Tad dievu tēlu priekšā nāca, pārģērbušies kā satīri un silēni, koklētāji un fleitu spēlētāji, kuriem zemākie kalpotāji pievienoja divpadsmit galvenās dievības.
Viņi nesa traukus un bļodas, kuri bija pildīti ar smaržām, kā arī mazu katlu, no kura iztvaikoja dārgākās kvēpināmās zāles.
Beidzot noslēgtās nestuvēs tuvojās dievu tēli, stāvus un guļus, staltu zirgu vesti un jātnieku un cilšu ielenkti. Viņi veidoja gājiena noslēgumu.
Tam, kā jau teikts, bija jāšķērso visa pilsēta ar garām gleznām, statujām un tepiķiem rotātām mājām. Kad gāja garām Amikla mājai, Lūcijs skatījās pēc Aktes un zem purpura segas, kura nokarājās mājas priekšā, ievēroja bikli nosarkušās meitenes jauko seju, rotātu ar uzvaras vainagu, ko iepriekšējā vakarā viņš bija nolicis viņai pie kājām. Pārsteigtā Akte ļāva segai slīdēt, bet cauri audumam dzirdēja jaunā romieša balsi, kas viņai uzsauca:
— Nāc man pretī, skaistā saimniecīt, kad es atgriezīšos, un tavu lauru vainagu es apmainīšu pret zelta.
Ap pusdienlaiku gājiens sasniedza ieeju cirkā, kas bija milzīga celtne, divus tūkstošus pēdu gara un astoņsimt pēdu plata. Pa vidu bija sešas pēdas augstais mūris, kura abos galos bija vietas četriem ratiem. Bet šo „Spinu" visā izplatījumā kronēja altāri, templis un tukšie pilāri, kuri gaidīja dievu tēlus.
Cirka vienā galā atradās staļļi vai krātiņi, otrā — sēdekļu pakāpieni. Katrā mūra stūrī bija uzstādīti trīs akmeņi, gar kuriem vajadzēja pabraukt trīs reizes, lai izpilditu noteikto skrējienu.
Braucēji nesa partiju krāsas, kādās toreiz dālijās Romas iedzīvotāji, un tā kā iepriekš tika noslēgtas lielas derības, tad arī derību slēdzēji nesa to partiju krāsas, uz kurām viņi derēja, ja tās ar savu personību, zirgu straujumu un agrāk gūlām uzvarām bija iedvesušas uzticību. Tā gandrīz vai visas vietas jau bija aizņemtas ar tādiem skatītājiem, kuriem aizrautība par sacīkstēm apvienojās ar personīgām interesēm. Pat sievietes nostājās vienā vai otrā pusē un izrādīja to ar dažādīgo krāsu plīvuriem un jostām, kuras saskanēja ar labāk atzīto braucēju krāsām.
Kad gājiens nāca tuvāk, likās, ka pūlim izskrēja cauri elektriskā strāva un galvu tūkstoši viļņoja kā nemierīgā jūra. Bet tiklīdz tika atvērti cirka vārti, visas brīvās vietas tūlīt pārplūda kā no straumes, kura bangoja pret milzīgās celtnes mūriem.
Tikai ceturtā daļa gājiena pavadītāju varēja at- rast sev vietas, un prokonsula sargu atstumtos cilvēkus redzēja steidzamies uz ikvienu paaugstinātu vietu, no kurienes varēja pārredzēt cirka iekšējās telpas. Viņi ierīkojās koku zaros, uzkāpa mūru robojumos, un kā dzīvas puķu vītnes sapulcējās uz kaimiņu māju lēzenajiem jumtiem.
Tiklīdz katrs bija ieņēmis savu vietu, atvērās lielie vārti. Lentuls iegāja iekšā, un trokšņainā gaidīšana tūlīt pārvērtās dziļā, saspringtā, uzmanības pilnā klusumā. Vai nu uzticības dēļ pret vakardienas uzvarētāju Lūciju, vai arī lai glaimotu dievišķīgajam ķeizaram Klaudijam Neronam, kas Romā izrādīja labvēlību zaļajai partijai, kurai arī pats piederēja, prokonsuls purpura togas vietā bija uzģērbis zaļo.
Lēnām viņš soļoja pa cirku, aiz viņa dievu statujas un muzikanti, kas pārtrauca spēlēšanu tikai tad, kad zemē tika notikts kāds tēls.
Pēc tam Leutuls deva zīmi, nomezdams cirka vidū baltas vilnas auduma gabalu.
Nekavējoties uz zirga piesteidzās kails, par Merkuru apzīmēts herolds, ar zižļa zaru pacēla audumu un, mādams ar to kā ar karogu, aizaulēkšoja aiz iekšējām restēm. Nonācis vietā, viņš pārsvieda zizli un audumu pāri mūrim, aiz kura gaidīja rati, un tūlīt atvērās vārti un iebrauca četri sacensoņi.
Tūlīt pat uz pergamenta uzrakstītie vārdi tika iemesli grozā, jo arī šoreiz liktenim bija jāizšķir sekošanas kārtība, lai tie, kas tiktu noraidīti uz attālāko spinas vietu, par to varētu vainot tikai nejaušību.
Prokonsuls sajauca pergamenta rullīšus, uz kuriem bija vārdi, un izvilktos citu pēc cita atritināja. Kā pirmo viņš izsauca sīrieti ar turnābu, kas tūlīt ieņēma savu vietu pie mūra, tā ka viņa ratu ass gāja paralēli ar smiltis ievilkto līniju. Kā otrais sekoja atēnietis zilā tunikā, kas nostājās blakus savam sāncensim, trešais bija tesālietis, un kā pēdējais tika izsaukts Lūcijs, kam tātad bija kritusi visnelabvēlīgākā vieta, it kā laime būtu kļuvusi skaudīga par viņa vakardienas uzvaru. Arī pēdējie ieņēma savas vietas.
Tūlīt parādījās vergi, kas zirgu krēpes izrotāja braucēju krāsās, un, lai uzmudinātu dūšu, acu priekšā plivināja karogus. Pēc tam ar divos riņķos iestiprinātu ķēdi nostādīja ratus precīzi vienā līnijā.
Atkal radās vētrains uzbudinājums, derības tika dubultotas, slēgtas jaunas. Juku jukām spurdza izsaucieni. Bet pēkšņi dārdoši noskanēja trompete un viss noklusa.
Skatītāji, kas bija uzlēkuši kājās, atkal apsēdās un nule tik saviļņotā cilvēku jūra nomierinājās, savām tūkstoš krāsām atgādinādama pļavu. Ar pēdējām trompetes skaņām nokrita ķēde, un zirgi ar četriem ratiem vislielākajā ātrumā drāzās uz priekšu.
Divas reizes viņi apriņķoja ceļu, negrozīdami ratu kārtību, bet pazinēji publikas vidū jau rādīja zirgu īpašības.
Tikai ar pūlēm sīrietis varēja saturēt savus stipros, skaistos zirgus, kuri bija raduši brīvai apkārt skriešanai tuksnešos. Tikai ar pacietību un saprātu viņam bija izdevies tos saņemt jūgā, savaldīt, un bija redzams, ka tie, ja tikai palaistu grožus, joņotu ātrāk kā samums, jo viņi bieži no plašajiem smilšu līdzenumiem Jūdejas kalnu pakājē bija pārskrējuši uz Nāves jūras krastiem.