Patlaban galera tika piesieta pie krasta, matroži pārmeta bagātīgi ar sudrabu un bronzu apsisto citronkoka tiltu, un dziedātājs, aizstūmis kitāru uz muguras, atbalstījās uz verga pleca, lai nokāptu zemē. Tas bija skaists divdesmit septiņus, divdesmit astoņus gadus vecs vīrs, kura gaišie mati un zeltaini mirdzošā bārda labi saderēja ar viņa zilajām acīm. Viņu ietina purpurkrāsas tunikā un zilā mētelī ar zelta zvaigznītēm, bet no kakla lejup plīvoja vieglas saites gali.
Viņa pavadonis varēja būt apmēram desmit gadus jaunāks; tātad viņš bija vēl jaunekļa vecumā, un lēni, ar sēru izteiksmi vaibstos, viņš soļoja līdzās. Turklāt viņa svaigā seja tiešām bija līdzīga skaistas sievietes sejai un par viņa maigo, smalko ādu viņu apskaustu pat visizlutinātākā atē- niete. Baltā roka bija kā radīta likt dejot sprēslīcai vai kustināt adatu, tik maiga, apaļa un skaisti veidota tā bija nevis tāda, kādas ir nākamajiem vīriem un karotājiem, kas lieto metamo šķēpu vai zobenu. Viņa baltais tērps bija izadīts ar zeltainām palmu lapām un sniedzās pāri ceļiem, pār viņa pleciem viļņoja garie mati. Uz kakla zelta ķēdē nokarājās pērļu ierāmēts spogulis.
Nupat viņš gribēja nokāpt zemē, bet kungs to pēkšņi apturēja, un jauneklis viegli notrīcēja, lai pēc tam maigā, kā bailēs drebošā balsī jautātu:
— Kas ir, o, kungs?
— Nekas sevišķs, tikai tu gribēji nokāpt zemē ar kreiso kāju un ar šo neapdomību iznīcināt visu manu aprēķinu panākumus, jo mēs pie- nācām tieši 7. maijā, kas taču ir laba zīme.
— Tev taisnība, kungs, — atbildēja jauneklis un tagad nolika uz zemes vispirms labo kāju, kā darīja arī viņa pavēlnieks.
Tā kā šī saruna notika joniešu valodā, tad arī meitene saprata vārdus un vērsās pie vecākā no abiem, teikdama:
— Svešiniek, lai arī kādu kāju tu pirmo liktu uz zemes, Grieķu zeme ir visiem labvēlīga, kas tai tuvojas ar draudzīgu nodomu. Tā ir mīlas, dzejas un sacensību zeme, kas velta savus vainagus mīlētājiem, dzejniekiem un varoņiem. Iekams tu esi to izcīnījis, kādēļ tu droši vien šurp nāci, ņem pagaidām šo vainagu, lai kas arī tu būtu.
Jaunais vīrietis dzīvi satvēra korintietes vainagu un uzlika galvā.
— Dievi mums ir labvēlīgi, — viņš iesaucās. — Skaties, Spor, te ir apelsīni, Hesperīda koka āboli, kura zeltainie augļi, traucēdami Atlanta straujo skrējienu, sagādāja Hipomenam uzvaru, un oleandrs, Apollona svētais koks! Kā tevi sauc, laimes praviete?
— Mani sauc Akte, — nosarkdama atbildēja meitene.
— Akte, — vecākais no abiem atkārtoja, — vai tu dzirdēji, Spor? Tā atkal ir laba zīme, jo akte nozīmē krastu. Tā vien liekas, ka grieķu zeme mani gaida, lai kronētu.
— Vai tu par to brīnies, Lūcij? — atbildēja jauneklis. — Vai tas jau sen nebija noteikts?
— Ja es nemaldos, — bažīgi atsāka meitene, — tu tātad esi nācis, lai piedalītos sacīkstēs par prokonsula izsludināto godalgu.
