„Tie ir steigā joņojošo zirgu pakavu cirtieni — ".
Šajā brīdī istabā iedrāzās Epafrodīts. Nerons nebija vīlies, troksni bija sacēluši jātnieki, kas meklēja viņu, un, Spora uzrādīti, prasīja, lai viņus ielaiž vasarnīcā. Tagad ķeizars nedrīkstēja zaudēt nevienu acumirkli, ja viņš negribēja krist bendes rokās.
Nerons likās pieņēma izšķirīgu lēmumu. Viņš pavilka Epafrodītu sāņus un lika zvērēt pie Stiksa, ka nenodos viņa galvu nevienam un ka miesu sadedzinās. Tad viņš atkal izvilka dunci no jostas, kur bija to paslēpis, un pielika galu pie rīkles. Vēl tuvāk nekā iepriekš bija dzirdamas draudīgās balsis. Epafrodīts redzēja, ka pienākusi pēdējā stunda. Viņš satvēra Nerona roku un, uzlikdams dunča galu uz rīkles, iegrūda asmeni līdz pat kātam. Pēc tam viņi abi ar Sporu iebēga alā, noslēguši aiz sevis ieeju.
Nerons izgrūda dusmīgu kliedzienu, izrāva no brūces nāvīgo ieroci un aizmeta tālu projām. Tad ļodzīdamies kādu brīdi viņš vēl turējās taisni uz ceļa, stingām acīm un smagi elsojošu krūti, viņš vēl mēģināja atbalstīt roku, kamēr asinis plūda no rīkles pār otrās rokas pirkstiem, ar kuru viņš pūlējās aiztaisīt brūci. Tad viņš pameta pēdējo pilnu nāvīgākā izmisuma skatienu sev apkārt. Un ieraudzījis sevi vienu, viņš nopūzdamies noslīdēja zemē.
Tad atvērās durvis un parādījās centūrijs. Kad viņš ieraudzīja ķeizaru nekustīgu, viņš tuvojās un gribēja apturēt asinis ar savu mēteli. Ar pēdējiem spēkiem Nerons viņu atgrūda.
— Vai tā ir uzticība, ko jūs man zvērējāt? — ar pārmetumu balsī viņš jautāja, un tad izdvesa pēdējo nopūtu. Viņa acis palika stīvas un vaļīgas.
Ar to bija viss galā. Kareivji, kas bija atnākuši kopā ar centūriju, ienāca un pārliecinājās, ka ķeizars ir miris. Kad par to vairs nebija nekādu šaubu, viņi atgriezās Romā, lai ziņotu par notikušo. Gluži viens, pat bez verga, kas bija izdarījis pēdējo pakalpojumu, asins peļķē gulēja vīrs, kas vēl dienu iepriekš bija pasaules kungs.
Tā pagāja vesela diena. Bāla, lēna un noteikta vakarā ienāca kāda sieviete. No Icela, Galbas brīvlaistā, kas pašreiz bija Romā visvarenākais, viņa bija saņēmusi atļauju sniegt Neronam pēdējo mīlas pakalpojumu. Viņa noģērba viņu, nomazgāja asinim nošļākto ķermeni un ietina baltā, adītā mētelī, kuru viņš bija apģērbis, kad viņa to redzēja pēdējo reizi, un kuru bija uzdāvinājis viņai. Tad ķerrā viņa to aizveda uz Romu, kur parūpējās par pieticīgu līķa apbedīšanu, kas neatšķīrās no vienkārša pilsoņa apbedīšanas. Tā viņa apglabāja līķi Dmitriānas kapos, kas no Marsa laukuma raugās uz dārzu kalnu. Tur Nerons jau iepriekš bija sev uzcēlis porcelāna pieminekli, uz kura paceļas Lunas marmora altāris, Tasas marmora pilāru treliņu iežogots.
