Beidzot viņš to pazina, kā viņa pusnemaņā gulēja sirmā tēva rokās. Viņas matos bija puķu rotas, un viņš kā lūgdams izpleta rokas un maigi lūkojās uz viņu. Tad Akte norāva vainagu no galvas, bet viņai pietrūka spēka nosviest to mīļotajam. Ar nogurušu roku viņa tam ļāva nokrist orķestrī, bet pati šņukstēdama piekļāvās tēva krūtīm…
Kad ausa rīts, zeltītā birema, viegla un burvīga kā Jāsona „Argo", aizpeldēja pār ziliem Korintas līča viļņiem, aizvezdama Akti tāpat kā reiz jauno Mēdeju, kas bija palikusi neuzticīga savam tēvam un dzimtenei.
Uz Lūciju atbalstījusies, Akte stāvēja kuģa priekšgalā un mēģināja caurredzēt miglas plīvuru, kas klājās jau no Kiteronas, pie kuras kājām guļ Korinta.
Nekustīgi stingām acīm un ar pusatvērtām lūpām viņa tur stāvēja tik ilgi, kamēr vien varēja redzēt pakalnu vainagojošo pilsētu un valdnieku pili. Bet kad pilsēta pazuda viļņos, un kā mirdzošs punkts ari pils iegrima jūrā, no viņas krūtīm izlauzās nopūta, viņas ceļi salīgojās un viņa bez samaņas noslīga pie Lūcija kājām.
VI
Kad jaunā bēgle atkal atvēra acis, viņa atradās kuģa galvenajās telpās. Bāls, sajukušo matu skauto seju rokā atbalstījis, pie gultas sēdēja Lūcijs, bet vienā istabas stūrī saritinājusies, mierīgāka nekā gacele, snauda tīģeriene.
Bija nakts un pa klāja lūku varēja redzēt zilās, zvaigžņu nosētās Jo- nija debesis. Birema slīdēja pa viļņiem tik viegli, ka tā atgādināja milzīgu šūpuli, kurā kopējs maigi aijāja gulošo bērnu. Visa daba apkārt likās iemigusi, viss bija tik mierīgs un kluss, ka Akte iedomājās it kā viņa atkal dus zem jaunavīgā plīvura, kas ieskauj viņas gultu. Bet tiklīdz Lūcijs, kas uzmanīgi vēroja katru viņas kustību, ieraudzīja Aktes pamošanos, viņš sasita plaukstas un ienāca jauna, skaista verdzene. Rokā viņa turēja degošu vaska sveci un ar to aizdedzināja zelta lampu, kura aiz bronzas kandelabra tika pakārta gultas kājgalī. No tā acumirkļa, kopš jaunā meitene bija ienākusi, Aktes skatiens pievērsās viņai arvien vairāk pieaugošā uzmanībā. Viņa zināja, lai gan Šai sejai vajadzēja būt pilnīgi nepazīstamai, ka tomēr kaut kur un, proti, tam vajadzēja būt notikušam nesen, viņa to ir redzējusi.
Tomēr viņai bija grūti atcerēties šis melanholiskās sejas īpašnieces vārdu. Viņa galvā domas tā jaucās, ka viņa ilgāk nevarēja izturēt un atkal aizvēra plakstiņus un atkrita gultas spilvenos.
Lūcijs iedomājās, ka viņa grib gulēt, un pamāja verdzenei, ka viņai jāsargā Aktes miers, bet pats atstāja telpu. Tiklīdz verdzene palika viena pati ar Akti, viņa aplūkoja to ar neaprakstāmu sērīgumu, tad notupās uz purpura tepiķa un izmantoja zvēra plecu kā spilvenu. No snaudas iztraucēta, tīģeriene mazlietiņ pavēra mirdzošo, viltīgo aci, bet, pazinusi savu draudzeni, nolaizīja ar asinssarkano mēli vairākas reizes tās roku, un turklāt nopūtās, kas izklausījās kā rūciens.
Tai pašā brīdī no biremas atskanēja aizraujoša harmonija. Tā bija tā pati dziesma, ko Akte dzirdēja, kad birema iegriezās Korintas ostā, taču šoreiz nakts svinīgā klusumā tā izlikās kairāka un noslēpumaināka. Bet no kora drīz vien izcēlās viena vienīga balss. Lūcijs dziedāja Neptūna dziesmu, un Akte pazina viņa pieglaimīgo balsi, kura dienu iepriekš lika skanēt visām viņas dvēseles slēptākajām stīgām. Skaņu burvīgās varas aizgrābta, Akte atvēra plakstiņus, un stingri paceldama skatienu pret naksnīgajām debesim, aizmirsa sirdsapziņas pārmetumus un sāpes un domāja tikai par mīlu.
Jau sen bija aizskanējuši pēdējie liras akordi vīriešu balsu virmojumā, bet Akte vēl klausījās, jo viņas dvēselē melodija vēl arvien turpināja skanēt. Beidzot viņa nolaida acis un otrreiz sastapās ar verdzenes skatienu. Arī tā likās atradās dziesmas valdzinājumā, bet Akte bija pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka šīs sērās acis viņa kādreiz ir redzējusi. Viņa pamāja, verdzene piecēlās. Neskatoties uz to, abas klusēja, beidzot Akte jautāja:
— Kā tevi sauc, meitenīt?
— Sabīne, — verdzene atbildēja, bet šis vienīgais vārds, ko viņa izgrūda, jautātājai lika notrīcēt, jo tikpat pazīstama kā seja viņai likās arī balss skaņa. Taču vārds, ko viņa nosauca, nemodināja viņā nekādas atmiņas.
— Kur ir tava tēvzeme? — viņa prašņāja tālāk.
— Es to atstāju tik agrā jaunībā, ka man nav nekādas.
— Un kas ir tavs kungs?
— Vakar es piederēju Lūcijam, šodien — Aktei.
— Tu piederi viņam jau sen?
— Kopš es pati sevi atceros.
—; Un, dabīgi, tu esi viņam uzticīga?
~ Kā meita tēvam.
— Tad nāc, sēdies pie manis un papļāpāsim par viņu!
Sabīne, protams, paklausīja, bet acīm redzami negribīgi, un Akte, kas šo vilcināšanos uzskatīja par biklumu, lai iedrošinātu, satvēra meitenes roku. Bet verdzenes roka bija auksta kā marmors, taču viņa sekoja pa- vēlnieces kustībai un drīzāk ieslīga nekā nosēdās atzveltnes krēslā, kuru viņai norādīja Akte.
— Vai es neesmu tevi kādreiz redzējusi?
— Es nedomāju, — stostījās verdzene.
— Stadionā, cirkā vai teātrī?
— Es nebiju atstājusi kuģi.
— Tātad tu neredzēji Lūcija uzvaras?
— Es esmu pie tām pieradusi.
Pēc šiem jautājumiem un atbildēm, kuri no vienas puses bija uzstādīti ar augošu ziņkāri, bet no otras atbildēti ar skaidru pretīgumu, sekoja jauns klusums. Nesaskaniba bija tik acīm redzama, ka Akte par to nešaubījās.