Ceru, ka neesmu zaudējusi darbu, viņa ieminējās.
Es domāju, ka summas, ko klienti maksā par tavām darba stundām, ir pietiekams iemesls piedošanai. Vai darbā pastāstīsi, kas bija noticis?
Vajadzēs.
Tas nekas. Saki visu, kas jāsaka.
Kāpēc tu vēl kaut ko darīsi? jautāja Pema. Kāpēc neliksi tam visam mieru?
Malone pamanīja, ka naktsmiers nācis Pemai par labu. Viņa nemitīgi lūdza piedošanu par savu vakardienas rīcību, bet Malone tikai atmeta ar roku. Viņš tiešām negribēja ar Pemu runāt, un, tā kā biļetes tika pasūtītas pēdējā brīdī, viņi lidmašīnā nesēdēja blakus. Labi, ka tā. Vēl nebija izrunāts viss par Geriju. Nepatīkami jautājumi. Bet tagad nebija īstais laiks.
Tā ir vienīgā iespēja panākt, lai tas neatkārtotos, viņš paskaidroja. Ja es nebūšu vienīgais, kas zina par saikni, tad vairs nebūšu uzbrukumu mērķis. Tātad arī tu un Gerijs ne.
Ko tu gatavojies darīt? taujāja Pema.
To Malone tiešām nezināja, tāpēc atbildēja: Izdomāšu, kad nokļūšu tur.
Viņi spraucās caur drūzmu uz termināļa pusi. Viņu klusēšana un piesardzīgā izturēšanās skaidri liecināja, ka labāk iet katram savu ceļu. Malone juta atmostamies divpadsmit gadus ilgajā Tieslietu departamenta aģenta darbā izkoptās asās novērošanas spējas. Lidmašīnā viņš bija kaut ko pamanījis. Kādu vīrieti. Viņš sēdēja trīs rindas priekšā, pretējā salona pusē. Garš un kalsns, brūni iededzis, ar bārdas rugājiem apaugušiem vaigiem. Viņš iekāpa lidmašīnā Kopenhāgenā, un kaut kas viņa izskatā piesaistīja Malones uzmanību. Lidojuma laikā nekas ārkārtējs nenotika. Taču, lai gan svešinieks bija izkāpis no lidmašīnas pirms viņiem, tagad tas bija nokļuvis viņiem aiz muguras.
Un tas vairs nebija labi.
Tu vakar nošāvi to cilvēku, ne aci nepamirkšķinot, atcerējās Pema. Un tas mani biedē.
Gerija drošība bija apdraudēta.
Vai arī agrāk tu tā darīji?
Katru dienu.
Es jau esmu redzējusi nāvi vairāk, nekā vajag.
Viņš varēja tikai piekrist.
Viņi soļoja tālāk. Malone juta, ka Pema saspringti domā. Viņš vienmēr prata noteikt, kad ritenīši viņas smadzenēs sāk griezties.
Vakar nepaspēju pateikt, viņa ieminējās. Bija pārāk daudz citu rūpju. Bet manā dzīvē tagad ir cits vīrietis.
Malone nopriecājās, tikai nesaprata, kāpēc Pema viņam to saka. Mēs jau sen vairs nejaucamies viens otra dzīvē.
Es zinu. Bet viņš ir ipašs. Pema pacēla roku un parādīja plaukstas locītavu. Viņš man uzdāvināja šo pulksteni.
Pema šķita tik lepna, tāpēc Malone izrādīja pienācīgu atzinību. TAG Heuer. Nav slikti.
Es arī tā domāju. Tas bija tāds pārsteigums!
Vai viņš labi izturas pret tevi?
Viņa pamāja ar galvu. Man patik būt ar viņu kopā.
Malone nezināja, ko lai saka.
Es par to ieminējos tikai tāpēc, ka domāju varbūt mums vajadzētu salīgt mieru.
Viņi iegāja ļaužu pārpilnajā termināli. Bija laiks atvadīties.
Vai drīkstu doties tev līdzi? viņa iejautājās. Mans reiss uz Atlantu ir tikai pēc septiņām stundām.
Malone bija īpaši gatavojies šim atsveicināšanās brīdim un centās saglabāt bezrūpīgu toni. Tā nav laba doma. Man tas jādara vienam. Un nemaz nebija jāpiebilst tas, ko abi uzreiz nodomāja: sevišķi pēc vakardienas.
Pema pamāja ar galvu. Es saprotu. Man tikai šķita, ka tā varētu būt jauki pavadīta pēcpusdiena.
Maloni pārņēma ziņkāre. Kāpēc tu gribi nākt man līdzi? Man šķita, ka tu ilgojies ātrāk tikt projām no tā visa?
