Stefānija zināja, ka pēdējā laikā arābu pasaule bija kļuvusi daudz piekāpīgāka nekā Izraēla. Tas, protams, bija Irākas dēļ, kur amerikāņu apņēmība lika skaidri parādīta. Visā pasaulē joprojām pieauga līdzjūtība pret palestīniešiem, ko veicināja vadības maiņa, mērenāka militāristu politika un izraēliešu stingrās rokas piekritēju ietiepība. Viņa atcerējās ziņās redzēto vienīgo dzīvo palikušo no nogalinātās ģimenes jaunu meiteni, kas skaļi vaimanā pie tēva līķa. Iespaidīgi. Taču viņa gribēja zināt, ko īsti iespējams darīt. Kā viņi gatavojas risināt Izraēlas problēmu? Tad atbilde radās pali no sevis. Lai to paveiktu, nepieciešama saikne?
Deilijs klusēja.
Malone vienīgais zina, kur tā ir, atgadināja Stefānija.
Tas ir sarežģījums. Bet nav nepārvarams.
Jūs gribējāt, lai Malone sāk rīkoties. Tikai nezinājāt, kā to panākt.
Nenoliegšu, ka šī ir tīri laba izdevība.
Ak, jūs, maitasgabals! nošņācās Stefānija.
Klausieties, Stefānij. Hadāds gribēja pazust. Viņš uzticējās Malonem. Izraēlieši, saūdi un pat palestīnieši visi domāja, ka Hadāds gāja bojā tajā sprādzienā. Tāpēc mēs izpildījām viņa vēlēšanos un pēc tam atkāpāmies no visas šīs lietas un pievērsāmies citām. Bet tagad visu interese atkal ir uzkurināta, un mums ir vajadzīgs Hadāds.
Stefānija negribēja ļaut viņam justies tik apmierinātam. Bet kā tad visi pārējie, kas arī viņu medī?
Ar tiem es tikšu galā kā politiķis.
Grīna seja dusmās satumsa. Jūs gatavojaties noslēgt darījumu?
Tā tas pasaulē ir pieņemts.
Stefānijai bija jāuzzina vairāk. Ko gan tādu varētu atrast divtūkstoš gadu vecos dokumentos? Un arī tikai pieņemot, ka manuskripti saglabājušies, kas ir maz ticams.
Deilijs iesāņus uzmeta viņai skatienu. Stefānija saprata, ka viņš ieradies, lai pierunātu viņu un Grīnu neiejaukties, tāpēc varbūt pasviedīs viņiem kādu kaulu.
Septaguint.
Stefānijai bija grūti apslēpt neizpratni.
Es neesmu speciālists, turpināja Deilijs, bet man tika pastāstīts, ka pāris simtus gadu pirms Kristus dzimšanas Aleksandrijas bibliotēkas zinātnieki pārtulkoja ebreju Svētos rakstus jeb Veco derību grieķu valodā. Tajos laikos tas bija liels sasniegums. Šis tulkojums ir vienīgais, kas mums palicis no oriģinālā senebreju teksta, jo tas ir pazudis. Hadāds apgalvoja, ka šajā tulkojumā un ari visos turpmākajos esot kāda fundamentala kļūda. Viņš teica, ka šī kļūme esot mainījusi visu, un viņš varot to pierādīt.
Nu un tad? jautāja Stefānija. Kā tas varētu kaut ko mainīt?
To es nedrīkstu teikt.
Nedrīkstat vai negribat?
šajā gadījumā tas ir viens un tas pats.
Pieminiet mūžīgi viņa derību, čukstēja Grīns. Vārdu, ko Viņš pavēlējis tūkstoš audzēm, derību, ko Viņš ir slēdzis ar Ābrahāmu, un Viņa zvēresta apsolījumu, ko Viņš zvērējis īzākam. Un ko Viņš arī Jēkabam apstiprinājis kā likumu un izraēliešiem kā mūžīgu derību, sacīdams: "Tev Es došu Kārnām zemi, ko es jums piešķīru kā dzimtīpašuma daļņ."
Stefānija redzēja, ka šie vārdi Grīnu patiesi aizkustina.
Svarīgs solījums, piebilda Grīns. Viens no daudziem Vecajā derībā.
Tātad jūs saskatāt mūsu intereses?
Grīns pamāja ar galvu. Es redzu domu, taču apšaubu iespēju to pierādīt.
Stefānija tomēr visu nesaprata, tāpēc taujāja tālāk. Ko jūs īsti darāt, L-erij? Dzenaties pakaļ rēgiem? Tas taču ir neprāts.
Varat man ticēt, ka tā nav.
Viņa beidzot apjauta biedējošo saistību. Malonem bija visas tiesības pārmest Stefānijai. Vajadzēja uzreiz paziņot viņam par ielaušanos. Un tagad bija apdraudēts Malones dēls ASV valdības dēļ, kas acīmredzot bija gatava upurēt zēnu.
Stefānij, ierunājās Deilijs. Es pazīstu šo skatienu. Ko jūs gatavojaties pasākt?
