— Kas tā ir par aku? — viņš jautāja. — Un kas tas ir par tēlu? Tie liekas vēl palikuši no Grieķijas ziedu laikiem.
— Tā ir Pirenes aka, kuru šajā vietā nogalināja Artemijs, — paskaidroja Akte. — Bet kad dieviete redzēja mātes sāpes, viņa pārvērta sērojošo par avotu. Bet tēlu radīja Līsips, Feidija skolnieks.
— Skaties taču, Spor, — jaunais cilvēks iesaucās, līras apgarots. — Skaties taču, kāds cēls līniju vijums, kāda izteiksme! Vai nav tiesa, tas attēloja Odiseja cīņu ar Penelopes preciniekiem? Ak, cik skaisti mirst šis ievainotais! Kā viņš grozās, kā cieš! Ievainojums atrodas tuvu pie sirds. Drusciņ tālāk uz augšu tas būtu ietaupījis viņam nāves agoniju. O, krietns mākslinieks bija šis tēlnieks, un viņš saprata savu mākslu! Es likšu šo marmoru aizvest uz Romu vai Neapoli. Tam jāgrezno manu ātriju. Es nekad vēl neesmu redzējis kādu cilvēku nobeidzoties tādās sāpēs.
— Tās ir atmiņas no mūsu kādreizējā krāšņuma, — teica Akte. — Pilsēta ir lepna uz to un greizsirdīgi to apsargā. Viņa līdzinās mātei, kas pazaudējusi savus labākos bērnus, tagad savu mīlu divkāršo pret tiem, kas vēl palikuši. Es gribu apšaubīt, vai tu esi pietiekami bagāts, Lūcij, lai šos drupu gabalus nopirktu.
— Nopirkt? — neaprakstāmi nicinoši atkārtoja Lūcija. — Kāpēc man jāpērk, ja man vajag tos vienkārši paņemt? Ja es tikai vēlos savā īpašumā šo marmoru, tad tas jau ir mans, ja arī visa Korinta pret to ķepurotos.
Spors saspieda sava kunga roku.
— Lai notiek, — tas turpināja, — ja skaistā Akte izsaka vēlēšanos, lai tad šīs drupas patur viņas tēvija.
— Es nesaprotu, kā tu vari pierakstīt sev un man tādu varu, Lūcij, bet tomēr es tev pateicos tikpat stipri. Atstāj mums šīs drupas, romieti! Nepapildini savu senču darbu, kas šajā zemē ienāca kā uzvarētāji, un kurā tu spēri kāju kā draugs. Ko pie viņiem uzskatīja par barbarismu, pie tevis to uzskatīs par svētuma zaimošanu.
— Esi bez rūpēm, meitenīt, — atbildēja Lūcijs. — Es sāku redzēt, ka Korintā var iegūt kaut ko skaistāku nekā šo Līsipa tēlu, kurš tomēr sastāv no nejūtīga marmora. Kad Parīds gāja uz Lakedemonu, viņš neveda vis sev līdzi kādu Atēnas vai Artemīdas statuju, bet gan Helēnu, skaistāko no visām spartietēm.
Akte nolaida plakstiņus Lūcija degošā skatiena priekšā un soļoja tālāk. Viņa iegāja pilsētā, un abi romieši viņai sekoja. Kā senāk, Korintā atkal valdīja rosīga dzīvība. Spēles izredzes bija pievilinājušas daudzus dalībniekus ne tikai no visiem grieķu apvidiem, bet arī no Sicīlijas, Ēģiptes un Āzijas. Katrā mājā jau bija pa viesim, un jauniem pienācējiem grūti būtu bijis atrast kādu patversmi, ja ceļotāju dievs Hermess nebūtu sūtījis viņiem pretī viesmīlīgo meiteni.
