Viņš metās ārā, un Gerijs sekoja pa pēdām.
Piecdesmit pēdu attālumā rēgojās robs dzīvžogā.
Viņš lika Gerijam nostāties priekšā, jo abus svešiniekus iepriekšējo reizi bija redzējis dodamies uz ielas pusi. Turēdams pistoli gatavībā, viņš metās tieši uz kaimiņmājas pagalmu. Viņš raudzījās, vai kāds tos neapdraud no sāniem, ļaudams Gerijam iet pa priekšu.
Viņi izgāja pa caurumu dzīvžogā.
Cik iepriekšparedzama rīcība.
Divdesmit pēdu attālumā stāvēja īskaklis, sagrābis Pemu un piespiedis viņai pie kakla Glock ar klusinātāju. Turpat netālu bija arī Kronborgas šāvējs, mērķēdams tieši uz Maloni.
Satiku jūsu bijušo kundzīti klaiņojam tepat netālu, īskaklis ierunājās ar holandiešu akcentu. Jūs droši vien likāt viņai gaidīt mašīnā?
Malone pievērsa skatienu Pemai. Viņas acīs bija mēms lūgums pēc piedošanas.
Gerij, viņa izdvesa, nespējot pakustēties.
Mamm…
Malone abu balsīs saklausīja izmisumu. Viņš pastūma Geriju sev aiz muguras.
Ko nu esat panācis, Malone? Jūs izsekojāt manu aģentu no pils līdz pilsētai, nogaidījāt, kad viņš brauks projām, tad sekojāt, cerēdams, ka puika varētu būt šeit.
Bez šaubām, tā bija .vakar pa telefonu dzirdētā balss.
Un izrādījās, ka jums taisnība.
Otrs bandīts stāvēja nekustēdamies. Malone sajuta pēkšņu nelabumu.
Viņu uz šejieni atvilināja.
Izņemiet aptveri un aizsviediet projām.
Malone vilcinājās, bet tad saprata, ka citas izvēles nav. Viņš paklausīja.
Tagad mainīsimies. Es jums dodu kundzīti, bet jūs man puiku.
Bet ja es teikšu paturiet kundzīti?
īskaklis iesmējās. Jūs noteikti negribēsiet, lai jūsu dēls noskatās, kā es izšķaidu viņa mātei smadzenes, bet tieši tā es darīšu, jo viņa man nav vajadzīga.
Pemas acis iepletās, ar šausmām apjaušot, kādas sekas ir viņas muļķīgajai rīcībai.
Tēt, kas notiek? jautāja Gerijs.
Dēls, tev būs jāiet viņam līdzi…
Nē! iekliedzās Pema. Neej!
īskaklis neatlaida pirkstu no Glock mēlītes, un Malone cerēja, ka Pema cietīs klusu. Viņš ieskatījās Gerijam acīs.
Tev tas jādara mammas dēļ. Bet es atgriezīšos un atbrīvošu tevi, es apsolu. Vari uz mani paļauties. Viņš atkal apkampa zēnu. Es tevi mīlu. Esi stiprs manis dēļ. Labi?
Gerijs pamāja ar galvu, mirkli vilcinājās, tad spēra soli uz Iskakļa pusi, bet tas atlaida Pemu. Viņa uzreiz apskāva Geriju un sāka raudāt.
Tev nekas nekaiš?
Nē, viss labi.
Ļaujiet man palikt ar viņu kopā, viņa lūdzās. Es jums netraucēšu. Kolons atradīs to, kas jums vajadzīgs, un viss būs kārtībā. Es apsolu.
Aizveries, uzrūca īskaklis.
Es apsolu, ka nemaz jus neapgrūtināšu.
īskaklis pavērsa ieroča stobru pret Pemas pieri. Vācies projām un turi muti!
Netracini viņu, Malone brīdināja Pemu.
Pēdējoreiz apskāvusi dēlu, viņa lēni atkāpās.
īskaklis iesmējās. Pareiza izvēle.
Malone bargi ieskatījās viņam acīs.
Pēkšņi druknā bandīta ierocis pavērsās pa labi, atskanēja trīs klusinātāja slāpēti šāvieni, un lodes ieurbās Kronborgas slepkavas krūtis. Viņš sagrīļojās, tad uz muguras nogāzās zemē.
Pema pielika roku pie mutes. Ak dievs!
Malone ieraudzīja šausmas Gerija acīs. Piecpadsmitgadīgi pusaudži nedrīkstētu redzēt neko tādu.
Viņš izdarīja visu tieši tā, kā es liku. Bet es zināju, ka jūs sekosiet. Viņš nezināja. Viņš pat teica, ka neviens nav sekojis. Man nav laika krāmēties ar idiotiem. Šis nelielais vingrinājums bija iecerēts tādēļ, lai atvēsinātu jūsu bravūru. Tagad pazūdiet un sadabūjiet to, ko es liku. Viņš pavērsa Glock stobru pret Gerija pieri. Mums jātiek projām bez jūsu iejaukšanās.
