Kopš pūlis vispār pazina, ka viņa ir grieķiete, bet nevis jūdiete, simpātijas pret viņu bija augušas. Sievietes un jaunie ļaudis sāka kurnēt, kamēr daudzi skatītāji piecēlās un lūdza viņu pažēlot. Bet tad no augšējām sēdekļu rindām atsaknēja sauciens: «Sēsties! Sēsties!" Tika atvērti kādi vārtiņi, un arēnā ieslīdēja tīģeriene.
Tiklīdz viņa bija atstājusi būri, viņa cieši piekļāvās pie zemes, mežonīgi apkārt lūkodamās, neizpauzdama ne nemieru, ne izbrīnu. Tad viņa ievilka gaisu un kā čūska slīdēja uz to vietu, kur bija nogāzies rikšotājs. Tur nonākusi, viņa saslējās, aplaizīja un apostīja dzelzs stieņus, kuriem bija pieskāries zirgs, un klusi ierūcās, prasīdama dzelzīm, smiltīm un gaisam pēc laupījuma, kuru viņa nevarēja atrast. Bet viņa saoda svaigu asiņu un saplosītas miesas smaržu, jo vergi šoreiz nebija papūlējušies nolīdzināt smiltis. Negriezdamās ne uz labo, ne uz kreiso pusi, tīģeriene soļoja taisni uz to vietu, kur bija norisinājusies pēdējā cīņā starp lauvu un Silasu, un sakampa gaļas gabalu, kurus dižais zvērs, kas cirkā izgāja viņai pa priekšu, bija izsvaidījis visapkārt.
Beidzot viņa uzdūrās asins peļķei, kuru smiltis vēl nebija iesūkušas, un kā izslāpis suns metās tās dzert. Kad beidzot tīģeriene bija gatava, viņa lūkojās atkal ar dzirkstošajām acīm sev apkārt, un tikai tagad ieraudzīja Akti, kas, pie koka piesieta, gaidīja nāvi, kurai pretī neuzdrošinājās paskatīties.
Tūlīt tīģeriene notupās zemē un ieslīpi slīdēja uz upuri, neizlaizdama to no acīm. Kad viņa atradās vairs tikai desmit soļu attālumā, viņa piecēlās un ar izstieptu kaklu un izplestām nāsīm sāka ošņāt. Tad ar vienu vienīgu lēcienu viņa pārvarēja attālumu, kas to atdalīja no kristīgās, un kamēr skatītāji bailēs iekliedzās, jo viņi nu gaidīja, ka bestija saplosīs kristīgo, tīģeriene maigi un glaimīgi kā suns, izgrūzdama klusus prieka saucienus un laizīdama savas kādreizējās kundzes kājas, piekļāvās Aktei. Necerēta maiguma pārsteigta, Akte atkal atvēra acis un pazina Fēbi, Nerona mīluli.
Jau atskanēja no visām pusēm saucieni pēc apžēlošanas, jo šo atkal- pazīšanos tīģerienes un jaunās meitenes starpā pūlis uztvēra kā brīnumu. Turklāt Akte bija izturējusi visus trīs pārbaudījumus, un, tā kā vēl nebija aprīta, tad bija brīva. Pūlī notika tik dabīgais pavērsiens no ārkārtīgās nežēlības uz galējo žēlsirdību. Jaunie kavalieri meta izglābtajai zelta ķēdes, bet sievietes vainagus. Visi piecēlās no savām vietām un sauca vergiem, lai viņi atraisa upuri.
Uz šiem kliedzieniem parādījās melnais Fēbes sargs Lībiks un ar dunci pārgrieza Aktes saites. Bet viņa tūlīt nokrita zemē, jo tikai striķis bija noturējis viņas baiļu novājināto ķermeni. Bet Lībiks viņu uzcēla un, atbalstīdams gājiena laikā, kamēr Fēbe viņiem sekoja kā suns, izveda pa durvīm sānos, pa kurām drīkstēja iziet gladiatori, zvēru cīnītāji un citi notiesātie, tiklīdz viņi bija izbēguši no asiņainās pirts. Pie durvīm izglābto gaidīja milzīgs pūlis, jo arēnā bija iegājuši heroldi un paziņojuši, ka spēle sāksies tikai pēc piecām stundām.
Aktei parādoties, izcēlās skaļa piekrišana, gribēja pat nest viņu triumfā, bet viņa lūdzoši sakrustoja rokas, un ļaužu masa pašķīra ceļu, pa kuru viņa varēja soļot. Viņa sasniedza Diānas templi un nosēdās aiz celles pilāra, lai varētu netraucēta un izmisusi raudāt. Tagad viņai sāpēja, ka viņa nevarēja nomirt, jo tagad viņa atradās pasaulē gluži viena, bez tēva, mīļākā, aizstāvja un drauga. Tēvs bija viņai zudis, mīļākais aizmirsis, bet Pāvils un Silass miruši mocekļa nāvē.
Kad satumsa nakts, Akte atcerējās, ka viņai taču palikusi ģimene, un, vientuļa un klusēdama, viņa devās uz katakombām.
Vakarā, noteiktā stundā, amfiteātris atkal tika atvērts. Ķeizars atkal ieņēma savu vietu uz troņa, kurš kādu laiku bija palicis kluss, un svētki sākās. Kad izplētās nakts ēnas, Nerons grasījās izpildīt tautai doto solījumu: sarīkot zvēru rīdīšanu lāpu gaismā.
Pie divpadsmit dzelzs stabiem piesēja divpadsmit sēra un piķa pakulās ietītos kristīgos un aizdedzināja. Tad atkal ielaida arēnā lauvas un gladiatorus.
Nākamajā rītā Romā izplatījās baumas, ka vēstules, kuras Cēzars saņēma izrādes laikā un kuras uz viņu atstāja tik lielu iespaidu, saturēja ziņas par spāņu un gailu leģioniem, kuriem pavēlēja Galba un Vindess un kuri bija sacēlušies pret viņu.
XVI
Trīs mēnešus pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem, lietainas dienas vakarā un vētrainas nakts sākumā vairāki vīrieši atstāja Nometanas vārtus un jāja pa tā paša nosaukuma ielu. Tas, kurš jāja priekšgalā un kuru tāpēc varēja uzskatīt par vadoni, bija basām kājām. Viņš bija tērpies zilā tunikā un virs tās uzvilcis mēteli, bet viņa seja, vai nu lai aizsargātos pret straumēm līstošo lietu vai arī lai izvairītos no ziņkārīgo skatieniem, bija cieši aizsegta ar plīvuru.
Lai gan nakts bija briesmīga un nepārtraukti zibšņoja un ducināja pērkons, zeme likās tik ļoti aizņemta ar saviem apvērsumiem, ka galīgi aizmirsa to, kas notika debesīs. Patiesābā ķeizara pilsētā sākās milzīga tautas kliegšana, līdzīga vētras saviļņotās jūras trakošanai. Un kamēr ielās redzēja te atsevišķus ceļotājus, te cilvēku grupas, kā nule aprakstīto, pre- tori bija uzcēluši gar abām Salarijas un Nometanas ielas pusēm teltis, kur, izvilkušies ārā no pilsētas kazarmām, viņi dzīvoja, lai ieņemtu brīvāku un no visiem pārsteigumiem drošāku vietu.