Un, atmezdama galviņu, pusaizvērtās acis viņa pacēla pret debesīm, viņas lūpas viegli pavērās.
Aizgrābts Lūcijs lūkojās uz jauno stāvu, kas viņam likās skaistāks nekā līdz šim, un lai gan Akte juta, kā viņa degošais skatiens slīdēja pār viņas stāvu, viņa tomēr nevarēja izvairīties - kamēr otrais kliedziens, satricinošāks par pirmo, pārcirta maigo vakara gaisu un atsauca viņu galīgi pie apziņas.
— Bēgsim, Lūcij! — izbijusies viņa iesaucās. — Bēgsim! Kalnos klaiņo kāds plēsīgs zvērs. Mums jābēg projām! Mums vajag tikai šķērsot svēto birzi un sasniegt Veneras templi vai pili! Nāc, Lūcij, nāc!
Viņš smaidīja.
— Vai tiešām Akte baidās, kamēr es esmu kopā ar viņu? O, kā es gribētu tevi apsargāt, cīnīties pret visiem nezvēriem, kurus uzvarēja Tēsējs, Hērakls un Kadmoss!
— Bet ko varēja nozīmēt Šis kliedziens? Tu to zini? — arvien vēl drebēdama, jautāja meitene.
— Droši, — smaidīdams atbildēja romieties, — tā bija tīģera rūkšana.
— Ceis! — iesaucās Akte un iebēga romieša rokās. — Ceis, sargi mūs!
It kā lai apstiprinātu Lūcija vārdus, drausmīgā rūkšana satricināja gaisu trešo reizi, draudošāk nekā iepriekšējā reizē, bet tāpat pavisam tuvu. Lūcijs izgrūda skaņu, kura stipri atgādināja rūkšanu, un gandrīz tai pašā brīdī no krūmiem izlēca varena tīģeriene, bet, nemierīgi uz pakaļkājām mīņādamās, nenoteiktībā apstājās.
Tagad Lūcijs klusi iesvilpās, un zvērs tūlīt izlauzās cauri miršu un oleandru krūmiem un, priecīgi iesaukdamies, steidzās pie romieša. Tas sajuta, kā jaunā korintiete smagi noslīga uz viņa rokas, bez samaņas un pusdzīva no bailēm.
Kad Akte atkal pamodās, viņa ieraudzīja sevi romieša rokās, pie kājām gulēja tīģeriene, galvu ar kvēlojošām acīm glaimojoši glauzdama pie kunga ceļiem.
No šā skata mīlīgais bērns atkal metās sava pielūdzēja rokās, no bailēm un kauna reizē izstiepdama roku pēc jostas, kura bija atraisījusies un dažu soļu attālumā gulēja zālē.
Lūcijs atraisīja no tīģerienes kakla zelta saiti, pie kuras vēl karājās viens ķēdes posms, ko tā bija pārrāvusi, un aplika ar savas jaunās draudzenes slaiko un lokano augumu. Tad viņš piecēlās, pacēla jostu, apsēja to tīģerienei ap kaklu un brīvo galu ielika Aktes greznajos pirkstos.
Arī viņa piecēlās, un abi ceļoja atpakaļ uz pilsētu. Akte ar roku balstījās uz Lūcija pleca, ar otru veda rāmo, padevīgo zvēru, kura priekšā viņa nupat bija sajutusi tādas bailes.
Pie ieejas pilsētā viņiem pretī nāca nūbiešu vergs, kura pienākums bija apsargāt tīģerieni. Viņš bija tai sekojis, bet pazaudēja no acīm, kad zvērs saoda sava kunga pēdas un uzdrāzās augšā uz pili. Bet romietis šajā stundā jutās pārāk laimīgs, lai varētu būt nežēlīgs, un turklāt viņu taču uzlūkoja Akte, rokas lūdzoši sakrustojusi.
