Un grieķi, kurus sajūsmināja katras miesas skaistums un kuriem pilnīga skaistuma godināšana bija kļuvusi par kultu, apbrīnā murmināja, kas piespieda abus pretiniekus pacelt galvas. Lepnuma pilni viņi nomērīja viens otru skatieniem, un neviens negaidīja, kamēr sagatavošanās bija galā. Izrāvušies no vergu rokām, viņi metās viens otram virsū.
Piegājuši trīs četrus soļus tuvāk, viņi nomērījās vēlreiz skatieniem un tagad bez šaubām atzina katrs sevi par pretinieka cienīgu. Neuzticīgi lūkojās viens, viltīgi — otrs. Bet pēkšņi viņi satvēra viens otru ar vienu un to pašu kustību pie rokas un spieda kā ciņas vērši kopā pieres, lai piespiestu atkāpties. Bet taisni un nekustīgi ikviens palika savā vietā, līdzīgi vara statujām, tikai uzpampstošie muskuļi rādīja, ka viņos rit dzīvība un ka tā bija saspringta līdz beidzamajam.
Kādu brīdi tā tiepušies, viņi atlaidās, nokratīja sviedru pārplūdušos ķermeņus un elsodami atelpoja kā nirēji, kas atgriežas ūdens virspusē.
Bet pauze bija īsa. Viņi atkal metās viens otram virsū, un šoreiz ar rokām tvēra viens otra ķermeni. Bet vai nu sibarīts nepazina tādu cīņas veidu, vai arī pārāk paļāvās uz saviem spēkie — viņš sagādāja pretiniekam priekšrocību un ļāva sevi sagrābt zem rokām. Tūlīt atlēts viņu pacēla augšā, tā ka pazaudēja pamatu zem kājām. Bet nasta bija smaga — viņš nostreipuļoja trīs soļus atpakaļ, un kad sibarīts atkal dabūja zem kājām zemi, viņš saņēma kopā visus spēkus un nospieda atlētu zemē. Taču tiklīdz visi bija paguvuši redzēt, kā viņš gulēja zemē, viņš jau uzšāvās ar spēcīgu un pārdabisku veiklumu atkal augšā, kamēr sibarīts piecēlās tikai pēc viņa.
Tātad vēl nevarēja būt runa ne par uzvarētāju, ne par uzvarēto, tāpēc ar jaunu stūrgalvību abi uzsāka cīņu, valdot visdziļākajam klusumam. Varēja gandrīz vai nodomāt, ka trīsdesmit tūkstoši skatītāju bija izcirsti no akmens, kā tie pakāpieni, uz kuriem viņi sēdēja. Tikai laiku pa laikam dzirdēja apspiestu murmināšanu, kura nevilšus izrāvās no krūtīm, ja viens no cīnītājiem bija ieguvis kādu priekšrocību, un pūlī tad bija viegla sakustēšanās, kā tas ir vārpu laukā, kad pāri slīd vējš. Beidzot cīkstoņi manāmi otrreiz zaudēja pamatu zem kājām un valstījās arēnas smiltīs.
Bet Šoreiz augšā bija atlēts. Tas būtu nozīmējis pavisam mazu priekšrocību, ja apbrīnojamam spēkam nebūtu nākusi palīgā viņa māksla. Tāpēc viņam izdevās pretinieku noturēt tajā stāvoklī, no kura viņš pats bija nupat atbrīvojies.
Kā čūska, aptīdama ķermeni ap laupījumu, to nožņaudz, kamēr norij, tā viņš apvija rokas un kājas ap sibarita kājām un rokām ar tādu izveicību, ka pilnīgi aizkavēja viņa kustības. Tad viņš piespieda pieri pie otra pieres, ka tā pakausis piedūrās zemei.
Tiesneši to uzskatīja kā pilnīgas neveiksmes zīmi. Atskanēja skaļi kliedzieni, vētraini piekrišanas saucieni, bet no tiem arī sibarīts, lai gan uzvarēts, saņēma savu daļu.
Viņa neveiksme bija tik tuvu uzvarai, ka arī to viņam varēja pierēķināt kā godu. Lēnām viņš gāja uz izeju, nenosarkdams un nejuzdamies pazemots. Viņš tikai nebija ieguvis uzvarētāja palmas zaru, tas arī viss.
Tātad palika divi uzvarētāji, ar kuriem Lūcijam bija jāmēro spēki. Visu skatieni vērsās uz romieti, kas mierīgs un bezkaislīgs atbalstījies pret pilāru un, mētelī ietinies, nolūkojās notiekošajās cīņās. Tikai tagad visi ieraudzīja, cik maigs un gandrīz vai sievišķīgs bija viņa stāvs, tikai tagad ieraudzīja garos, blondos matus un mazo bārdiņu, kuras zeltainais mirdzums knapi apklāja sejas apakšpusi.
Lielākā daļa smaidīja par šo vājo cīnītāju, kas gribēja izdarīt aplamību un apstrīdēt stiprā tēbieša un veiklā atlēta uzvaras vainagu.
Šo noskaņojumu Lūcijs saprata no mumināšanas, kas sacēlās pūli, bet, neļaudamies apmulsināties un neatbildēdams, viņš pagāja dažus soļus uz priekšu un ļāva nokrist mētelim. Tagad, bez šaubām, visi pamanīja, ka šā Apollona galva turējās uz stipra kakla un balstījās uz vareniem pleciem, un, visiem par pārsteigumu, baltais ķermenis, kura āda varētu apkaunot katru cirka cīkstoni, bija noraibināts brūniem traipiem, kas līdzīgi dzeltenai pantēras ādai.
Tēbietis bezrūpīgi aplūkoja savu pretinieku, bet atlēts, redzami izbrīnījies, paspēra dažus soļus atpakaļ. Tad parādijās Spors un izlaistīja pār sava kunga pleciem pudelīti eļļas, kuru pēc tam ar purpurkrāsas lupatiņu ierīvēja miesā.
Tēbietim vajadzēja uzstāties pirmajam, un, kļuvis nepacietīgs par pārāk ilgo, pēc viņa domām, sagatavošanos, tas pagāja dažus soļus uz sava pretinieka pusi. Bet Lūcijs pavēloši izstiepa roku, lai parādītu, ka viņš nav gatavs, un tūlīt iesaucās arī prokonsuls:
— Uzgaidi!
Beidzot romietis bija ieziests, un tagad atlika, kā tas bija parasts, izvalstīties arēnas smiltīs. Bet viņš nometās uz ceļgala un Spors izkaisīja pār viņu smilšu maisiņu, kuras bija paņemtas Hrisorejas upes krastā un sajauktas ar smalkiem zelta putekļiem. Kad tas bija noticis, par zīmi, ka viņš ir gatavs, romietis izstiepa rokas.
Pilns paļāvības tēbietis gāja uz priekšu, mierīgs viņu gaidīja Lūcijs. Bet tai mirklī, kad tēbieša nekaunīgās rokas pieskārās viņa pleciem, viņa acis briesmīgi iezibšņojās un viņš izgrūda plēsīga zvēra rēcienu. Tūlīt viņš nometās uz ceļa, stiprām rokām apvija gana gūžas, sažņaudza rokas uz pretinieka muguras, piespieda vēderu sev pie krūtīm un zibensātrumā piecēlās, ar rokām aizraudams kolosu.