Visas mana ieroča lodes ir aizmestas projām.
Viņš vēroja Geriju. Pārsteidzošā kārtā viņa jauneklīgajā sejā nebija pat baiļu ēnas. Nekādas panikas. Tikai apņēmība.
īskaklis ar Geriju pagriezās, lai aizietu.
Malone turēja ieroci pie sāna, bet viņa prātā joņoja dažādas iespējas. Viņa dēls atradās tikai dažu collu attālumā no pielādēta Glock. Viņš zināja tikko Gerijs būs aizvests, viņam vairs nebūs citas izvēles kā vienigi izpaust saikni. Viņš visu dienu bija izvairījies no šīs netīkamās izvēles, jo tā izraisītu pārāk daudz dilemmu. īskaklis laikam jau no paša sākuma bija paredzējis viņa rīcību un zināja, ka viņi satiksies šeit.
Asinis dzīslās šķita sasalstam ledū, un viņu pārņēma biedējoša sajūta.
Nepatīkama.
Bet pazīstama.
Viņš kustējās brīvi uņ nepiespiesti. Tāds bija noteikums. Viņa bijušajā profesijā veiksmei bija liela nozīme. Izredžu izvērtēšana. Panākumi vienmēr bija izredžu un riska attiecība. Ne vienu reizi vien viņa paša āda bijusi uz spēles, un trīsreiz viņš bija pārvērtējis izredzes un nokļuvis slimnīcā.
Šoreiz bija citādi. Uz spēles bija viņa dēla dzīvība.
Paldies Dievam, ka visas izredzes bija viņam labvēlīgas.
īskaklis ar Geriju tuvojās dzīvžoga robam.
Atvainojiet, ierunājās Malone.
īskaklis pagriezās.
Malone izšāva no Beretta, un lode ietriecās bandīta krūtīs. Viņš, šķiet, nesaprata, kas notiek viņa seja pauda reizē sāpes un apjukumu. Beidzot no mutes kaktiņiem sāka sūkties asinis un acu skatiens apdzisa.
Viņš nogāzās kā nocirsts koks, noraustījās un sastinga.
Pema pieskrēja pie Gerija un apskāva viņu.
Malone nolaida ieroci.
Seibrs noraudzījās, kā Kotons Malone nogalina viņa pēdējo kaujas aģentu. Viņš stāvēja pie kaimiņmājas virtuves loga ar skatu uz aizmugures pagalmu mājai, kurā Gerijs Malone trīs dienas tika turēts gūstā. Viņš bija noīrējis abas mājas.
Viņš smaidīja.
Malone bija slīpēts tips, bet viņa aģents nejēga. Aizmetot aptveri, tika aizmestas visas lodes, izņemot vienu, kura jau bija patrontelpā. Tik labs aģents kā Malone vienmēr patur vienu lodi patrontelpā. Viņš atcerējās kādu gadījumu apmācību laikā īpašajā armijas vienībā, kad jaunkareivis bija iešāvis sev kājā no it kā izlādēta ieroča, jo bija aizmirsis patrontelpā atstāto lodi.
Viņš bija cerējis, ka Malone kaut kā tiks galā ar viņa nolīgtajiem pakalpiņiem. Tāda bija viņa iecere. Un izdevība radās, kad viņš pamanīja Pemu Maloni dodamies uz mājas pusi. Viņš bija pa rāciju sazinājies ar savu rokaspuisi un pamācījis, kā izmantot šo neuzmanību, lai vēl stingrāk pārliecinātu Maloni. Apsolīdams prēmiju, viņš sakūdīja aģentu nošaut savu biedru.
Par laimi, Malone parūpējās, lai tā nebūtu jāmaksā.
Tas arī nozīmēja, ka nebija vairs palicis dzīvs neviens, kas varētu saistīt Seibru ar notikušo.
Pat vēl labāk. Malone bija atguvis savu dēlu, un tam vajadzētu apklusināt ienaidnieka bīstamākos instinktus.
Taču tas nenozīmēja, ka viņa misija bija beigusies
Nepavisam.
Patiesībā tikai tagad tā varēja īsti sākties.
2 DAĻA
.
17, NODAĻA VĪNE TREŠDIENA, 5. OKTOBRIS, 13:30
Seibrs apturēja auto pie* vārtiem un atvēra vadītāja puses logu. Viņš nerādīja nekādu apliecību, tomēr sargs viņu tūlīt ielaida. Lepnā pils atradās trīsdesmit jūdžu attālumā no pilsētas centra, apvidū, ko sauca par Vīnes mežiem. Pils bija trīs gadsimtus veca, aristokrātu būvēta, un tās greznās baroka fasādes sinepju krāsas sienas apņēma septiņdesmit piecas plašas telpas, ko droši sargāja ar Alpu šīferi klāts jumts ar stāvām korēm.