— Celies, Lībik, — teica Lūcijs, — šoreiz lai tev ir piedots, bet nākotnē labāk apsargā Fēbi. Tu esi vainīgs, ka šī skaistā nimfa tik tikko nenomira no bailēm. Bet tu, mana Ariadne, nodod tīģerieni viņas apsargātājam. Veselu pāri es tev iejūgšu zeltītos, ziloņkaulā izgrieztos ratos un tā vedīšu pa zemi, kur tevi uzskatīs par dievieti. Labi, Fēbe, sveiki!
Bet tīģeriene pavisam negribēja no viņa šķirties. Tā palika stāvam Lūcija priekšā, piecēlās uz pakaļkājām, uzlika smagās ķetnas uz pleciem un laizīja ar mēli, rūkdama glaimīgās skaņās.
— Jā, es zinu, — klusi atbildēja Lūcijs, — tu esi cēls zvērs, un kad mēs atkal būsim Romā, es nometīšu tev barībai skaisto kristīgo verdzeni ar viņas bērniem. Bet tagad ej, Fēbe, ej!
Kā sapratusi asiņaino solījumu, tīģeriene attālinājās un sekoja Lībi- kam, bet reizes divdesmit viņa tomēr pagrieza galvu uz sava kunga pusi, un tikai pēc tam, kad tas un bālā, drebošā Akte bija iegājuši pa pilsētas vārtiem, viņa ļāvās sevi ievest apzeltītā būrī uz kuģa klāja.
Sava viesmīlīgā drauga priekšistabā Lūcijs sastapa mājas vergu, kas viņu gaidīja, lai pavadītu uz viņa istabu. Jaunais romietis vēlreiz spieda Aktei roku un tad sekoja vergam, kas ar lampu rokā soļoja pa priekšu.
Bet skaistā korintiete devās pie tēva, lai kā parasti uzspiestu viņam uz pieres nakts skūpstu. Kad sirmgalvis viņu redzēja tik bālu un uzbudinātu, viņš nemierīgi jautāja, kas viņu izbaidījis. Tad viņa izstāstīja, kādas bailes viņai iedvesa Fēbe un kā zvērs tūlīt esot paklausījis Lūcijam. Kādu brīdi vecais domīgi sev noskatījās priekšā, tad pieaugošā nemierā piebilda:
— Kas tas ir par cilvēku, kas spēlējas ar tīģerieni, dod pavēles pro- konsulam un zaimo dievus?
Akte tuvināja savas aukstās lūpas tēva pierei, bet viņa neuzdrošinājās noskūpstīt viņa baltos matus. Viņa iegāja savā istabā, un, vēl pilnīgi vakara pārdzīvojumu varā, neatjauda, vai viss tas bijis tikai sapnis, vai tiešamība.
Bet uz savas miesas viņa nesa pierādījumu, ka viņa ir pie pilna saprāta. Pirkstos viņa juta savas jaunavas jostas vietā zelta ķēdes gabalu. Viņa to atraisīja, tuvojās lampai, un, kā atbildi savām domām, izlasīja vārdus: „Es piederu Lūcijam"!
III
Nakts bija veltīta upurēšanai. Par godu tēvijas svētkiem tempļi bija greznoti ar puķu vītnēm, un tiklīdz bija izpildīta šī svētā ceremonija, tauta, lai gan pašlaik bija tikai pulkstens viens no rīta, gāzās uz ģimnāziju. Tik ļoti visi vēlējās beidzot redzēt spēles, kuras atgādināja senās un skaistās grieķu kundzības dienas.
Amikls bija viens no tiesnešiem un viņam tātad bija tiesības sēdēt blakus prokonsulam. Viņš ieradās tieši tajā acumirklī, kad bija jāsākas spēlēm.
Pie vārtiem viņš sastapa Sporu, kurš meklēja savu kungu un kuru sargi nelaida iekšā, jo pēc viņa gleznās, baltās ādas, mazajām rokām un īpatnējās gaitas noturēja viņu par meiteni. Bet spēkā bija nācis likums, pēc kura katra sieviete, kas uzdrošinātos noskatīties cīkstēšanās sacensībās, kad atlēti bija kaili, tiktu nomesta no klints bezdibenī. Vecais galvoja par Sporu, un pēc īsas aizturēšanas viņš varēja doties pie sava kunga.