Atēnietis savus zirgus bija dabūjis no Trāķijas, bet lepni un nebēdīgi, kā jau varonis, no kuriem bija cēlies, viņš tos nodeva vergu rūpēm un skološanai, un bija skaidri redzams, ka savu kungu, kura roku viņi pazina tikpat maz kā balsi, viņi neatbalstītu, ja gadījumā tuvotos izšķirošais brīdis.
Turpretim tesālietis šķita kā savu skrējēju dvēsele, kurus viņš pats ar savu roku bija barojis un kā Ahilejs iebraucis Penejas krastos.
Beidzot, Lūcijs šķita atradis to zirgu rasi, par kuriem Vergilijs saka, ka tos viņu mātes radīja ar vējiem, tāpēc viņš atradās, ne pamudinādams, ne atturēdams tos, vienā līnijā ar visiem. Viņš ļāva tiem skriet pašu auļos, kura likās viņu īpatnējā gaita, un viņš bija drīzāk ieguvis nekā zaudējis.
Ceturtajā gājienā skrējēju šķietamās un patiesās priekšrocības parādījās vēl skaidrāk. Atēnietis bija ticis priekšā tesālietim par diviem šķēpiem. Visiem spēkiem sīrietis centās saturēt savus arābu zirgus. Viņš laida sev priekšā drošā paļāvībā, ka ar nelielu piepūli varēs atkal sacensties. Beidzot, Lūcijs šķita mierīgs un jautrs kā Saules dievs, kuram bija līdzīgs, un likās, ka viņš piedalītos sacensībās, kuras viņam sagādāja maz bēdu un par kurām viņam bija maza interese. Viņa seju apmirdzēja starojošs smaids un katra viņa kustība atbilda pilnīgas elegances likumiem.
Bet ceturtā apkārtbraucienā kāds starpgadījums novērsa skatienus no pārējiem uz Lūciju. Viņam izkrita no degunradža ādas gatavotā un ar zeltu izgreznotā pātaga, kuru līdz šim viņš nebija lietojis, un tūlīt viņš pieturēja savu četrjūgu, pacēla to, bet tad, ratos iekāpis, redzēja, ka viņa konkurenti aizsteigušies jau apmēram trīsdesmit soļus priekšā. Lai cik ātri šis starpgadījuma arī norisa, taču zaļās partijas gaidām tas bija liels trieciens. Bet viņu bailes pazuda tikpat ātri kā zibens. Lūcijs drusciņ pieliecās pie saviem zirgiem, un nelietodams pātagu, ne arī uzmudinādams tos ar kādu kustību, tikai īpatnēji iesvilpās. Zirgi tūlīt aizlaidās, it kā viņiem būtu spārni kā Pegazam, un iekams ceturtā kārta bija galā, Lūcijs, skaļu piekrišanas gaviļu pavadīts, atkal ieņēma savu agrāko vietu.
Piektajā gājienā atēnietis vairs nebija kungs par saviem trakā ātrumā joņojošajiem zirgiem. Tālu aiz sevis viņš bija pametis savus līdzcensoņus, bet šī šķietamā priekšrocība nevienu nepievīla, arī viņu ne. Bija redzams, ka viņš aizvien biežāk skatījās apkārt un ar visiem līdzekļiem centās saglabāt savu iepriekšējo stāvokli.
Tai vietā, lai nogurušos zirgus gudri atturētu, viņš tos skubināja vēl vairāk, saukdams tos vārdos. Viņš droši vien cerēja, iekams tie pavisam pagurs, iegūt vēl tik lielu attālumu, ka sāncenši viņu vairs nevarētu panākt. Bet arī viņš tagad ieraudzīja, cik maz viņam bija varas pār zirgiem. Lai gan viņš varēja tuvoties spinai un tā vidējo attālumu samazināt, taču \ bailēs sadragāt ratus pret akmeņiem viņš šo nodomu atmeta. Vēl arvien viņš turējās attālumā, kāds viņam bija kritis pēc lozēšanas.
Vēl palika tikai divi gājieni, un pēc uzbudinājuma, kāds sagrāba skatītājus un braucējus, bija redzams, ka iznākums ir tuvu. Zilie derētāji, kas bija likuši uz atēnieti, šķita ļoti nobažījušies par iepriekšējo uzvaru un sauca savam vīram, ka viņš taču varētu valdīt zirgus. Bet lopi šos kliedzienus saprata kā uzmudinājumu, divkāršoja ātrumu, un plūstošie sviedri liecināja, ka drīz viņi būs pavisam noguruši.
Šai brīdi sīrietis palaida grožus, un tuksneša dēli sāka uzņemt ātrumu. Tesālietis brīdi bija apmulsis par ātrumu, kādu tie attīstīja, bet tūlīt arī viņš uzmudināja savus uzticamos biedrus, un kā viesulis viņi aizjoņoja pa ceļu. Bet Lūcijs atkal iesvilpās, kā jau reiz viņš bija mudinājis savus zirgus, un lai gan viņi vēl nerādija visus spēkus, taču turējās rindā.
Pa to laiku atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus nejaušība viņam bija nolikusi pa labi un kreisi, aizšalca garām kā viesulis, un saprata, ka viņš ir pazudis, ja starp sevi un spinu ielaidīs vēl kādus ratus. Viņš pietuvojās mūrim vēl īstā laikā, lai aizkavētu sīrieti pabraukt garām.
Bet šis sagrieza zirgus pa labi, lai izbrauktu starp atēnieti un tesālieli. Taču starptelpa bija par mazu. Viņš saprata, ka tesālieša rati bija vieglāk būvēti, tātad mazākas pretestības spējīgi, un lēmums bija gatavs. Ieslīpi viņš drāzās tam virsū, ritenis brīkšķēja pret riteni, lūza ass, rati apgāzās un braucējs tika izmests arēnā.
Lai cik izveicīgi tas ari nebija izdarīts, sirieti tas tomēr drusku novilcināja. Bet tūlit viņš izmantoja savas priekšrocības, un sestā gājienā atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus viņš tik ilgi bija turējis sev iepakaļ, izlīdzinājās ar viņu. Iekams sestais gājiens bija galā, viņi to jau panāca un pārspēja.
Ciņa tagad turpinājās tikai starp melno un zaļo braucēju, starp arābu un romieti.
Norisinājās krāšņa spēle. Astoņu zirgu gaita bija tik vienmērīga, it kā viņi būtu viens aizjūgs. Putekļu mākonis viņus ietina lidzigi negaisam, un kā pērkona dārdi un zibeņi izlauzās cauri mākoņiem, tā bija dzirdama riteņu dārdoņa, un kā liesmas 110 viesuļa iznira zirgi.
Visi skatītāji bija uzlēkuši kājās. Derību slēdzēji plivināja zaļos un baltos plīvurus un mēteļus, jā, arī zilie un dzeltenie, kas nupat bija zaudējuši, aizmirsa savu neveiksmi un izšķīrās par pretiniekiem, kurus viņi uzmudināja ar kliedzieniem un saucieniem.