Vai esi kādreiz domājis, ka varētu dzīvot kopā ar viņu?
Zēna seja savilkās raižpilnā izteiksmē. Mamma to neizturētu. Viņa neparko man to neatļautu.
Dažkārt jārīkojas tā, kā ir pareizāk.
Esmu par to domājis.
Seibrs pasmaidīja. Pārāk nenomokies ar domām. Un centies negarlaikoties.
Es ilgojos pēc mammas un tēta. Ceru, ka viņiem nekas nekaiš.
Viņš bija dzirdējis pietiekami daudz. Puika bija nomierināts. Viņš nesagādās sarežģījumus, vismaz ne tuvākās stundas laikā, bet tas arī bija viss, kas Seibram vajadzīgs.
Pēc tam vairs nebūs svarīgi, ko darīs Gerijs Malone.
Iedams uz durvju pusi, viņš vēl piebilda:
Neraizējies. Esmu pārliecināts, ka drīz viss būs beidzies.
Malone stāvēja Helsingoras ielās un vēroja kafejnīcu. Pa durvīm iekšā un ārā plūda apmeklētāju straume. Šāvējs sēdēja pie galdiņa līdzās logam un kaut ko malkoja no lielas krūzes. Pema droši vien jau gaida, novietojusi auto pie dzelzceļa stacijas. Kaut nu tā būtu. Kad šis puisis izkustēsies, viņiem būs tikai viena iespēja. Ja pretinieki bija kaut kur tepat tuvumā, bet tam viņš nešaubīgi ticēja, šis varētu būt vienīgais ceļš pie tiem.
Pemas ierašanās Dānijā bija izsitusi viņu no līdzsvara. Bet tas jau viņai vienmēr bija raksturīgi. Kādreiz viņus vienoja mīlestība un cieņa, vai vismaz viņam tā šķita. Bet tagad viņus saistīja tikai Gerijs.
Viņš atkal atcerējās sarunu augustā. Par Geriju.
Pēkšņi sadomāji teikt patiesību pēc visiem šiem melu gadiem?
Tu pats, Koton, arī toreiz nebiji nekāds svētais.
Un tu, lai atriebtos, padarīji visu manu dzīvi par elli.
Viņa paraustīja plecus. Es atļāvos nelielu vaļību.
Man šķita, ka tev būs vienalga, ņemot vērā visu.
Es no tevis neko neslēpu.
Kā nu ne, Koton. Es tevi pieķēru.
Bet tu ļāvi man domāt, ka Gerijs ir mans dēls.
Viņš tāds arī ir visādā citādā ziņā, izņemot asinis.
Vai tā tu centies sevi attaisnot?
Man nav jātaisnojas. Es tikai domāju, ka tev būtu jāzina patiesība. Vajadzēja pateikt to pagājušajā gadā, kad mēs šķīrāmies.
Kā tu zini, ka viņš nav mans dēls?
]a gribi, izdari pārbaudes. Man vienalga. Es tikai zinu, ka tu neesi Gerija tēvs. Vari tagad rīkoties, kā vēlies.
Vai viņš to zina?
Protams, ne. Tagad viss tikai tavā ziņā. No manis viņš to nekad neuzzinās.
Viņš atkal sajuta dusmas, kas viņu pārņēma, kamēr Pema palika pavisam mierīga. Viņi bija tik dažādi, un arī tas varēja būt viens no iemesliem, kāpēc viņi vairs nebija kopā. Viņš tēvu bija zaudējis jau bērnībā, viņu bija uzaudzinājusi māte, kas viņu dievināja. Pemas bērnībā bija valdījis viens vienīgs juceklis. Viņas māte bija gaisīga, pretrunu mocīta sieviete, kas vadīja dienas aprūpes centru. Viņa bija izšķiedusi ģimenes ietaupījumus ne tikai vienreiz, bet pat divreiz. Viņas vājība bija astrologi. Tiem viņa nekad nespēja pretoties un kāri uzklausīja liekulīgās pasaciņas. Pemas tēvs bija tikpat nenopietns sapņaina dvēsele, kas vairāk interesējās par radiovadāmiem lidmašīnu modeļiem nekā par sievu un trim bērniem. Viņš četrdesmit gadus nostrādāja saldējuma vafeļu trauciņu fabrikā, nespēdams tikt augstāk par vidējā līmeņa darbu vadītāja amatu. Lojalitāte apvienojumā ar viltus apmierinātību ar dzīvi tāds bija Malones sievastēvs līdz pat savai pēdējai stundiņai, kad viņa sirds beidzot neizturēja pārmērīgo smēķēšanu.
Līdz viņu iepazīšanās brīdim Pema nebija pazinusi mīlestību un drošību. Tāpēc viņa bija skopa jūtu izpausmē, pieprasīja bezierunu uzticību un vienmēr daudz mazāk deva nekā vēlējās saņemt pretī. Bet atgādinājums par to izraisīja tikai dusmas. Malones sānsoļi viņu laulības dzīves sākumā tikai vēlreiz apstiprināja Pemas pārliecību nekam un nevienam nevar uzticēties.
