AKTE
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
Vienpadsmitais sējums
Rīgā 1994
I
57. gadā pēc Kristus un 810. gadā pēc Romas dibināšanas, septītā maijā, kuru grieķi sauca par Thargelionu, jauna meitene, apmēram 15 vai 16 gadu vecumā, stalta, skaista un žigla kā medību dieviete, izgāja pa Korintas vakaru vārtiem un steidzās uz jūrmalu. No vienas puses olīvu birzes, no otras oleandru un apelsīnu koku apēnotā un strauta apņemtā mazā pļavā viņa apstājās un sāka plūkt puķes.
Kādu brīdi viņa šaubījās, vai izvēlēties vijolītes un anemones, kuras ziedēja Minervas koku ēnā, vai narcises un nimfas, kuras auga strauta malā vai arī šūpojās uz ūdens virsmas, bet driz vien izšķīrās par pēdējām un mundra kā jauna ķēvīte steidzās uz strautu.
Krastā viņa apstājās. Ašā skrējienā matu pīnes bija atraisījušās, un kad nometās pie ūdens, viņa iesmējās par skaisto attēlu, kas tur atspoguļojās.
Viņa tiešām izskatījās skaista, skaistāka par visām Ahajas jaunavām, ar dziļi melnām acīm, jonisko degunu, koraļļsarkanām lūpām. Viņas miesa, kur apvienojās marmora stingrība un vītola lokanība, atgādināja Fei- dija cirstu tēlu, kurā Prometejs bija kā dzīvs. Tikai viņas kājiņas, acīm redzami par mazām, lai izturētu gūžu nastu, šķita vienīgais, kas kopējā bildē labi neiederējās, jā, tās varētu pat uzskatīt par trūkumu, ja tādu skaistu meiteni gribētu uzskatīt par nepilnīgu.
Taču nimfa Pirene, sieva no matu galiem līdz kāju pirkstgaliem, neliedzās savu asaru spogulī atspoguļot viņas grācijas un nevainības pilno tēlu. Brīdi aplūkojusi sevi ūdenī, mēma kā zivs, viņa pāršķīra matus trijās daļās; uz deniņiem sprogas sapina divās bizēs, kuras sasēja mezglā uz galvas, un nostiprināja ar oleandru un apelsīnu ziediem, kamēr, atpakaļ krītošajiem matiem ļāva nokarāties kā krēpēm.
Lai dzesētu slāpes, kuras viņu bija atdzinušas šurp un kuras tomēr bija ļāvušas ceļu spiedošākai vajadzībai, proti, vajadzībai pārliecināties, ka viņa vēl arvien ir skaistākā grieķu jaunavu vidū, viņa noliecās pie ūdens, un tagad īstenība un attēls savirzījās tik cieši kopā, ka likās — māsu pāris, nimfa un najāda, sakusa maigā apskāvienā. Mitrā peldē abu lūpas saskārās, ūdens trīsēja, un viegla vēsma, kas slīdēja pāri virsmai kā karsta elpa, pilināja rožaini smaržīgo sniegu ūdeni, ko straume aiznesa jūrā.
Piecēlusies jaunā meitene ļāva skatienam klīst pāri jūras līcim un, ziņkārības saistīta, palika vēl vienu brīdi. Divairu galera ar apzeltītu ķīli un purpursārtām burām, Dēlas vēja vadīta, devās uz krastu. Tā atradās vismaz ceturtdaļujūdzes attālumā, bet jau varēja dzirdēt kuģinieku slavas dziesmu jūras dievam Neptūnam. Meitene pazina dievbijīgās frīģiešu dziesmas melodiju.
Attāluma vājinātas un vēja izkaisītās skaņas nedārdēja pār viņu kā rupjās Kalidonijas un Kefalas jūrnieku balsis, bet gan maigi un saldi kā Apollona priesterieņu dziedāšana. Šīs melodijas vilināta, jaunā korintiete piecēlās, nolauza dažus oleandru un apelsīnu koku zarus, lai sapītu vainagu un lai atgriežoties noliktu ziedus templī maigajai līksmības mēneša dievietei.
Tad lēni, bailigi un ziņkārīgi viņa gāja uz jūrmalu, bet pirksti kārtoja zarus, kurus viņa bija nolauzusi strauta malā.
Pa to laiku galera bija pienākusi tuvāk, un jaunā meitene jau varēja dzirdēt ne tikai balsis, bet arī saredzēt dziedātāju tēlus. Viņi dziedāja lūgšanu Neptūnam, un viens ik reizi norunāja priekšā vārdus, kuru pārējie atkārtoja. Priekšādziedātājs, kas reizē, kā likās, bija arī galeras kungs, pavadīja dziedāšanu uz trīsstigu kitāras, ar kādu mākslinieki mēdz greznot liriskās dzejas dievietes Eiterpes tēlus. Pie kājām viņam gulēja vergs — pēc apģērba, kādā tas bija tērpts, jaunā meitene nevarēja izšķirt, vai tā bija sieviete vai vīrietis, jo tādus tērpus valkāja abi dzimumi. Airētāji stāvēja blakus soliem un ar rokām sita takti, lai tādā veidā pateiktos jūras dievam, kas ar labvēlīgo vēju viņiem sagādāja atpūtas mirkli.
Šis skats, kurš divus gadu simteņus agrāk nebūtu saistījis pat gliemežvākus meklējošo bērnu uzmanību, radīja vislielāko izbrīnu jaunajā meitenē. Korinta jau sen vairs nebija tā, kas tā bija Sullas laikā — Atēnu māsa un sāncense.
608. gadā konsuls Mummijs to ieņēma ar joni un apkāva uzvarētos, bet sievas un bērnus pārdeva verdzībā. Mājas tika nodedzinātas, drupās sakrita mūri, uz Romu pārceļoja lieliskie tēlnieku darbi un dārgie gleznojumi, un ja viens Atalama darbs bija miljonu sesterciju vērts, tad uzvarētājiem tas bija tikai labs tepiķis, vai arī uz tā spēlēja kauliņus, kā to reiz bija redzējis Polibijs. Bet astoņdesmit gadus vēlāk Jūlijs Cēzars atkal lika uzcelt mūrus un pilsētā nometināja romiešu koloniju. Pilsēta atkal pamodās jaunai dzīvei, taču neuzziedēja līdz agrākajam mirdzumam.
Tam tomēr bija jānotiek, un tāpēc prokonsuls 10. maijā izsludināja nemeitiskās, īstmiskās un poētiskās sacīkstes, kurās stiprākais cīkstonis, izveicīgākais braucējs un dziesmām bagātākais dziedātājs dabūtu uzvarētāja vainagu.
Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka pēdējās dienās no visiem Ahajas novadiem un visām citām zemēm uz Grieķijas galvaspilsētu ceļoja svešinieki, vai nu apmierināt savu ziņkāri vai arī izcīnīt godalgu. Tā notika, ka pilsēta atkal atminējās pagājušo laiku dzīvi un mirdzumu, lai gan no saņemtajiem sitieniem vēl nepavisam nebija atguvusies. Svešinieki plūda ne tikai zirgos un ratos, bet arī pašu un īrētos kuģos, no kuriem tomēr neviens nebija tik krāšņs, kā tas, kurš nupat tuvojās.