Kad bija pienācis vakars, sieviete, apkārt neskatīdamās, lēnām nokāpa no dārzu kalna lejā un pa Egerijas ieleju pēdējo reizi iegāja katakombās.
Bet Epafrodītu un Sporu atrada, cieši viens otram piekļāvušos, akmeņlauztuvē. Starp viņiem gulēja nāves zāļu kārbiņa. Neronam nolemtās nāves zāles viņi brālīgi sadalīja savā starpā, un abiem bija pietiekami.
XVII
Tā trīsdesmit otrajā dzīvības gadā nomira Nerons, tajā pašā dienā, kurā agrāk bija licis nogalināt savu laulāto draudzeni Oktāviju. Dīvainais un nezināmais Cēzara gals un slepena līķa apbedīšana, kuru veica kāda sieviete bez iepriekšējas parādīšanās ļaudīm, romiešu tautas māņticībai deva iemeslu nopietni šaubīties par Nerona nāvi. Drīz vien domāja, ka ķeizars sasniedzis Ostijas ostu un no turienes ar kādu kuģi aizceļojis uz Sīriju, no kurienes varot atgriezties kuru katru dienu. Un kamēr piecpadsmit gadus kāda nezināma roka turpināja greznot viņa kapu, ļaudis bija stingri pārliecināti, ka reiz Nerons atkal parādīsies un iznīcinās savus ienaidniekus. Pat vēl divdesmit gadus pēc viņa nāves, Suētona jaunībā, kas mums pastāsta šo vēsturi, Portā parādījās kāds nezināmas izcelsmes vīrs, kas uzdevās par Neronu. Ilgu laiku viņš tur baudīja lielu cieņu, jo portieši sevišķi godājuši pēdējo ķeizaru no Cēzara cilts.
Bet tas nebija viss, šīs tradīcijas pārgāja no pagāniem pie kristīgajiem, un, balstoties uz dažādiem Pāvila izteicieniem, svētais Heronīms uzskatīja Neronu par Antikristu vai vismaz par tā priekšteci: Sulpiks Severs savos dialogos liek svētajam Martiņam paziņot, ka pēdējās dienās parādīsies Nerons un Antikrists. Nerons atkal rietumos ievedīšot elku kalpību, kamēr Antikrists nodibināšot savu valstību Jeruzalemē un uzdošoties par otru Messiju. Tas novedīšot pie kara starp Neronu un Antikristu, un Nerons tikšot uzvarēts.
Pat Augustīns grāmatā „Civlas Dei" apgalvo, ka viņa laikā, tas ir, piektajā gadsimtā pēc kristīgo laika rēķina, vēl daudzi ticēja, ka Nerons nav vis miris, bet gan paslēpies nepieejamā vietā, lai kādudien parādītos ar savu varu un nežēlību un apsēstos tronī.
Un 110 visiem ķeizariem, kas izgreznojuši Romu ar celtņu pieminekļiem, Nerons palicis pazīstamākais un tautiskākais līdz pat mūsu dienām. Vēl redzama viņa pils, tornis un pirts. Bauli kāds vīnkopis man rādīja vietu, kur kādreiz pacēlusies Nerona vasarnīca. Bajē līcī mani kuģinieki pieturēja tajā vietā, kur atvērās triremas plankas, kad tur atradās viņa māte, kuru viņš gribēja nobendēt, un, kad es atgriezos Romā, kāds zemnieks mani veda pa Nomentanas ielu, pa kuru bēgdams bija nogriezies Nerons, un dažas drupas plašā drupu laukā, kas guļ apkārt Romai, kur kādreiz atradusies vasarnīca, kurā ķeizars saņēmis nāvīgo dunčā dūrienu. Ormanis, ko es biju nolīdzis Florencē, savā nesaprašas godbijībā pret pēdējo Romas Cēzaru, man rādīja kādas drupas pa labi no Sloras Romā, sacīdams: „Tas ir Nerona kaps".