Ne mātēm, ne tēviem, ne brāļiem un māsām, ne vīriem.
Visi viņu pievīla.
Un viņa atbildēja ar to pašu.
Laida pasaulē ārlaulības bērnu un nepateica vīram, ka viņš nav tā tēvs. Šķiet, viņa vēl joprojām maksāja par šo kļūdu.
Vajadzēja izturēties saudzīgāk. Taču, lai vienotos, nepieciešami divi, bet viņa nevēlējās vismaz pagaidām ne par ko vienoties.
Šāvējs bija pazudis no galdiņa pie loga.
Malone atkal pievērsa uzmanību kafejnīcai.
Viņš vēroja, kā svešinieks iziet pa durvīm, dodas pie savas mašīnas, iekāpj un aizbrauc. Malone atstāja novērošanas posteni, metās skriešus pa ieliņu un pamanīja Pemu.
Šķērsojis ielu, viņš ielēca pasažieru sēdeklī. Iedarbini un esi gatavībā!
Es? Kāpēc tu pats negribi braukt?
Nav laika. Tur viņš ir.
Viņš redzēja, kā Volvo parādās šosejas līkumā pie jūras krasta un aizjoņo tālāk.
Brauc! viņš pavēlēja.
Un viņa paklausīja.
Džordžs Hadāds iegāja savā Londonas dzīvoklī. Ceļojums uz Beinbridža namu bija atkal atmodinājis sarūgtinājumu, tāpēc viņš nepievērsa uzmanību datora signāliem par saņemtiem e-pasta ziņojumiem un apsēdās pie virtuves galda.
Piecus gadus visi uzskatīja viņu par mirušu. Kā ir zināt, tomēr nezināt. Saprast, tomēr mocīties neizpratnē.
Viņš papurināja galvu.
Kāda dilemma.
Viņš paraudzījās apkārt. Dzīvokļa maģiskā, mierinošā gaisotne vairs nelīdzēja. Bija pienācis laiks. Cilvēkiem tas jāuzzina. Viņš bija šo atklāsmi parādā katrai nakba pazudinātajai dvēselei, visiem, kuriem bija atņemta zeme, nolaupīts īpašums. Un viņš bija to parādā arī ebrejiem.
Visiem ir tiesības uzzināt patiesību.
Iepriekšējais mēģinājums pirms vairākiem mēnešiem bija neveiksmīgs. Tāpēc vakar viņš atkal sniedzās pēc tālruņa klausules.
Tagad viņš jau trešo reizi sastādīja numuru ar starptautisku kodu.
Malone vēroja ceļu, kamēr Pema vadīja auto pa šoseju gar jūru uz dienvidiem, uz Kopenhāgenas pusi. Volvo bija pusjūdzi viņiem priekšā. Viņš bija ļāvis aizbraukt priekšā vairākām mašīnām, lai aiz tām paslēptos no vajājamā, taču piekodināja Pemai pārāk neatpalikt.
Es neesmu aģente, atbildēja Pema, neatraudama skatienu no ceļa. Nekad agrāk neesmu to darījusi.
Juridiskajā fakultātē to nemāca?
Nē, Koton. Tu to iemācījies spiegu skolā.
Būtu jau labi, ja būtu tāda spiegu skola. Diemžēl man viss bija jāapgūst darba gaitā.
Volvo paātrināja gaitu, un Malone iedomājās, ka varbūt viņi ir pamanīti, taču tad redzēja, ka tas tikai apdzen kādu auto. Viņš pamanīja, ka arī Pema palielina ātrumu. Nedari tā. Ja viņš mūs vēro, tad tieši šādi viņš grib noteikt, vai mēs sekojam. Es viņu redzu, tāpēc nesteidzies un nevienu neapdzen.
Es zināju, ka Tieslietu departamenta izglītība atmaksāsies.
Joks. Kāds retums Pemai. Taču viņš atzinīgi novērtēja šo mēģinājumu. Viņš cerēja, ka sekošana nebūs veltīga. Gerijam jābūt kaut kur tuvumā, un viņam pietiks ar vienu izdevību izpestīt zēnu.
Viņi sasniedza galvaspilsētas nomali. Satiksme palēninājās. Starp viņiem bija četras mašīnas, kad Volvo izlīkumoja caur Charlottenlund Slotspnrk, iebrauca pilsētas ziemeļdaļā un turpināja ceļu uz dienvidiem, tālāk pilsētā. Tieši pirms karaļa pils Volvo pagriezās uz rietumiem un sāka virzīties pa līkumainu ielu dzīvojamo namu rajona dzīlēs.
Uzmanīgi, viņš brīdināja. Šeit mūs viegli var pamanīt. Paliec iepakaļ.
Pema palielināja distanci. Malone pazina šo pilsētas daļu. Dažu kvartālu attālumā atradās Rozenborga pils, kur bija izliktas apskatei Dānijas karaliskās ģimenes dārglietas, netālu no tās botāniskais dārzs.