Neapmierināto vidū sevišķu vērību izpelnījās kāds virs, Galbas brīvlaistais Icels. Iepriekšējā dienā viņš bija ticis apcietināts, bet pa nakti simts apbruņotu vīru izlauza cietuma durvis un viņu atbrīvoja. Tagad viņš atkal parādījās tautas vidū, izmantodams priekšrocības, kuras viņam pie- šķira notikušais, un mudināja savus draugus uz atklātu sacelšanos. Bet tie tomēr vilcinājās sacelties pret līdz šim tik vareno ķeizaru. Tad gāja garām, seju ietinis mēteli, kāds jauns cilvēks un pasniedza Icelam rakstāmo tāfelīti. Brīvlaistais paņēma ar vasku pārvilkto tāfelīti un sev par prieku redzēja, ka viņam palīgā nāca nejaušība, jo tā viņam bija kā pierādījums pret Neronu.
Uz tāfelītes, proti, bija uzzīmēts Nerona plāns, kā otrreiz aizdedzināt nepateicīgo Romu, kas bija nogurusi apgavilēt ķeizaru dziedātāju, un vienlaikus palaist vajā plēsīgos zvērus, tā ka romieši neuzdrošinātos dzēst ugunsgrēku.
Icels skaļi visiem priekšā nolasīja tāfelītes saturu, taču viņam negribējās ticēt, jo tādu atriebību uzskatīja par pārāk ārprātīgu. Daži pat iesaucās, ka šī pavēle, bez šaubām, esot viltota. Tad no brīvlaisto rokām tāfelīti paņēma Nimfids Sabīns un paskaidroja, ka viņš pazīst ne tikai ķeizara rokrakstu, bet arī viņa paradumu rakstu nodzēst un rakstīt starp rindām. Pret šo iztēicienu vairs nebija ko iebilst, jo Nimfids Sabīns kā pretoru prefekts bija diezgan bieži saņēmis Nerona pašrocīgi rakstītās pavēles.
Tajā brīdī garām gāja acīm redzami apmulsuši un bez mēteļiem vairāki senatori. Viņi devās uz Kapitoliju, kurp tie tika saukti. Līdzīgu tāfelīti no rīta bija iegrūduši rokās senāta priekšsēdim, kā tas bija noticis no nepazīstamā puses pret Iceli. Uz šīs tāfelītes bija bijusi pavēle ielūgt senatorus dzīrēs un nozāļot.
Bet viņiem pievienojās tauta un pārplūdināja forumu kā bangojoša jūra, kā negaisa viļņi, kuri ielaužas ostā. Kamēr gaidīja senāta lēmumu, tauta uzbruka Nerona statujām, jo vēl neuzdrošinājās ķerties pie viņa paša.
No Palatīna augstienes ķeizars redzēja, kā apstrādāja viņa statujas, un viņš tūlīt apģērbās melnā, lai nokāptu pie tautas un lūgtu žēlastību. Bet kad viņš gribēja atstāt pili, pūļa kliedzieni pieņēma tik draudīgu raksturu, ka viņš atkāpās un, atvēris pakaļdurvis, aizbēga Servīlija dārzos. Ievilcies šajā paslēptuvē, par kuru nezināja neviens viņa draugs, viņš aizsūtīja Faonu pie pretoru vadītāja.
Bet Galbas starpnieks jau bija aizsteidzies viņam priekšā. Nimfids Sabīns jaunā ķeizara vārdā jau bija apsolījis katram kareivim septiņus 16* tūkstošus pieci simti, bet katram provincē esošam kareivim — divpadsmit tūkstošus piecdesmit drahenas. Tāpēc pretori vadītājs atbildēja Faonam, ka viņš vairāk neko nevar darīt, kā vienīgi palikt uzticīgs Neronam, ja tas izmaksā tādu pat summu.
Faons paziņoja šo atbildi ķeizaram, bet izsmeltajā valsts kasē prasītā summa — 285 172 (XX) franku — nebija atrodama. Ķeizars varēja samaksāt knapi divdesmito daļu no tās. Bet viņš nekādā ziņā neizsamisa.
Pār uzbudināto un gaiši apgaismoto pilsētu nogrima nakts. Visos brīvos laukumos un ielu krustojumos lāpu gaismā bija sapulcējušies cilvēku pūlīši, un šajā dažadu noskaņojumu pārņemtajā drūzmā izplatījās dīvainākās un pretrunīgākās baumas, it kā tās iznēsātu ērglis uz spārniem. Un visas tās atrada ticīgos, lai cik tās arī bija nepamatotas un neprātīgas. Iedomājās dzirdam tālumā izverdošā Vezuva dobjo rūkoņu un plēsīgo zvēru kaukšanu. Bet šo nemieru laikā pretori atstāja kazarmas un apmetās nometnēs ārpus pilsētas. Kur viņi gāja garām, atkal nodibinājās miers, jo vēl nezināja, kādā pusē tie nostāsies. Bet tiklīdz tie bija pazuduši pūlim no acīm, tas atkal sāka dedzināt lāpas un, kaukdams un draudīgi kliegdams, metās pa ielām.
Neskatoties uz valdošajiem nemieriem, Nerons tomēr uzdrošinājās pārģērbties kā vienkāršas tautas cilvēks, lai pēc tam, kad visu dienu pavadījis slēpjoties Servīlija dārzos, parādītos pilsētas ielās. Šo pārdrošo soli viņš spēra cerībā, ka varbūt atradīs palīdzību pie saviem vecajiem izpriecu biedriem, ja ne ar ieročiem, tad vismaz ar naudu. Lai gan viņš vilkās no mājas uz māju, lai gan lūgdams metās ceļos durvju priekšā un kā ubags mangoja dāvanas, jo tikai tās viņu varēja glābt, neviens viņu neievēroja, sirdis palika tikpat noslēgtas kā durvis.
Kad beidzot pūlis, būdams nepacietīgs un neapmierināts par senāta vilcināšanos, sāka trokšņot, Nerons saprata, ka viņš nedrīkst zaudēt nevienu mirkli. Viņš neatgriezās Servīlija dārzos, bet gan devās uz Palatīnu, lai sagrābtu zeltu un dārglietas. Sasniedzis Jupitera aku, viņš aizlīda aiz Vestas tempļa, nonāca ēnā, kuru meta Tibērija un Kaligulas piļu mūri, tāpat vārti, kurus bija atvēruši, kad viņš bija atgriezies no Korintas. Izskrējis cauri krāšņam dārzam, no kura viņam bija jāaiziet trimdas tuksnesī un, beidzot ieiedams Zelta Namā pa slepenām ejām, viņš sasniedza savu istabu.
Kad viņš tur iegāja, viņam izlauzās pārsteiguma sauciens.
Viņa prombūtnes laikā Palatīna sargi bija aizbēguši un paņēmuši līdzi visu, kas tikai bija paņemams: Atalas drānas, sudraba vāzes, dārgās mēbeles.
Nerons piesteidzās pie mazās tvertnes, kur bija ieslēgta Lokustas inde, un atvēra to, bet zelta kārbiņa bija pazudusi, un līdz ar to arī iespēja izbēgt no atklātas kauna nāves.