Viņš raudzījās gūstekņa apņēmīgajā sejā, viņa acīs, kas ne mirkli nevairījās no viņa skatiena, un saprata, ka šis vīrs nebaidās mirt. Dažu pēdējo mēnešu laikā nogalināt bija kļuvis daudz vieglāk. Ebreju zvērības palīdzēja atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa sirds jau bija pārvērtusies akmeni.
Karš paliek karš.
Tāpēc viņš nospieda mēlīti.
1 DAĻA
.
1, NODAĻA KOPENHĀGENA. MŪSDIENAS OTRDIENA, 4. OKTOBRIS, 1:45
Kotons Malone bija piedzīvojis nepatīkamu pārsteigumu. Grāmatveikala atvērtajās durvīs stāvēja viņa bijusī sieva cilvēks, kuru viņš nepavisam nebija gaidījis un nevēlējās redzēt. Pamanījis paniku sievietes sejā un atcerēdamies izmisīgo dauzīšanos, kas pirms brīža bija viņu pamodinājusi, viņš uzreiz iedomājās par dēlu.
Kur ir Gerijs? viņš jautāja.
Tu maitasgabals! Viņu aizveda! Tevis dēļ! Aizveda! Sieviete metās ar priekšu un ar sažņaugtām dūrēm sāka dauzīt Malonem pa pleciem. Tu, maitasgabals nelaimīgais! Kad Malone satvēra viņas plaukstu locītavas, sieviete sāka raudāt. Tāpēc arī es no tevis aizgāju. Domāju, ka tagad tas viss jau beidzies.
Kas aizveda Geriju? Atbildes vietā skanēja tikai šņuksti. Viņš neatlaida sievietes rokas. Pema! Klausies! Kas aizveda Geriju?
Sieviete raudzījās viņā. Kā lai es to zinu?
Bet kāpēc tu esi šeit? Kāpēc negāji uz policiju?
-Tāpēc, ka viņi neļāva. Viņi teica ja es kaut vai paskatīšos uz policijas pusi, viņi Geriju nogalinās. Viņi teica, ka uzzinās, un es noticēju.
Kas ir tie viņi?
Zvērodama dusmās, Pema atbrīvoja rokas. Nezinu! Viņi tikai lika man nogaidīt divas dienas, bet pēc tam braukt šurp un nodot tev šo. Parakņājusies plecu somā, viņa izvilka mobilo tālruni. Viņi teica, lai tu pieslēdzies internetam un pārbAudi savu e-pastu.
Vai viņš nepārklausījās? Pieslēgties internetam un pārbaudīt e-pastu?
Atvēris tālruņa vāciņu, viņš pārbaudīja frekvenci. Pietiekami daudz megahercu, lai spētu sazināties ar visu pasauli. Tas izraisīja aizdomas. Viņš pēkšņi sajutās apdraudēts. Hojbro laukumā valdīja klusums. Šajā vēlajā stundā neviens neklaiņoja pa ielām.
Beidzot viņš atguvās.
Nāc iekšā. Paķēris Pemu aiz rokas, viņš ierāva to veikalā un aizvēra durvis. Gaismu viņš nebija ieslēdzis.
Kas noticis? Pema jautāja bailēs drebošā balsī.
Viņš ieskatījās sievietei acīs. Pema, es nezinu. Paskaidro pati. Kā noprotu, nezināmi ļaundari nolaupījuši mūsu dēlu, bet tu veselas divas dienas klusē un nevienam nesaki? Prātu esi zaudējusi?
Negribēju pakļaut briesmām dēla dzīvību.
Vai es viņu apdraudētu? Kad es esmu to darījis?
Pietiek jau ar to, kas tu esi, Pema vēsi atbildēja, un Malone uzreiz atcerējās, kāpēc viņi vairs nedzīvo kopā.
Tad viņam kaut kas ienāca prātā. Pema nekad nebija bijusi Dānijā. Kā tu mani atradi?
Viņi man pateica.
Kas, pie velna, ir šie viņi?
Nezinu, Koton. Divi vīrieši. Runāja tikai viens no viņiem. Gara auguma, tumšiem matiem, plakanu seju.
Amerikānis?
Kā lai es to zinu?
Kā viņš runāja?
Pema pamazām sāka nomierināties. Nē. Viņi nebija amerikāņi. Viņi runāja ar akcentu. Eiropieši.
Malone pavicināja rokā telefonu. Un kas man jādara ar
šo?
Viņi teica, lai tu atver e-pastu, un tur viss būs paskaidrots.
Pema bailīgi paraudzījās apkārt uz tumšajiem grāmatu plauktiem. Iesim augšā, labi?
