Šī balva, kam nosaukums dots par godu slavenajai vietējai rakstniecei Lorai Čeisai, pirmo reizi tiks pasniegta izlaiduma svinībās jūnijā. Rakstnieces māsa, misis Airisa Grifena no Ceisu ģimenes, kas agrāk tik daudz darījusi mūsu pilsētas labā, ir laipni piekritusi pasniegt balvu laimīgajam uzvarētājam vai uzvarētājai, un atlikušas ir vairs tikai dažas nedēļas, tāpēc sakiet saviem audzēkņiem, lai uzrota piedurknes un sparīgi ķeras pie radošā darba!
Absolventu asociācija rīko tējas vakaru vingrošanas zālē tūdaļ pēc izlaiduma svinībām, biļetes pie Mairas Stērdžesas Piparkūku namiņā, visi ienākumi tiks izmantoti jauniem futbola tērpiem, kuri mums tiešām nepieciešami! Visi laipni aicināti ziedot cepumus un smalkmaizītes, lūdzu skaidri norādīt, kuriem izstrādājumiem pievienoti rieksti.
III
-•«i
Balvas pasniegšana
Šorīt es pamodos, juzdama izbailes. Sākumā nesapratu, kāpēc, bet tad atcerējos. Šodien ir ceremonijas diena.
Saule bija augstu, istabā jau pārāk silti. Gaisma ieplūda caur tīkla aizkariem, karājās gaisā kā dūņas dīķī. Galva man bija kā maiss, pilns ar mīkstu ķēpu. Joprojām naktskreklā, nosvīdusi aiz kādām bailēm, kuras biju atbīdījusi malā kā lapotus zarus, es uzslējos sēdus un izkāpu no savandītās gultas, tad piespiedu sevi uzsākt parastos rītausmas rituālus — tās ceremonijas, kuras mēs veicam, lai izskatītos, ka esam pie pilna prāta, un būtu pieņemami citiem cilvēkiem. Mati ir jāpieglauž, pēc tam kad sazin kādas parādības naktī likušas tiem saslieties stāvus, no acīm jāizmazgā stingas neticības izteiksme. Jāiztīra zobi, kādi nu tie ir. Dievs vien zina, kādus kaulus esmu grauzusi miegā.
Tad es iegāju dušā, turēdamās pie stieņa, kuru te ierīkot mani pierunājusi Maira, un centos nenomest zemē ziepes: man ir bail paslīdēt. Lai nu kā, miesa krietni jāapšlāc ar ūdeni, lai no ādas noskalotu naksnīgās tumsas smārdu. Man ir aizdomas, ka man piemīt kāds smārds, kuru pati vairs nespēju sajust, — sasutušas miesas un duļķainu, savecējušu čuru smaka.
Noslaucījusies, iesvaidījusies ar losjonu un iepūderējusies, gluži kā miltrasas klāta, es kaut kādā šī vārda nozīmē biju atjaunota. Tomēr joprojām neatlaidās bezsvara sajūta vai, drīzāk, tāda sajūta, it kā es grasītos spert soli pār klints malu. Ikreiz, liekot kāju uz priekšu, es ar tās purngalu vispirms viegli pieskaros grīdai, it kā tā zem manis varētu pazust. Vietā mani notur tikai un vienīgi virsmas spriegums.
Labāk kļuva, kad apģērbos. Bez stalažām es diez cik labi neizskatos. (Tomēr — kas noticis ar manām īstajām drēbēm? Šie bezveidīgie pasteļtoņi un ortopēdiskās kurpes taču noteikti pieder kādai citai. Bet tas viss ir mans; vēl ļaunāk, tas man tagad piestāv.)
Pēc tam -— kāpnes. Man ir drausmīgi bail noripot pa tām lejā — pārlauzt sprandu, gulēt izplestām rokām un kājām, tā ka redzama apakšveļa, pēc tam izkust pūžņainā peļķē, pirms kādam ienāk prātā ierasties un mani atrast. Tas būtu tik nejēdzīgs veids, kā nomirt. Es tiku galā pa vienam pakāpienam vien, cieši sažņaugusi margas; tad pa gaiteni uz virtuvi, kreisās rokas pirksti velkas pa sienu kā kaķa ūsas. (Lielākoties es vēl redzu. Es vēl staigāju. Esiet pateicīgas arī par mazu žēlastību, mēdza teikt Rīnija. Kāpēc? jautāja Lora. Kāpēc tā ir tik mazar)
Man negribējās ēst brokastis. Es izdzēru glāzi ūdens un pavadīju laiku nervozējot. Pusdesmitos man pakaļ atbrauca Volters. "Nu, vai laiks ir pietiekami karsts?" viņš sāka ar parasto ievadu. Ziemā tiek teikts — pietiekami auksts. Slapjš un sauss ir paredzēti pavasarim un rudenim.
"Kā tad tev šodien klājas, Volter?" es apvaicājos kā allaž.
"Cenšos nedarīt blēņas," viņš kā allaž atbildēja.
