Ģimnāzija atgādināja bišu stropu. Skatītāji, cieši saspiedušies, sēdēja uz pakāpieniem. Nebija nevienas brīvas vietas. Izejas bija pieblīvētas ar galvu jūru, bet augšā, uz riņķa mūra, vēl stāvēja liels skaits ziņkārīgo, atbalstījušies viens pret otru, razdami pieturu tikai pie apzeltītajām ve- lārija sijām, kuras bija desmit pēdas cita no citas.
Turklāt vēl tūkstoši kā bites sanēja visās kuģim līdzīgās būvēs ieejās, kura uzņēma ne tikai Korintas iedzīvotājus, bet arī sūtņus, kas šurp plūda no visas pasaules, lai noskatītos svētkus.
Bet sievietes stāvēja tālumā un uz pilsētas mūriem, gaidīdamas, kamēr tiks izsaukts uzvarētāja vārds.
Kad Amikls apsēdās un šķīrējtiesa līdz ar to bija pilnā sastāvā, konsuls piecēlās un Nerona, Romas ķeizara un pasaules kunga vārdā paziņoja, ka spēles ir atklātas.
Ar skaļiem kliedzieniem un dzīviem aplausiem tika apsveikti šie vārdi, un visu skatieni vērsās uz vārtu pusi, kur jau gaidīja septiņi cīkstoņi. Tikai divi no viņiem bija no Korintas, no pārējiem viens bija no Tēbām, viens no Sirakūzām, divi romieši un viens sibarīts.
Abi korintieši bija dvīņi. Roku rokā viņi izgāja priekšā, ģērbušies vienādās tunikās, un pēc stāva, izturēšanās un izskata bija tik līdzīgi, ka visi viņus apsveica, rokas plaukšķinādami. Tēbietis bija jauns gans, kas bija ganījis savus ganāmpulkus Kiteronā. Reiz no kalniem bija nokāpis lācis un viņš, lai gan bez ieročiem, bija meties pretī nezvēram, cīnījies miesu pret miesu, līdz to nožņaudzis. Par piemiņu šai uzvarai viņš plecos nēsāja uzvarētā ādu, bet lāča galvu lietoja kā kapuci, un baltie zobi dīvaini atdalījās no brūnās sejas.
Arī sirakūzietis bija kādreiz pierādījis savu lielo miesas spēku. Kādudien viņa tautas brāļi pasniedza Jupiteram upuri, bet priesteris bija ārkārtīgi slikti trāpījis vērsim, un lops, greznots ar puķēm un svētām upura saitēm, izrāvās un trakodams metās drūzmā. Viņš jau bija saminis vairākus nelaimīgos, kad sirakūzietis to sagrāba aiz ragiem un, vienu spiezdams lejup, otru augšup, nogāza lopu uz sāniem kā atlētu un turēja to līdz tam laikam, kamēr kāds kareivis pārgrieza tam rīkli.
Jaunais sibarīts viņā mītošo spēku, par kuru nekā nebija zinājis, atklāja pavisam dīvainā veidā. Kad viņš kopā ar saviem draugiem kādudien pēc bagātīgas maltītes gulēja izstiepies purpura spilvenos, pēkšņi izdzirda kliegšanu: kādi divu ugunīgu zirgu vilkti rati drāzās trakā ātrumā pa ielu, draudēdami nākamajā stūrī sašķīst drumslās. Bet ratos sēdēja jaunā cilvēka mīļotā, un daudz nedomādams, viņš izlēca pa logu, sagrāba ratus aiz pakaļpuses un saturēja ar tādu spēku, ka zirgi uz vietas apstājās un saslējās, un viens no tiem pat pakrita. Ar savām rokām jaunais cilvēks apņēma noģībušo, bet pilnīgi veselo mīļoto.
No abiem romiešiem viens bija profesionāls cīkstonis, kas bija guvis lielas uzvaras, bet otrs — Lūcijs.
Tiesneši iemeta urnā septiņas zīmītes. Divas no tām bija apzīmētas ar A, divas ar B, divas ar C, bet pēdējā ar D. Liktenim pašam bija jāizšķir trīs pāri un septītais, kuram tad jācīnās ar uzvarētājiem. Prokonsuls pašrocīgi sajauca lozes, tad priekšā iznāca septiņi censoņi. Katrs no tiem izvilka vienu lozi ūn pasniedza to spēju priekšsēdētājam. Tas atvēra citu pēc citas un ieskatījās iekšā. Tā bija sagadīšanās, ka abi korintieši izvilka A, tēbietis un sirakūzietis — B, sibarīts un profesionālais cīkstonis — C un Lūcijs — D.
Tagad cīkstoņi izģērbās, vēl nezinādami, pret ko viņiem jāstājās, tikai Lūcijs, kam bija jābūt pēdējam, palika ietinies savā mēteli.
Prokonsula nosauca abus A un tūlīt priekšā izgāja dvīņi un nostājās viens otram pretī. Pārsteigti viņi pat iekliedzās, uz ko sapulcējušies atbildēja, izbrīnā murminādami. Brīdi viņi stāvēja, vilcinādamies un pārdomādami. Bet tad viņi apskāvās, un no skatītāja rindām atskanēja piekrišanas kliedzieni. Tā tika sumināta brāļu mīlestība, un abi jaunie cilvēki aigāja projām; smaidīdami viņi atstāja lauku saviem sāncenšiem. Roku rokā, kā Kastors un Polluks, viņi noskatījās spēlēs, kurās viņiem bija jāpiedalās.
Tādā kārtā otrais pāris kļuva pirmais. Tēbietis un sirakūzietis izgāja priekšā. Lāča pārspējējs un vērša savalditājs vispirms nomērījās skatieniem un tad metās viens otram virsū.
Nākamajā mirklī ķermeņi bija tā savijušies, ka viņi valstījās zemē kā zarains, bezveidīgs klucis, kuru daba bija apveltījusi ar dīvainu spēku, bet zibens atrāvis no saknēm.
Nākamajā sekundē biezo putekļu dēļ neko nevarēja izšķirt, bet izredzes uz uzvaru šķita abiem vienādas, jo augšā bija drīz viens, drīz otrs.
Beidzot tomēr tēbietim izdevās uzlikt pretiniekam ceļgalu uz krūtīm, un, apņēmdams kā ar skrūvēm tā rīkli, viņš piespieda to pacelt roku un pasludināt sevi par uzvarētu. Skaļa piekrišana, kas rādīja, ar kādu aizrautību grieķi sekoja izrādei, apsveica uzvarētāju. Trīsreiz noskanēja brāzmainie prieka saucieni. Uzvarētājs ieņēma vietu zem prokonsula sēdekļa, kamēr pretinieks pazemots aizkliboja uz ieeju zālē, no kuras patlaban nāca trešais pāris.
Tas bija brīnišķīgs skats, kā vergi ierīvēja viņu ķermeņus ar eļļu. Lai cik dažādi šie cilvēki arī neizskatījās, viņi abi bija antīki ideālstāvi: Hē- rakls un Antejs. Atlēts ar īsiem matiem un brūniem spēcīgiem, muskuļotiem locekļiem, un sibarīts ar garām, viļņojošām, cirtām, mīkstu, apaļu ķermeni.