Tad vīru, kas vēl vakar šķita pasaules kungs, atstāja drosme, jo viņš sevi redzēja visu pamestu un aizmirstu. Viņš nokrita uz mutes zemē un valstījās, kā ārprātīgais saukdams pēc palīdzības. ,
Piesteidzās trīs personas: Spors, privātsekretārs Epafrodīts un brīvlaistais Faons. Viņus ieraudzījis, Nerons piecēlās už ceļiem un bailīgi viņus uzlūkoja. Bet kad viņš no viņu bēdīgajām sejām saprata, ka viņam nav vairs nekādu cerību, viņš Epafrodītam pavēlēja pasaukt gladiatoru Spirulu vai arī kādu citu, kas būtu ar mieru viņu nogalināt. Tad uzsauca Sporām un Faonam, kas bija palikuši pie viņa, uzsākt sēru dziesmas, kādas mēdz dziedāt algotās sievietes apbedīšanas laikā. Viņi vēl nebija galā, kad atgriezās Epafrodīts. Negribēja nākt ne Spiruls, ne arī kāds cits.
Tad Nerons, kuru bija atstājuši viņa spēki, saprata: viņam nav nekādu izredžu uz ātru nāvi, un, nolaizdams rokas, viņš iesaucās:
— Ak, ak! Man nav ne draugu, ne ienaidnieku!
Tad viņš gribēja steigties uz Tibēru un mesties upē. Bet Faons viņu atturēja un piesolīja savu vasarnīcu, kura atradās apmēram četras jūdzes no pilsētas starp Salārijas un Nomentanas ielu. Nerons pieķērās šai pēdējai cerībai un piekrita.
Viņš uzlēca vienā no pieciem pievestajiem zirgiem, aizplīvuroja seju, un aizjāja Spora pavadībā, kas viņu nekur neatstāja. Bet Faons palika Palatinā, lai gaidītu ziņas. Nerons izgāja cauri pilsētai, atstāja to pa Nomentanas vārtiem un jāja pa ceļu, uz kura mēs viņu atstājām tajā brīdī, kad kareivja sveiciens, kas bija viņu pazinis, atjaunoja viņa bailes.
Beidzot mazais jātnieku pulks sasniedza Faona villas augstieni, kur atrodas tagadējā Serpentāra. Noslēpusies aiz svētā kalna, šī vasarnīca deva patvērumu kaut uz vienu mirkli. Tā atradās diezgan tālā nomalē, tā ka bēglim tomēr būtu diezgan laika izdarīt pašnāvību, ja nebūtu nekādu izredžu glābties.
Epafrodīts, kas labi pazina ceļu, nostājās jātnieku pulka priekšgalā un nogriezās pa kādu sānceļu uz kreiso pusi. Nerons turējās aiz viņa, daži brīvlaistie un Spors — aiz viņa. Kad bija veikuši pusceļu, viņi sev priekšā uz ielas dzirdēja kādu troksni, lai gan viņi nevarēja redzēt nevienu personu. Bet tumsa bija arī viņiem labvēlīga. Nerons un Epafrodīts izjāja atklātā tīrumā, kamēr Spors un citi palika uz ceļa. Troksni bija sacēlusi kāda nakts patruļa, kuru bija izsūtījuši meklēt ķeizaru un kuru komandēja kāds centūrijs. Viņš apturēja trīs jātniekus, bet konstatējis, ka viņu vidū Nerons nebija, ļāva turpināt ceļu, iepriekš pārmijis dažus vārdus ar Sporu.
Pa to laiku Nerons un Epafrodīts bija spiesti nokāpt no zirgiem, jo līdzenums sakarā ar pēdējo zemestrīci bija nosēts ar klinšu drupām un zemes kupenām. Grūti viņi spiedās cauri klinšu drupām un dadžiem, kuri sadūra līdz asinīm Nerona kājas un saplosīja mēteli. Beidzot tumsā viņi pamanīja tumšo mūri, gar kuru viņi soļoja, līdz beidzot sasniedza akmeņlauztuvi, no kuras Faons bija ņēmis smiltis savai vasarnīcai. Caurums bija šaurs un zems. Bet Nerons, baiļu dzīts, nometās uz vēdera un ieslīdēja iekšpusē. Pēc tam Epafrodīts paskaidroja, ka viņš apies apkārt mūrim, ielauzīsies vasarnīcā un paziņos ķeizaram, kad nedraudēs nekādas briesmas. Taču tiklīdz privātsekretārs bija aizgājis un Nerons palika viens, viņu sagrāba neaprobežotas bailes. Viņš sevi iedomājās dzīvu apraktu un steidzīgi līda ārā, lai apkārt sev redzētu brīvo debesi un elpotu svaigo gaisu.
Kad viņš atkal atradās brīvībā, dažus soļus sev priekšā viņš ieraudzīja dīķi. Lai gan tas saturēja .stāvošu ūdeni, slāpju mocīts Nerons nevarēja atturēties nedzēris. Izplētis uz zemes mēteli, lai aizsargātos no dažiem gružiem un koku saknēm, viņš noliecās pār ūdeni, pasmēla kādu sauju, un pacēlis acis pret debesīm, pārmetoši murmināja:
— Tātad tas ir pēdējais Nerona atspirdzinājums.
Drūms un domās nogrimis, viņš sēdēja dīķa malā un nodarbojās ar dadžu un koka šķembeļu izvilkšanu no mēteļa. Tad viņš izdzirda sevi saucam. Viņš apgriezās un lāpas gaismā ieraudzija pie akmeņlauztuves Epafrodīi u.
Privālsekretārs bija turējis vārdu. Sasniedzis vasarnīcas galvenos vārtus, viņš bija pateicis brīvlaistajiem, kur atrodas ķeizars, tad kopējiem spēkiem viņi izlauza mūrī spraugu un tā no akmeņlauztuves radīja ceļu uz vasarnīcu.
Nerons pasteidzās sekot savam vadonim. Bet steigā mēteli viņš aizmirsa dīķa krastā. Viņš ielīda pa caurumu, un no turienes nožēlojamā verga istabā, kur bija tikai matracis un veca segay>un kuru apgaismoja nožēlojama zemes lampa, kura katrā ziņā izplatīja vairāk dūmu nekā gaismas.
Atbalstījis muguru pret mūri, Nerons atsēdās uz matrača. Viņam pasniedza nedaudz maizes un trauku ar ūdeni bet, nobaudījis maizi, viņš to aizsvieda projām, tad arī ūdeni nodeva uzsildīt.
Palicis viens, viņš nolaida galvu uz ceļiem un kādu bridi sēdēja nekustīgs un mēms kā sāpju tēls. Bet drīz vien atvērās durvis. Nerons domāja, ka viņam atnesa ūdeni un pacēla galvu. Taču savā priekšā viņš ieraudzīja Sporu, kas turēja rokā vēstuli.
Bālajā sejā, kas parasti bija bēdīga un nomākta, šoreiz, kad Nerons viņu uzlūkoja, izpaudās neslēpts prieks, tā ka viņš vairs nelīdzinājās vergam, kas bija paklausīgs visām pavēlnieka iedomām. Piegājis divu soļu atstatumā no gultas, viņš izstiepa roku un pasniedza ķeizaram rakstu. Nerons, protams, nebija sapratis Spora smaidu, bet tomēr nojauta, ka tas viņam atnesa kādu jaunu, kļūmīgu ziņu.
— No kā ir šī vēstule? — ņemdams to rokā, viņš jautāja.
— No Faona, — Spors atbildēja.
— Un kas tajā ir rakstīts? — bālēdams prašņāja Nerons.