Hadāds labi pārzināja šo grāmatu, jo bija rūpīgi izpētījis ik lappusi. Viņš gluži labi varēja saprast Beinbridža likstas. Viņš pats arī bija uzdrošinājies apšaubīt vispārpieņemtās zinātnes patiesības, izraisot smagas sekas.
Viņam patika iegriezties šajā namā, tikai žēl, ka lielākā daļa oriģinālo mēbeļu un piederumu sen jau bija nonākuši kreditoru rokās, tāpat ari Beinbridža iespaidīgā bibliotēka. Tikai pēdējo piecdesmit gadu laikā tika atrastas dažas mēbeles. Vairākums grāmatu joprojām ceļoja no kolekcionāriem pie tirgotājiem, līdz nonāca izgāztuvē, kas, šķiet, bija neizbēgams liktenis daudzām pagātnes liecībām. Tomēr Hadādam bija izdevies uzmeklēt dažus sējumus, rakņājoties Londonas neskaitāmajos reto grāmatu veikaliņos.
Un internetā.
Kāda apbrīnojama bagātību krātuve! Kā šis ātrais informācijas tīkls būtu viņiem noderējis pirms sešdesmit gadiem Paies tīnā!
Pēdējā laikā viņš bieži atcerējās 1948. gadu.
Toreiz viņš nēsāja šauteni un šāva ebrejus nakba laikā. Viņu vienmēr pārsteidza mūsdienu ļaužu augstprātība, ņemot vērā viņu priekšteču nestos upurus. Astoņsimt tūkstoši arābu tika aizdzīti trimdā. Jau deviņpadsmit gadu vecumā viņš cīnījās Palestīnas pretošanās kustībā, bija viens no kauju vadoņiem, taču tas viss izrādījās veltīgi. Cionisti uzvarēja. Arābi tika sakauti. Palestīnieši kļuva par izraidītajiem.
Bet atmiņa palika.
"Hadāds bija centies aizmirst. Viņš tiešām vēlējās aizmirst. Taču slepkavošana nepalika bez sekām, un viņam tā bija nožēla visa mūža garumā. Viņš kļuva par zinātnieku, atteicās no vardarbības un pārgāja kristietībā, taču sāpes tas nemazināja. Acu priekšā joprojām bija mirušo sejas. Sevišķi viena. Tā piederēja vīram, kurš sauca sevi par Sargu.
Jūs cīnāties nevajadzīgā karā ar pretinieku, kas ir ticis maldināts.
šie vārdi kā ar karstu dzelzi tika iededzināti viņa atmiņā tajā 1948. gada aprīļa dienā, un to ietekme mainīja viņa dzīvi uz visiem laikiem.
Mēs esam zinību glabātāji. No bibliotēkas.
Šie vārdi pārvērta Hadāda dzīvi.
Viņš turpināja apstaigāt namu, vērojot krūšutēlus un gleznas, kokgriezumus, dīvainos zeltījumus un mīklainos uzrakstus. Soļodams pretī ienākušu cilvēku grupai, viņš iegriezās viesistabā, kur valdīja koledžas bibliotēkas senlaicīgais cienīgums apvienojumā ar sievišķīgu eleganci un asprātību. Viņš nopētīja plauktus, kuros savulaik glabājās daudzu gadsimtu zinātnieku darbi. Un gleznas, kurās iemūžināti cilvēki, kas mainījuši vēstures gaitu.
Tomass Beinbridžs bija aicinātais tāpat kā Hadāda tēvs. Taču Sargs bija ieradies Palestīnā divas nedēļas par vēlu, lai nodotu aicinājumu, un Hadāda šautenes lode bija izdzēsusi vēstneša dzīvību.
To atceroties, viņš sāpīgi sarāvās.
Jaunības nesavaldība.
Bija pagājuši sešdesmit gadi, un tagad viņš raudzījās pasaulē daudz pacietīgākām acīm. Ja vien viņš būtu spējis tik pacietīgi uzlūkot Sargu toreiz, 1948. gada aprīlī, viņš varbūt ātrāk būtu atradis meklēto.
Bet varbūt arī ne.
Aicinājums laikam jānopelna. Bet kā?
Viņš nopētīja visus telpas stūrus. Atbilde bija šeit.
13,NODAĻA VAŠINGTONA 5:45
Stefānija noraudzījās, kā Lerijs Deilijs atslīgst vienā no Brenta Grīna kabineta klubkrēsliem. Nacionālās drošības padomnieka vietnieks, kā bija solījis, ieradās pusstundas laikā.
Jauka vietiņa, Deilijs teica Grīnam.
Mājas.
Jūs gan pārāk daudz nerunājat, vai ne?
Vārdi jāizvēlas uzmanīgi tāpat kā draugi.
Draudzīgais smaids no Deilija sejas pazuda. Es cerēju,
ka mēs uzreiz neklupsim viens otram pie rīkles.