"Tas ir pats labākais, ko var gaidīt no mums katra," es sacīju. Viņš demonstrēja savu smaida versiju — plānu plaisiņu sejā kā žūstošos dubļos —, atvēra man automašīnas durtiņas un apsēdināja mani pasažieru sēdeklī. "Šodien liela diena, ko?" viņš teica. "Piesprādzējies, citādi mani vēl arestēs." Piesprādzējies — to viņš izmeta kā joku; viņš ir gana vecs, lai atcerētos senākas, bezrūpīgākas dienas. Tagad viņš būtu viens no tiem jaunekļiem, kuri vada mašīnu, elkoni izbāzuši laukā pa logu, plaukstu uzlikuši draudzenei uz ceļgala. Pārsteidzoši iedomāties, ka viņa draudzene taču bija Maira.
Viņš piesardzīgi pagrieza mašīnu prom no ietves malas, un mēs klusēdami sākām braukt. Volters ir liela auguma vīrs — stūrains kā cokols, ar tādu kaklu, kurš drīzāk ir nevis kakls, bet gan trešais plecs; no viņa plūst visai patīkams novalkātu ādas zābaku un benzīna smārds. Pēc rūtainā krekla un beisbola cepurītes es secināju, ka viņš nav paredzējis piedalīties izlaiduma ceremonijā. Viņš nelasa grāmatas, un tāpēc mēs abi varam justies ērtāk: viņa izpratnē Lora ir mana māsa, žēl, ka viņa mirusi, un tas tad arī viss.
Man būtu vajadzējis apprecēties ar tādu vīrieti kā Volters. Viņam ir zelta rokas.
Nē: man nebūtu vajadzējis precēties vispār. Tad būtu aiztaupīts daudz nepatikšanu.
Volters apturēja mašīnu pie vidusskolas. Tā ir celta pēckara modernisma stilā, piecdesmit gadu veca, bet man joprojām jauna: es nespēju pierast pie šī plakanuma, pie šī izteiksmes trūkuma. Ēka izskatās pēc taras kastes. Pa ietvi, pār zālienu un iekšā pa parādes durvīm plūda jaunieši un viņu vecāki, drānas viņiem bija visās vasaras krāsās. Mūs gaidīja Maira, jautri uzsauca, stāvēdama uz kāpnēm baltā kleitā ar lielu, sarkanu rožu rakstu. Sievietēm, kurām tik pamatīga pēcpuse, nevajadzētu valkāt tērpus ar tik lielām puķēm virsū. Korsetēm ir zināmas priekšrocības, kaut gan es nebūt nevēlos, lai tās atkal nāk modē. Viņa bija safrizējusies — vienās blīvās, sirmās, tādās kā vārītās sprodziņās, gluži kā angļu advokāta parūka.
"Tu esi novēlojies," viņa teica Volteram.
"Nekā, neesmu vis," Volters attrauca. "Ja es esmu novēlojies, tad visi citi ir ieradušies par agru, un cauri. Ko tad viņa te būtu sēdējusi un kūkojusi?" Viņi ir paraduši runāt par mani trešajā personā, it kā es būtu bērns vai mājdzīvnieks.
Volters nodeva manu roku Mairas gādībā, un mēs kopā devāmies augšup pa lieveņa pakāpieniem kā trīskāju lēkšanas sacīkstēs. Es jutu to pašu, ko droši vien juta Mairas roka: trauslu delma kaulu, ko klāj ļengana biezputra un dzīslas. Būtu vajadzējis paņemt līdzi spieķi, tomēr es nespēju iedomāties, ka varētu ņemt to līdzi uz skatuves. Kāds pret to noteikti pakluptu.
Maira aizveda mani aiz kulisēm, pajautāja, vai man nevajagot uz dāmistabu — to viņa nekad nepiemirst —, un tad apsēdināja mani ģērbtuvē. "Tagad vienkārši paliec tepat," viņa teica. Un aizsteidzās prom pārliecināties, vai viss ir kārtībā, pēcpuse nolīgojās vien.
Ap ģērbtuves spoguli virknējās mazas, apaļas spuldzītes kā teātros; apgaismojums bija glaimojošs, taču es nejutos glaimota: es izskatījos slima, āda bez vienas asins lāsītes kā ūdenī izžulgusi gaļa. Vai tur vainīgas bailes vai īsta slimība? Lai nu kā, es nebiju labākajā formā.
Samekleju ķemmi un pavirši sabikstīju matus galvvidu. Maira mūždien draud aizvest mani pie "savas meitenes" uz to vietu, ko pati vēl aizvien dēvē par "Skaistumkopšanas salonu" — oficiālais nosaukums ir "Frizētava" ar uzmundrinošu piebildi "Unisekss" —, bet es turpinu pretoties. Vismaz matus es vēl arvien varu saukt par savējiem, lai gan tie slienas gaisā tā, it kā es būtu pasēdējusi elektriskajā krēslā. Zem tiem vīd galvas ādas laukumiņi, pelēcīgi sārti kā peļu pēdiņas. Ja es kādreiz iekļūšu stiprā vējā, visi mani mati aizlidos kā pieneņpūkas, paliks tikai mazs, bakurētains, kukurūzas vālītei līdzīgs pliks pauris.