Viņa pat nedomāja šim ļaunajam dēmonam kaut ko atklāt. Tāpēc pazemojuma kauss bija jāizdzer līdz galam. Viņa pasmaidīja un atbildēja: Tieši to, ko jūs vēlaties, Lerij. Itin neko.
14. Nodaļa KOPENHĀGENA 12:15
Dominiks Seibrs zināja, ka nākamā stunda būs izšķirošā. Viņš jau bija redzējis Kopenhāgenas televīzijā reportāžu par slepkavību Kronborgas pilī. Tas nozīmēja, ka Malone un viņa bijusī sieva bija devušies bēgļu gaitās. Beidzot bija piezvanījis uz pili aizsūtītais vīrs, un Seibrs priecājās, uzzinot, ka tas pareizi izpildījis pavēles.
Viņš ieskatījās pulkstenī, tad no viesistabas iegāja guļamistabā, kur tika turēts Gerijs Malone. Viņiem bija izdevies savākt zēnu skolā, uzrādot oficiālas apliecības un izturoties bargi it kā rīkojoties ASV valdības vārdā. Jau pēc divām stundām viņi ar čārterreisu atstāja Atlantu. Pemai Malonei piezvanīja lidojuma laikā un sīki paskaidroja, kā viņai jārīkojas. Visos ziņojumos viņa tika raksturota kā sieviete ar nevaldāmu raksturu, taču fotogrāfija un draudi zēna dzīvībai palīdzēja panākt vēlamo.
Atvēris guļamistabas durvis, viņš savilka seju smaidā. Gribēju pateikt, ka saņēmām ziņu no tava tēta.
Zēns sēdēja pie loga, lasīdams grāmatu. Vakar viņš bija lūdzis dažus sējumus, un Seibrs bija tos iegādājies. Pusaudža seja atplauka priekā, dzirdot jaunums par tēvu. Kā viņam iet?
Lieliski. Viņš priecājas, ka tu esi pie mums. Tava mamma arī ir kopā ar viņu.
Mamma ir šeit?
Viņu atveda cita vienība.
Tā ir pirmā reize. Viņa šeit nekad nav bijusi. Zēns mirkli klusēja. Mamma ar tēti lāgā nesatiek.
Zinādams Malones laulības vēsturi, Seibrs kaut ko nojauta. Kāpēc tā?
Viņi izšķīrās. Jau daudzus gadus nedzīvo kopā.
Vai tas tevi apbēdina?
Gerijs apdomāja jautājumu. Viņš bija diezgan garš savam vecumam, izstīdzējis, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem. Nemaz nelīdzinājās tēvam. Kotonam Malonem bija gaiša ādas krāsa, gaiši mati, spēcīgas rokas un kājas. Lai kā arī Seibrs censtos, viņam neizdevās atrast zēna izskatā nekādu līdzību ar tēvu.
Būtu jau labāk, ja viņi būtu kopā. Bet es saprotu, kāpēc tā nav.
Tas labi, ka saproti. Tu gudri spried.
Gerijs pasmaidīja. Tētis ari vienmēr tā saka. Vai jūs viņu pazīstat?
Protams. Mēs gadiem ilgi strādājām kopā.
Kas šeit notiek? Kāpēc man draud briesmas?
Es nedrīkstu par to runāt. Daži bīstami ļaundari grib atriebties tavam tēvam un gatavojas izrēķināties arī ar tevi un tavu mammu, tāpēc mēs iejaucāmies, lai jūs pasargātu. Viņš redzēja, ka šis paskaidrojums Geriju īsti neapmierina.
Bet mans tētis vairs nestrādā valdības labā.
Diemžēl ienaidnieki to neņem vērā. Viņi tikai grib viņu sāpināt.
Tas viss ir ļoti dīvaini.
Seibrs ar pūlēm pasmaidīja. Diemžēl jāteic, ka šajā darbā tas ir neizbēgami.
Vai jums ir bērni?
šis jautājums viņu pārsteidza. Nē. Nekad neesmu bijis precējies.
Man šķiet, ka jūs esat jauks cilvēks.
Paldies. Es tikai daru savu darbu. Viņš pakustināja roku un jautāja: Vai tu sporto?
Spēlēju beisbolu. Bet tagad sezona jau beigusies. Es gan neatteiktos vēl pamētāt bumbu.
Dānijā tas būtu sarežģīti. Šeit beisbols nav nacionālais sporta veids.
Es te viesojos abas pēdējās vasaras. Man te tiešām patīk.
Pavadīji laiku kopā ar tēvu?
Gerijs pamāja ar galvu. Gandrīz vienīgā iespēja mums būt kopā. Bet tas nekas. Es priecājos, ka viņš dzīvo šeit. Tas viņam patīk.
Seibrs, šķiet, atkal saklausīja kaut ko neizteiktu. Bet vai tas patik arī tev?
Dažkārt. Bet citreiz es ilgojos, kaut viņš būtu tuvāk.