Skaļrunī atskanēja nopūta. Jūs tiešām protat krist uz
nerviem.
Bet viņa ir mana darbiniece, stingri noteica Grīns.
Es domāju tā, turpināja Stefānija. Lai kas arī ir šī saikne, tā kaut kā labi sader kopā ar jūsu Baltā nama ģeniālās ārpolitikas intrigām. Jums pat ir izdevīgs fakts, ka kāds ir piekļuvis failiem un informācija nonākusi svešās rokās. Tas nozīmē, ka jūs viņiem atļausiet paveikt visu netīro darbu.
Dažkārt, Stefānij, ienaidnieki var būt draugi. Deilijs pieklusināja balsi līdz čukstam. Un otrādi.
Stefānijas kaklu aizžņaudza kamols. Visļaunākās aizdomas bija apstiprinājušās. Jūs upurēsiet Malones dēlu prezidenta labās slavas dēļ?
Es to neiesāku, atbildēja Deilijs. Bet gatavojos to izmantot.
Jums tas neizdosies, es par to parūpēšos.
Iejaucieties tikai, un jūs atlaidīs. Ne jau Brents, bet pats prezidents.
Tas nebūs tik vienkārši, iebilda Grīns.
Viņa balsī bija saklausāmi draudi.
jūs gribat teikt, ka aizstāvēsiet viņu? noprasīja Deilijs.
Bez šaubām.
Stefānija zināja, ka šos draudus Deilijs nevar neņemt vērā. Administrācija zināmā mērā varēja ietekmēt Grīnu kā ģenerālprokuroru. Bet, ja viņš aizietu vai tiktu atcelts no amata, Baltajam namam sāktos grūti laiki.
Skaļrunī iestājās klusums. Stefānija iztēlojās, kā Deilijs sēž savā kabinetā, lauzīdams galvu.
Būšu jūsu mājā pēc trīsdesmit minūtēm.
Kāpēc mums jātiekas? jautāja Grīns.
Varat man ticēt, tas būs tā vērts.
Atskanēja klikšķis, un saruna bija galā.
Stāvēdams skapī, Malone ieklausījās steidzīgajos soļos, kas atskanēja Karalienes kambarī. Pema stāvēja viņam cieši līdzās; tik tuvu viņi nebija bijuši gadiem ilgi. Viņš sajuta pazīstamo smaržu, saldu vaniļas aromātu, kas atsauca atmiņā gan prieku, gan bezgalīgu izmisumu. Savādi gan, kā smaržas spēj uzjundīt atmiņas.
Viņš joprojām turēja rokā Beretta, cerēdams, ka nevajadzēs to likt lietā. Taču ari aizturēt viņu nedrīkst tikai ne tagad, kad jāglābj Gerijs. Protams, viens no iemesliem Durāna slepkavībai bija nostādīt Maloni ārpus likuma. Vēl viens neļaut uzzināt kaut ko noderīgu. Taču viņš nesaprata, kā vajātāji uzzinājuši par šo tikšanos. No Kristiangādes neviens nesekoja, par to viņš bija pārliecināts. Tas nozīmēja, ka Torvaldsena telefonus noklausās. Tas nozīmēja, ka pretinieki zināja, ka viņš dosies taisnā ceļā uz šejieni.
Viņš neredzēja Pemu, bet juta viņas saspringumu. Lai cik tuvi viņi kādreiz būtu bijuši, tagad viņi bija tikai svešinieki.
Varbūt pat ienaidnieki.
Viņa uzmanību piesaistīja balsis ārpusē. Soļi attālinājās, tad pazuda klusumā. Viņš gaidīja, turēdams pirkstu uz ieroča mēlītes, satraukumā nosvīdušām rokām.
Joprojām klusums.
Lai kaut ko redzētu, bija jāatver skapja durvis. Bet tas bija bīstami, ja istabā kāds bija palicis.
Taču nevarēja ari palikt te mūžīgi.
Viņš piesardzīgi pavēra durvis, turēdams ieroci gatavībā.
Karalienes kambaris bija tukšs.
Lejā pa kāpnēm, viņš bez skaņas nočukstēja, un viņi izskrēja pa atvērtajām durvīm un steidzās lejā pa vītņu kāpnēm, kas piekļāvās pils ārējai sienai. Lejā viņi nonāca pie metāla durvīm, kuras, cerams, nebija aizslēgtas.
Durvis varēja atvērt.
Viņi izgāja ārā, saulainā rītā. No pils mūriem līdz jūrai pletās lekns zālājs, kurā gozējās gulbji. Pie apvāršņa vīdēja Zviedrijas krasts trīs jūdžu attālumā pār pelēcīgi brūno ūdeni.
Malone paslēpa Beretta zem jakas.
Jātiek no šejienes ārā, viņš paziņoja. Tikai lēni. Nepiesaisti uzmanību. Juzdams, ka Pema joprojām ir satriekta pēc slepkavības, viņš uzmanīgi ieminējās: Tas tev kādu laiku rēgosies acu priekšā, bet tad pāries.