Tās saiknes dēļ es gandrīz aizgāju bojā, tāpēc gribētos zināt kaut ko vairāk. Un turklāt ko lai es sadaru lidostā?
Malone bija spiests atzīt, ka bijusī sieva izskatās lieliski piecus gadus jaunāka par viņu, bet izskatījās vēl jaunāka. Un arī sejas izteiksme gandrīz atgādināja seno laiku Pemu reizē bezpalīdzīga un neatkarīga, ar skatienu, kas izaicina uz vieglprātību. Vasarraibumainā seja un zilās acis uzjundīja atmiņu vilni, visu to, ko viņš bija pūlējies aizmirst, sevišķi kopš augusta, kad viņš uzzināja par Geriju.
Viņi bija precējušies ilgi. Dzīvojuši kopīgu dzīvi. Labas un ļaunas dienas. Viņš bija četrdesmit astoņus gadus vecs, šķīries ilgāk nekā gadu, atsevišķi dzīvoja gandrīz sešus.
Varbūt tiešām bija pienācis laiks tikt tam visam pāri. Lai pagātne paliek pagātnē. Un arī viņš pats nav bijis nekāds eņģelis.
Taču ar miera līguma noslēgšanu vēl būs jāpagaida, tāpēc viņš tikai piekodināja:
Atgriezies Atlantā un neiekulies nepatikšanās, labi?
Viņa pasmaidīja. To pašu es varētu teikt tev.
Man tas nav iespējams. Taču nešaubos, ka jaunais draugs tevi gaida sveiku un veselu.
Koton, mums vēl jāizrunājas. Mēs abi no tā izvairāmies.
Mēs runāsim, bet tad, kad tas viss būs galā. Pagaidām lai būtu pamiers?
Sarunāts.
Es došu tev ziņu, kā man veiksies, un neraizējies par Geriju. Henriks par viņu parūpēsies. Viņš tiks labi apsargāts. Telefona numurs tev ir, vari zvanīt, kad vien gribi.
Ar možu smaidu sejā viņš pamāja Pemai ar roku un devās uz termināļa izejas un taksometru stāvvietas pusi. Somu viņš nebija paņēmis līdzi. Atkarībā no tā, cik ilgi būs jāuzkavējas, viņš nepieciešamākās lietas nopirks vēlāk, kad būs atradis saikni.
Taču pirms lidostas atstāšanas vēl bija par kaut ko jāpārliecinās.
Pie izejas durvīm viņš piegāja pie informācijas letes un paņēma no statīva pilsētas karti. Tad bezrūpīgi pagriezās un sāka pētīt karti, pāri tās malai piesardzīgi vērodams cauri plašajai telpai plūstošo ļaužu straumi.
Viņš bija domājis, ka Kārnais gaidīs, kad viņš ies projām, ja tas tiešām seko viņam.
Taču izrādījās, ka okšķeris uzmana Pemu.
Tas Malonem nemaz nepatika.
Nosviedis karti uz letes, viņš steidzās cauri terminālim. Pema iegāja kādā no daudzajām kafejnīcām, laikam nolēmusi īsināt laiku ar kafiju vai maltīti. Kārnais iekārtojās duty-free veikalā, no kura varēja ērti novērot kafejnīcu.
Interesanti gan. Acīmredzot šodien Malone nebija uzmanības centrā.
Viņš arī iegāja kafejnīcā un piegāja pie galdiņa, pie kura sēdēja Pema. Viņas sejā parādījās neviltots izbrīns. Ko tu te meklē?
Es pārdomāju. Vai vēl gribi nākt līdzi?
Jā, protams!
Ar vienu noteikumu.
Es zinu. Neteikšu ne vārda.
Stefānija domās vēlreiz atkārtoja Torvaldsena vārdus. Pēc tam mierīgi pārjautāja:
Tu esi Zelta aunādas ordeņa biedrs?
Jau trīsdesmit gadu. Es to vienmēr esmu uzskatījis tikai par tādu saviesīgu klubu bagātajiem un ietekmīgajiem. Un visbiežāk tā arī ir…
Kad jūs neuzpērkat politiķus un nedodat kukuļus, lai iegūtu pasūtījumus.
Stefānij, nomierinies! Tu taču zini, kā šajā pasaulē viss notiek. Es nenosaku noteikumus, tikai spēlēju saskaņā ar jau esošajiem.
Pastāsti visu, ko zini, Henrik. Un beidz sprediķot.
Mani detektīvi izpētīja, ka abi vakar nošautie ir no Amsterdamas. Vienam bija draudzene. Tā pastāstīja, ka viņas mīļotais regulāri strādājot kāda vīra labā. Reiz viņa to bija redzējusi, un pēc viņas apraksta es sapratu, ka ari pats esmu šo vīru redzējis.
Stefānija gaidīja, kas sekos.