Laikam Gerijs bija pastāstījis, ka viņš dzīvo turpat virs veikala. Viņš pats noteikti nebija to teicis. Gada laikā kopš aiziešanas no darba Tieslietu departamentā un aizbraukšanas no Džordžijas viņš bija runājis ar Pemu tikai vienu reizi. Tas bija pirms diviem mēnešiem, augustā, kad viņš bija atvedis Geriju mājās no brīvdienu viesošanās. Pema ledainā balsī bija paziņojusi, ka Gerijs nemaz nav viņa dēls. Izrādījās, ka zēna bioloģiskais tēvs bija kāds, ar kuru Pemai pirms sešpadsmit gadiem bijis romāns kā atriebība vīram par neuzticību. Šī ļaunā ziņa viņu sāpināja joprojām, un pat līdz šim viņš nebija ar to īsti samierinājies. Vienu viņš tobrīd bija stingri izlēmis nekad vairs nerunāt ar Pemu Maloni. Turpmāk
viņš sazināsies tikai ar dēlu. /
Taču tagad, šķiet, viss bija mainījies.
Jā, viņš piekrita. Iesim augšā.
Viņi iegāja dzīvoklī, un Malone apsēdās pie rakstāmgalda, ieslēdza piezīmjdatoru un gaidīja, kad tas būs gatavs darbam. Pema beidzot bija nomierinājusies.'Tas viņai bija raksturīgi. Vētrainas garastāvokļa maiņas. No padebešiem līdz dziļiem bezdibeņiem. Tāpat kā Kolons ari viņa bija juriste, taču atšķirībā no vīra, kurš strādāja valsts darbā, viņa miljoniem vērtās tiesas prāvās pārstāvēja lielos, bagātos uzņēmumus, kuri varēja atļauties maksāt juristu firmas iespaidīgos honorārus. Kad Pema iestājās Juridiskajā fakultātē, Malone nodomāja, ka viņa vēlas būt viņam tuvāk, saistīties ar kopīgām interesēm. Vēlāk viņš bija sapratis, ka šādi viņa ieguva neatkarību.
Tāda nu Pema bija.
Piezīmjdators bija gatavs darbam. Malunt ^vcra Pastkastīti.
Tukša.
Te nekā nav.
Pema pieskrēja pie galda. Kā nav? Viņš teica, lai tu atver e-pastu.
Tas bija pirms divām dienām. Un, starp citu kā tu te nokļuvi?
Viņi iedeva biļeti, tā jau bija nopirkta.
Malone nespēja noticēt savām ausīm. Prātu esi izkūkojusi? Tu devi viņiem divas dienas laika noslēpt visas pēdas.
Domā, ka es to nesaprotu? viņa iekliedzās. Domā, ka esmu galīgi stulba? Viņi teica, ka manus telefonus noklausās un mani novēro, un, ja es kaut mazliet atkāpšos no viņu norādījumiem, viņi nogalinās Geriju. Viņi parādīja fotogrāfiju. Pemas balss aprāvās un asaras atkal sāka plūst pār vaigiem. Viņa acis… ak, viņa acis. Viņa atkal sabruka šņukstos. Viņš bija pārbijies.
Malone juta, kā dauzās sirds un sāpīgi pulsē deniņi. Viņš apzināti bija pagriezis muguru pagātnei, kur briesmas draudēja katru dienu, un sācis jaunu dzīvi. Vai pagātne tomēr bija sākusi viņu vajāt? Viņš pieķērās pie rakstāmgalda malas. Viņš nedrīkstēja krist izmisumā. Ja šie nezināmie viņi būtu vēlējušies Gerija nāvi, tad zēns tagad jau būtu miris. Nē, Gerijs bija saņemts par ķīlnieku droši vien tādēļ, lai varētu diktēt noteikumus viņam, zēna tēvam.
Dators iepīkstējās.
Malones skatiens pievērsās ekrāna labajam apakšējam stūrim: PIENĀK PASTS. Tad sūtītāja adreses aile parādījās vārds SVEICIENS, bet temata ailē JŪSU DĒLA DZĪVĪBA. Ar pūlēm valdot kursoru, viņš atvēra ziņojumu.
PIE JUMS IK KAUT KAS TĀDS, KAS MAN IR VAJADZĪGS. ALEKSANDR1JAS SAIKNE. JŪS TO PASLĒPĀT, UN JŪS ESAT VIENĪGAIS CILVĒKS PASAULĒ, KURŠ ZINA, KUR TO ATRAST. SAMEKLĒJIET TO. JUMS IR 72 STUNDAS LAIKA. KAD BŪSIET IZLASĪJIS ŠO VĒSTULI, NO-
SPIEDIET TALRUŅA TAUSTIŅU 2. JA PEC 72 STUNDĀM NESAŅEMŠU NO JUMS ZIŅU, ATVADIETIES NO SAVA BĒRNA. JA ŠAJĀ LAIKĀ PASĀKSIET KĀDAS MUĻĶĪBAS, JŪSU DĒLS ZAUDĒS VITĀLI SVARĪGU ĶERMEŅA DAĻU. 72 STUNDAS. ATRODIET TO, UN TAD MAINĪSIMIES.
Pema stāvēja viņam aiz muguras. Kas ir Aleksandrijas saikne?
Viņš neatbildēja. Malone tiešām bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas to zināja, un viņš bija devis solījumu klusēt.