Aizkustinoša līdzjūtība. Viņas balss atkal bija niknuma pilna.
Tad sāc pierast. Šis droši vien nebūs vienīgais līķis, līdz viss būs galā.
Viņi devās uz aizsargvaļņu pusi, kas bija pavērsti pret jūras šaurumu. Tūristu šeit nebija daudz. Viņi nonāca vietā, kur savulaik bija Karogu baterija ar senlaicīgiem lielgabaliem. Tieši šeit Šekspīrs bija licis Hamletam satiki tēva garu. Krastmalā slējās augsts mūris. Viņš iesvieda Glock nemierīgajos viļņos.
Pils otrā pusē iekaucās sirēnas.
Viņi lēnām soļoja uz galvenās ieejas pusi. Pamanījis mirgojošas bākugunis un skrienošus policistus, viņš pirms došanās ārā nolēma nogaidīt. Diez vai kāds bija aprakstījis viņu
izskatu, un viņš šaubījās, ka šāvējs būtu uzkavējies, lai to paziņotu. Viņi noteikti negribēja, lai Maloni apcietina. Tāpēc viņš iejuka pūlī. Tad viņš pamanīja šāvēju.
Piecdesmit jardu attālumā pastaigas solī, lai nepiesaistītu uzmanību, tas devās tieši uz galveno ieeju,. Pema arī viņu pamanīja.
Tas ir šāvējs.
Es zinu.
Viņš sāka soļot ātrāk.
Tu to nedarīsi.
Tu mani neapturēsi.
11 .NODAĻA VĪNE 11:20
Zilā krēsla padomnieks apdomāja jautājumu, vai padome izvēlējusies pareizo rīcības taktiku. Jau astoņus gadus die Klauen der Adler Ērgļa nagi bija apzinīgi pildījis viņa rīkojumus. Tiesa gan, viņš bija nolīgts ar kopīgu lēmumu, bet ikdienas darbā viņš atradās tiešā Zilā krēsla padomnieka pakļautībā, un tas nozīmēja, ka viņš bija iepazinis Dominiku Seibru daudz labāk nekā pārējie.
Seibrs bija amerikānis, dzimis un audzis Štatos, un padomei viņš tāds bija pirmais. Līdz šim viņi vienmēr bija izvēlējušies eiropiešus, tikai vienreiz bija lieti noderējis kāds dienvidamerikānis. Visi šie vīri, ari Seibrs, bija izraudzīti ne tikai savu spēju, bet arī neuzkrītošā izskata dēļ. Visi bija vidēja auguma, vidēja svara, ar neuzkrītošiem sejas vaibstiem. Seibram vienīgā raksturīgā iezīme bija rētas, ko bija atstājušas pārciestās vējbakas. Melnie mati bija taisni apgriezti un vienmēr nedaudz ieziesti ar eļļu, kas piešķīra tiem spīdumu. Vaigus bieži klāja bārdas rugāji; Zilā krēsla padomnieks zināja, ka gan tādēļ, lai noslēptu rētas, gan tādēļ, lai maldinātu apkārtējos.
Seibrs izturējās bezrūpīgi, valkāja apģērbu, kas viņam bija mazliet par lielu un apslēpa viņa kalsno, muskuļaino augumu protams, ari tikai tādēļ, lai izskatītos vārgāks un necilāks.
Psiholoģiskajā raksturojumā, kas tika sastādīts pēc pārbaudēm, kas Seibram bija jāpārcieš, Zilā krēsla padomnieks uzzināja, ka šim amerikānim ir spītīga attieksme pret augstākstāvošām personām. Taču tas pats raksturojums vēstīja ja Seibram ir dots uzdevums, paskaidrots sasniedzamais rezultāts un atļauts darboties patstāvīgi, viņš vienmēr to izpildīs.
Un tas arī bija galvenais.
Gan viņam, gan pārējiem padomniekiem bija pilnīgi vienalga, kā tika paveikts viens vai otrs uzdevums. Galvenais bija panākt vēlamo rezultātu. Un sadarbība ar Seibru bija veiksmīga. Tomēr cilvēkam bez morāles principiem un pienācīgas cieņas pret priekšniecību bija nepieciešama stingra uzraudzība.
Sevišķi tad, kad likmes, bija tik augstas.
Kā tagad.
Tāpēc Zilā krēsla padomnieks pasniedzās pēc tālruņa un sastādīja numuru.
Seibrs atbildēja uz mobilā telefona zvanu, cerēdams, ka zvana viņa cilvēks no Kronborgas pils. Taču klausulē atskanēja darba devēja raižpilnā balss.
Kā Malones kungam patika jūsu pirmais sveiciens? painteresējās Zilā krēsla padomnieks.
Viņš neapjuka. Kopā ar bijušo sievu izrāpās pa logu.
Kā jau jūs paredzējāt. Bet vai mēs nepiesaistām pārmērīgu uzmanību?