Stefānija bija noraizējusies. Pierādiet, ka jūsu apmeklējums ir mūsu laika vērts, kā solījāt pa telefonu.
Deilijs sažņaudza polsterētos krēsla roku balstus. Cerēju, ka jūs abi būsiet saprātīgi.
Tas atkarīgs no jums, atbildēja Stefānija.
Deilijs pārvilka plaukstu pār īsi apgrieztajiem, sirmajiem matiem. Viņš bija izskatīgs vīrietis, kura āriene pauda jauneklīgu sirsnību, kas viegli spēja maldināt cilvēkus, tāpēc Stefānija sev atgādināja, ka jāsaglabā modrība.
Es pieņemu, ka jūs joprojām nevēlaties mums teikt, kas ir šī saikne? viņa jautāja.
Negribētos nonākt tiesas priekšā par Nacionālās drošības likuma pārkāpšanu.
Kopš kura laika jūs baidāties pārkāpt likumus?
Kopš šā brīža.
Ko tad jūs meklējat šeit?
Cik daudz jūs zināt? jautāja Deilijs. Un nesāciet stāstīt, ka nezināt neko, jo tad es tiešām būšu jūsos abos vīlies.
Grīns vēlreiz atkārtoja nedaudzās ziņas par Džordžu Hadādu.
Deilijs pamāja ar galvu. Izraēlieši Hadāda dēļ kļuva kā traki. Pēc tam jezgā iesaistījās ari saūdi. Tas gan mūs pārsteidza. Viņi parasti neinteresējas par Bībeles vai vēstures jautājumiem.
Un es pirms pieciem gadiem iesūtiju Maloni tajā purvā, neko nezinot? jautāja Stefānija.
Cik man zināms, tas ietilpst jūsu darba pienākumos.
Stefānija atcerējās, kā pasliktinājās situācija. Un kas bija
ar to sprādzienu?
Tad ari sākās lielākie mēsli.
Automobilī ievietota bumba bija nolīdzinājusi ar zemi kafejnīcu Jeruzālemē, kurā atradās Hadāds un Malone.
Sprādziens bija domāts Hadādam, stāstīja Deilijs. Protams, tā kā misija bija akla, Malone to nezināja. Tomēr viņam izdevās izdabūt šo vīru no turienes sveiku un veselu.
Kā mums paveicās, ironiski piebilda Grīns.
Nemaz nesāciet! Mēs nevienu nenogalinājām. Hadāda nāvi mēs nepavisam nevēlējāmies.
Stefānijas dusmas pieņēmās spēkā. Jūs pakļāvāt riskam Malones dzīvību.
Viņš ir profesionālis. Tas pieder pie darba.
Es nesūtu savus aģentus pašnāvnieku misijās.
Stefānij, skatieties patiesībai acīs. Vidējo Austrumu galvenā nelaime ir tā, ka viena roka nekad nezina, ko dara otra. Šis atgadījums ir tipisks piemērs. Palestīniešu kaujinieki izvēlējās nepareizo kafejnīcu.
Varbūt ari ne, iebilda Grīns. Varbūt izraēlieši vai saūdi izvēlējās īsto?
Deilijs pasmaidīja. Jūs sākat labi saprast. Tieši tāpēc mēs piekritām Hadāda noteikumiem.
Tad pastāstiet, kāpēc ASV valdībai ir tik svarīgi atrast pazudušo Aleksandrijas bibliotēku?
Deilijs klusi sasita plaukstas. Bravo! Labs gājiens, Brent. Es jau iedomājos ja jūsu ziņu avoti zina par Hadādu, tad gan jau būs izokšķerējuši ari to.
Atbildiet uz jautājumu, atgādināja Stefānija.
Kādreiz svarīga informācija glabājas visdīvainākajās vietās.
Tā nav atbilde.
Tas ir viss, ko jūs saņemsiet.
Jūs esat iesaistīts šajos notikumos, paziņoja Stefānija.
Nē, neesmu. Taču nenoliegšu, ka administrācijā ir daži cilvēki, kuri vēlas izmantot to kā ātrāko problēmas atrisināšanas veidu.
Un kāda ir problēma?
Izraēla. Uzpūtīgu ideālistu bariņš, kas negrib uzklausīt nevienu saprātīgu vārdu. Un tomēr katra sīkuma dēļ viņi sūtīs tankus vai karakuģus iznīcināt visu un visus drošības vārdā. Kas notika pirms dažiem mēnešiem? Viņi sāka apšaudīt Gazas joslu, viens no šāviņiem novirzījās no mērķa, iznicinot veselu ģimeni piknikā jūras krastā. Un ko viņi saka? Atvainojiet. Žēl gan. Deilijs pašūpoja galvu. Ja vien izrādītu kaut nelielu piekāpību, kaut mazāko kompromisu, daudz ko varētu atrisināt. Bet nē. Viņiem vajag visu vai neko.