Viņš dodas uz kādu noteiktu vietu, secināja Malone. Šīs mājas visas izskatās līdzīgas, tāpēc ir jāzina, uz kurieni brauc.
Vēl divi pagriezieni, un Volvo lēni aizripoja pa klusu, koku ieskautu ieliņu. Malone lika Pemai apstāties uz stūra un vēroja, kā slepkavas auto iegriežas piebraucamajā ceļā.
Piestāj pie ietves malas, viņš norādīja.
Kamēr Pema novietoja auto, viņš sameklēja Beretta un atvēra durvis. Paliec tepat. Es to saku nopietni. Var izcelties cīniņš, bet es nevaru vienlaikus meklēt Geriju un sargāt tevi.
Tu domā, ka viņš ir tur?
Varbūt.
Malone cerēja, ka Pema necels skandālu.
Labi, es pagaidīšu tepat.
Viņš sāka kāpt ārā no auto. Pema satvēra viņa roku. Tvēriens bija stingrs, bet ne naidīgs. Atkal uzviļņoja atmiņas.
Viņš ieskatījās Pemas acīs, kas pauda neslēptas bailes.
Ja viņš tur ir, izglāb viņu.
1 5. nodaĻa VAŠINGTONA 7:20
Stefānija nopriecājās, kad Lerijs Deilijs bija aizgājis. Šis tips ar katru tikšanās reizi kļuva arvien nepatīkamāks.
Ko jūs domājat? jautāja Grīns.
Viens ir skaidrs. Deilijam nav ne jausmas, kas ir Aleksandrijas saikne. Viņš tikai zina par Džordžu Hadādu un cer, ka tas zinās kaut ko vairāk.
Kāpēc jūs tā domājat?
Ja viņš kaut ko zinātu, tad netērētu laiku ar mums.
Viņam vajag, lai Malone atrod Hadādu.
Bet kāpēc viņam vajadzīgs Hadāds, lai atrastu kādu saistību? Ja slepenie faili būtu pilnīgi, viņš netērētu laiku ar Hadādu. Viņš tikai nolīgtu dažus gudrus šifrētājus, noskaidrotu, ko vajag, un dotos tālāk. Stefānija papurināja galvu. Deilijs prot aizmālēt acis, un tieši to viņš izdarīja ar mums. Viņam vajag, lai Kotons atrod Hadādu, jo viņš pats nenieka nezina. Viņš cer, ka Hadāds zina visas atbildes.
Grīns atlaidās krēslā, viņa sejā bija redzamas neslēptas raizes. Stefānija iedomājās, ka varbūt nav pienācigi novērtējusi šo Jaunanglijas džentlmeni. Viņš nostājās viņas pusē sarunā ar Deiliju un pat skaidri lika saprast, ka aizies no amata, ja Baltais nams atlaidis Stefāniju.
Politika ir netīra spēle, murmināja Grīns. Prezidents ir īsts neveiksminieks. Viņa darbā iestājies apsīkums. Laiks iet uz beigām. Viņš, protams, gudro par savu labo reputāciju, par savu vietu nākotnes vēstures grāmatās, un tādi cilvēki kā Deilijs uzskata par savu pienākumu sagādāt to. Es jums piekritu. Viņš zvejo. Taču nespēju iedomāties, kas noderīgs tur var atrasties.
Acīmredzot tas ir kaut kas pietiekami iedarbīgs, ja jau pirms pieciem gadiem par to cīnījās gan saūdi, gan izraēlieši.
Un tas ir zīmīgi. Izraēliešiem parasti nav noslieces uz tādiem untumiem. Kāds svarīgs iemesls lika viņiem vēlēties Hadāda nāvi.
Kotons ir īstā ķezā, atgādināja Stefānija. Viņa dēlam draud briesmas, un viņš nesaņems no mums nekādu palīdzību. Oficiāli mēs sēdēsim dīkā un noskatīsimies, bet pēc tam izmantosim viņu savā labā.
Manuprāt, Deilijs pienācīgi nenovērtē savus pretiniekus. Viņu gājieni ir rūpīgi izplānoti.
Stefānija piekrita. Tāda ir visu birokrātu nelaime. Viņi domā, ka par visu var vienoties.
Viņa sarāvās, kad kabatā iezvanījās mobilais tālrunis. Viņa bija atstājusi ziņu netraucēt, izņemot īpaši svarīgus gadījumus. Viņa atbildēja, brīdi klausījās, tad pabeidza sarunu.
Es tikko zaudēju aģentu. To, kuru aizsūtīju satikt Maloni. Viņš nogalināts Kronborgas pilī.
Grīns klusēja.
Stefānijas skatienā iezagās sāpes. LI Durānam bija sieva un bērni.
Vai no Malones ir kāda ziņa?
Stefānija papurināja galvu. Viņš nav zvanījis.
Varbūt jums tomēr bija taisnība. Varbūt ir jāiesaista citas aģentūras?