Viņas vadībā tie soļoja pār tirgus laukumu, kur raibā juceklī bija izstādītas visāda veida preces: papiruss un audekli no Ēģiptes, Lībijas ziloņkauls, ādas no Kirenas, vīraks un mirres no Sīrijas, tepiķi no Kar- tāgas, dateles no Feniķijas, purpurs no Tīrijas, vergi no Frīģijas, zirgi no Selinuntas, ķeltu īberu zobeni un koraļļi un dzintars no Gallijas.
Tālāk ceļš veda pār kādu laukumu, uz kura agrāk atradās Feidija veidotā Atēnas statuja, kurai, aiz cienības pret mākslinieku, vēl nebija radījuši nekādu aizvietotāju. Pēc tam viņi iegriezās kādā blakusieliņā, kura izgāja uz laukumu, un dažus soļus tālāk viņi sev pretī ieraudzīja kādu veci, kas sēdēja uz mājas sliekšņa.
— Tēv, - Akte iesāka, — te es atvedu viesi, ko mums sūta Ceiss. Es viņu sastapu, kad viņš nupat izkāpa no kuģa un piedāvāju viņam viesmīlību.
— Esi mīļi gaidīts, zeltbārdainais jaunaiscilvēk, — atbildēja Amikls un, ar vienu roku atvērdams durvis, otru stiepa pretī Lūcijam.
II
Kad Amikls bija atvēris vārtus abiem romiešiem, Lūcijs, Akte un viņas tēvs sēdēja triklīnijā pie klātā galda un nupat gatavojās mest kauliņus, kuram būt dzīru karalim. Sirmgalvis un meita šo godu piedāvāja svešiniekam, bet viņš, vai nu aiz māņticības vai godbijības, to noraidīja. Kauliņi tika atnesti, un vecais sadabūja biķeri. Viņam krita „Herkuless". Akte savukārt uzmeta „Ratus", bet kad biķeris pārgāja jaunā svcšnieka rokās, viņš to satvēra ar acīmredzamu nepacietību, ilgi kratīja, un tad ļāva, uzbudinājumā trīcēdams, ripot kauliņam uz galda. Un pār viņa lūpām izlauzās prieka sauciens, kad tas redzēja, ka viņam izdevies uzmest «Veneru", ar ko viņš pārspēja visus pārējos.
— Skaties, Spor, — viņš latīniski iesaucās. — Redzi, cik Dievs mums žēlīgs! Jupiters nekad neaizmirst, ka viņš ir manas cilts galva. Herkulesa, ratu un Veneras kauliņi! Vai var iedomāties laimīgāku sagadīšanos cilvēkam, kas domā piedalīties cīkstēšanās, braukšanas un dziedāšanas sacīkstēs? Katrā ziņā par pēdējo man ir laikam domāta divkārša godalga!
— Tu esi arī laimīgā dienā dzimis, — atbildēja puika. — Saule tev pieskārās, pirms tu paguvi pieskarties zemei. Kā vienmēr, tā arī šoreiz tu triumfēsi pār saviem pretiniekiem.
— Ā, — nopūzdamies iesaucās vecis, — kādreiz grieķu zemē bija laiki, kad netrūka uzvaras tīkotāju. Taču tas bija sen, kad Milons no Krotonas pītiskās spēlēs sešreiz tika kronēts kā uzvarētājs un kad atēnietis Alkibiads uz olimpiskām spēlēm sūtīja septiņus ratus un četri ieguva godalgas. Grieķu zeme reizē ar brīvību zaudēja savu mākslu un spēcīgumu, un kopš Cicerona Roma sūta šurp savus dēlus, lai atņemtu mums uzvaras palmas. Lai tevi sargā Ceiss, no kura, kā tu lielies, esi cēlies, jaunais cilvēk! Taču bez tā goda redzēt kādu savu līdzpilsoni iegūstam uzvaru, es nevaru iedomāties lielāku prieku, par to, ja liktenis būtu arī laipns pret manu viesi. Tad nes pagaidām puķu vainagu, bērns, kamēr to apmainīs pret lauru vainagu.