— Tev, liekas, uzminēšanas māksla tādā pat mērā pazīstama, cik tu esi skaista, — teica Lūcijs.
— Droši vien tev ir radinieki pilsētā?
— Ne, mani radinieki dzīvo Romā.
— Tad varbūt kāds draugs?
— Manu vienīgo draugu tu te redzi, un arī viņš Korintā ir svešinieks.
— Arī pazīstamu nav?
— Arī to nav.
— Tad mūsu māja ir pietiekami liela, un mans tēvs ir ļoti viesmīlīgs, — turpināja jaunā meitene. — Vai Lūcijs mūs pagodinās? Mēs lūgsim Kas- toru un Polluku būt laipniem pret viņu.
— Un tu, vai tu neesi viņu māsa Helēna, jauno meitenīt? — smaidīdams atbildēja Lūcijs. — Viņa mēdza peldēties avotā, kas iztek netālu no šejienes. Tā ūdenim droši vien piemīt spēks pagarināt dzīvi un dāvāt mūžīgu skaistumu. Venera šo noslēpumu varēja uzticēt Parisam, bet viņš to savukārt tev. Un, ja tas Hā ir, tad ved mani pie šā avota, skaistā Akte, jo kolīdz es tevi ieraudzīju, es vēlos tāpat mūžīgi dzīvot, lai visas dienas vārētu priecāties par tavu jauko izskatu.
— O, es neesmu dieviete, — atbildēja Akte. — Helēnas avotam nav nevienas tās īpašības, par kurām tu runā. Bet vispār tu nemaldies, jo tikai dažus soļus no šejienes tā ūdens no augstas klints gāžas jūrā.
— Un templis, kas tur paceļas, ir svētajam Poseidonam?
— Jā, un šis ceļš ar pīnijām gar malām ved uz stadionu. Stāsta — kādreiz pie katra koka pacēlās statuja, bet Mummijs tās lika aizvest, un savu kādreizējo dzimteni tas uz visiem laikiem apmainīja pret jūsējo.
Un smiedamās viņa turpināja:
— Ja tu gribi iet pa šo ceļu, Lūcij, tas tevi aizvedīs pie mana tēva.
— Ko tu saki par šo ielūgumu, Spor? - jautāja jaunais vīrietis, pie otra vērsdamies latīņu valodā.
— Ka viņa ir atkal viens pierādījums par laimes labvēlību, kas tev nāk pretī!
— Nu, tad uzticēsimies viņai vēlreiz, jo nekad viņa nav tuvojusies man mīlīgākā un aizgrābj ošākā veidā kā tagad.
Un uzsākdams atkal joniešu valodā, kuru pilnīgi pārvaldīja, viņš teica:
— Tad ved mūs, meitenīti Mēs esam gatavi tev sekot. Bet tu, Spor, pavēli Lībekam, ka viņam jāsargā Fēbe.
Kamēr jauneklis atgriezās uz kuģa, Akte soļoja pa priekšu, un kad viņi sasniedza stadionu, apstājās.
— Tas ir cīņu lauks, — viņa teica Lūcijam. — Tas jau ir savests kārtībā un nokaisīts ar smiltīm, jo parīt te jāsākas spēlēm. Upes otrā krastā, šīs pīniju alejas galā, atrodas hipodroms, kur, kā tev droši vien ir zināms, otrajā dienā notiks ratu skriešanās. Beidzot, teātris atrodas ceļa pirmās puses augstumā uz pili. Tur cīnīsies par dziesmu godalgu. Bet pēc kuras tīkos Lūcijs?
— Pēc visām trim, Akte.
— Tu esi godkārīgs, jaunaiscilvēk!
— Dieviem patīk skaitlis trīs, — piebilda Spors, kas abus bija panācis, un tagad viņi turpināja ceļu skaistās, viesmīlīgās draudzenes vadībā. Taču pilsētas tuvumā Lūcijs atpalika un vēlreiz apstājās.