Viņai aizžņaudzās kakls. Nekas neizdotos. Šoreiz jārīkojas citādi.
Grīns nekustīgi sēdēja, sakniebis lūpas un raudzīdamies taisni uz priekšu, it kā zinādams, kas jādara.
Es esmu nolēmusi palīdzēt Kotonam, paziņoja Stefānija.
Un ko jūs varat darīt? Jūs neesat kaujas aģente.
Viņa atcerējās, ka Malone pirms dažiem mēnešiem Francijā bija teicis to pašu, taču viņai misija bija izdevusies tīri labi. Es pieaicināšu palīgus. Cilvēkus, kuriem varu uzticēties. Man ir daudz draugu, kas man ir pakalpojumus parādā.
Es arī varu palīdzēt.
Negribu jūs tur iejaukt.
Bet es jau esmu iesaistījies.
Jūs neko nevarat darīt, viņa iebilda.
Jūs būtu pārsteigta, ja zinātu.
Un ko par to teiktu Deilijs? Mums nav ne jausmas, kas ir viņa sabiedrotie. Labāk būs, ja es rīkošos slepeni. Jūs palieciet malā.
Grīna sejas izteiksme nemainījās. Un kā ar šārīta ziņojumu Kapitolijā?
To es sniegšu. Tas varētu nomierināt Deiliju.
Es jūs piesegšu, kā vien varēšu.
Stefānijas lūpu kaktiņos iezagās smaids. Vai zināt, šīs varbūt bija vispatīkamākās stundas, ko esam pavadījuši kopā.
-Žēl, ka neesam biežāk tā tikušies.
Man arī žēl, piekrita Stefānija. Bet tagad man jāpalīdz draugam.
16.NODAĻA
Malone izkāpa no auto un lavījās tuvāk mājai, pie kuras bija novietots Volvo. Viņš nedrīkstēja tai tuvoties no fasādes puses pārāk daudz logu, pārāk maz vietas, kur paslēpties -, tāpēc iegriezās zaļā šķērsieliņā līdzās kaimiņmājai un tuvojās no sētas puses. Šis Kopenhāgenas rajons bija līdzīgs tam, kādā viņš mitinājās Atlantā, ēnainas ielas, nelieli ķieģeļu namiņi ar tikpat nelieliem pagalmiņiem priekšā un aizmugurē.
Paslēpis Beretta pie sāna un patvēries zem koku lapotnes, viņš lavījās tuvāk mājai. Pagaidām viņš nevienu nebija redzējis. Pagalmus citu no cita norobežoja dzīvžogs plecu augstumā. Atradis vietu, kur var palūkoties pāri dzīvžogam, viņš pamanīja tās mājas sētas durvis, kurā bija iegājis šāvējs. Pirms viņš paguva izlemt, kurp doties, durvis atvērās un iznāca divi vīrieši.
Kronborgas slepkava un vēl viens drukns maza auguma tēvainis ar īsu kaklu.
Abi sarunādamies soļoja uz parādes durvju pusi. Paklausot saviem instinktiem, Malone atstāja slēptuvi un ieskrēja pagalmā caur robu dzīvžogā. Viņš metās tieši uz sētas durvīm un, turot ieroci šaušanas gatavībā, ieslīdēja pa tām.
Vienstāva mājā valdīja klusums. Divas guļamistabas, darbistaba, virtuve un vannasistaba. Vienas guļamistabas durvis bija aizvērtas. Viņš ātri aplūkoja pārējās telpas, lūkšas. Viņš tuvojās aizvērtajām durvīm, ar kreiso roku satvēra rokturi, bet labajā turēja ieroci ar pirkstu uz mēlītes. Viņš lēni pagrieza rokturi, tad atgrūda vaļā durvis.
Un ieraudzīja Geriju.
Zēns sēdēja krēslā pie loga, lasīdams grāmatu. Vispirms viņš satrūkās, pacēla skatienu no lappusēm, tad, ieraugot atnācēju, viņa seja atplauka smaidā.
Malone arī sajuta pēkšņu saviļņojumu.
Tēti! Tad, pamanījis ieroci, Gerijs jautāja: Kas notiek?
Nevaru paskaidrot, bet mums tūlīt jāiet.
Viņi teica, ka tev draud briesmas. Vai mums uzbrūk tie, kuri gribēja izrēķināties ar mani un mammu?
Malone pamāja ar galvu, jūtot uznākam paniku. Jā, viņi nāk. Mums jābēg projām.
Gerijs piecēlās no krēsla, un Malone vairs nespēja novaldīties. Viņš cieši apkampa dēlu. Šis bija viņa bērns viņa mīļotais dēls. Pie velna Pemu!
Viņš pavēlēja:
Turies man aiz muguras. Dari visu, kā es teikšu. Saprati?
Vai mums draud briesmas?
Ceru, ka ne.
Viņš piegāja pie sētas durvīm un palūkojās ārā. Pagalms bija tukšs. Lai tiktu brīvībā, bija vajadzīgs tikai īss mirklis.