga — tev vajag tikai ātru, ātru…
Nu, spļauj vien laukā.
Tu zini, ko es domāju, viņa gurdi saka.
Tas nav tiesa. Piedod. Es pats esmu nezvērs, es aizrāvos. Turklāt tas ir tikai stāsts.
Viņa piespiež pieri pie ceļgaliem. Pēc mirkļa ierunājas: Ko lai es iesāku? Pēc tam kad — kad tevis te vairs nebūs?
Tu tiksi tam pāri, viņš atbild. Tu dzīvosi. Nāc, notīrīšu tev drēbes.
Tās nav notīrāmas tāpat vien.
Aizpogāsim tev podziņas, viņš saka. Neskumsti.
Pulkveža Henrija Parkmena vidusskolas Majas un skolas un Absolventu asociācijas biļetens, Taikonderoga, 1998. gada maijā
MAIRA STĒRDŽESA, ABSOLVENTU ASOCIĀCIJAS VICEPREZIDENTE
TIKS PASNIEGTA LORAS ČEISAS PIEMIŅAS BALVA
Pulkveža Henrija Pārkmena vidusskola ir iemantojusi vērtīgu, jaunu balvu. To mums savā testamentā augstsirdīgi novēlējusi nelaiķe misis Vinifreda Grifena Praiera no Toronto; mūsu atmiņā allaž paliek viņas ievērojamais brālis Ričards E. Grifens, jo šeit, Taikonderogā, viņš bieži pavadīja brīvdienas un labprāt burāja pa mūsu upi. Šī godalga — Loras Čeisas piemiņas balva par labāko domrakstu — ir divsimt dolāru vērtībā un tiks pasniegta izlaiduma klases audzēknim vai audzēknei par labāko īso stāstu; iesniegtos darbus izskatīs trīs Absolventu asociācijas locekļi, ņemot vērā gan to literārās, gan morālās vērtības. Mūsu direktors, misters Efs Evanss, apliecina: "Mēs esam pateicīgi misis Praierai, ka savā dāsnajā labdarībā viņa atcerējusies arī mūs."