Interesanti, ka jau gadiem ilgi ordeņa pasākumos esmu daudz ko dzirdējis par pazudušo Aleksandrijas bibliotēku.
Zilā krēsla padomnieks Alfrēds Hermans ir kā apsēsts ar šo jautājumu.
Vai zini, kāpēc?
Viņš domā, ka mēs varētu daudz ko mācīties no seno laiku gudrībām.
Par to Stefānija šaubījās, bet viņai bija jāzina vairāk. Kāda ir abu nošauto saistība ar ordeni?
Vīrietis, kuru šī sieviete aprakstīja, bija klāt ordeņa pasākumos. Taču ne kā biedrs. Kā darbinieks. Viņa vārdu sieviete nedzirdēja, bet viņas draugs reiz nosauca to segvārdā, kas ir zināms arī man. Die Klauen der Adler.
Stefānija domās pārtulkoja. Ērgļa nagi. Vai vēl kaut ko pastāstīsi?
Varbūt tad, kad būšu pārliecināts?
Kad viņa jūnijā pirmo reizi satika Torvaldsenu, viņš nebūt nebija tik atsaucīgs, un tas vēl vairāk saasināja viņu jau tā saspringtās attiecības. Taču kopš tiem laikiem viņa bija iemācījusies nenovērtēt šo dāņu kungu pārāk zemu. Labi. Tu teici, ka galvenās ordeņa intereses ir Vidējie Austrumi. Ko tu ar to domāji?
Paldies, ka tu neuzstāj.
Beidzot jāiemācās ar tevi sadarboties. Turklāt tu nebūtu teicis tik un tā.
Torvaldsens klusi iesmējās. Mēs esam tik līdzīgi.
Tas gan mani biedē.
Nav jau tik ļauni. Bet, atbildot uz tavu jautājumu par Vidējiem Austrumiem arābu pasaule diemžēl ciena tikai spēku. Taču viņi prot arī vienoties, un viņiem ir ko piedāvāt, sevišķi nafta.
Stefānijai nebija ko iebilst.
Kas ir arāba ļaunākais ienaidnieks? jautāja Torvaldsens. Amerika? Nē, Izraēla. Tā viņam ir kā dadzis acī. Tāpēc, ka tā atrodas tur tieši arābu pasaules vidū. Ebreju valsts. Norobežota 1948. gadā, piespiedu kārtā pārvietojot gandrīz miljonu cilvēku, ja var ticēt arābu datiem. Zemi, kuru gadsimtiem ilgi sev pieprasījuši palestīnieši, ēģiptieši, jordānieši, libānieši un sīrieši, pasaule vienkārši atdeva ebrejiem. Arābi to nosauca par nakba katastrofu. Piemērots apzīmējums. Torvaldsens brīdi klusēja. Abām pusēm.
Un uzreiz sākās karš, teica Stefānija. Pirmais no daudziem.
Par laimi, tajos visos uzvarēja Izraēla. Šo sešdesmit gadu laikā izraēlieši visiem spēkiem turējušies pie savas zemes tikai tāpēc, ka Dievs teica Ābrahāmam, ka tā tam būs būt.
Stefānija atcerējās Brenta Grīna citētos vārdus. Un tas Kungs teica Ābramam: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz miižīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem."
Dieva solījums Ābrahāmam ir viens no iemesliem, kāpēc Palestīna tika atdota ebrejiem, turpināja Henriks. It kā viņu senču dzimtene, ko novēlējis pats Dievs. Kurš gan to apstrīdēs?
Vismaz viens man zināms palestīniešu zinātnieks.
Kotons man stāstīja par Džordžu Hadādu un bibliotēku.
To gan nevajadzēja.
Šaubos, vai viņam pašlaik rūp noteikumu ievērošana, un patlaban arī tu neesi viņa labāko draugu sarakstā.
To Stefānija bija pelnījusi.
Mani ziņu avoti Vašingtonā stāsta, ka Baltais nams vēlas, lai Hadāds tiktu atrasts. Tu droši vien to zini.
Viņa neatbildēja.
Nemaz necerēju, ka tu to apstiprināsi vai noliegsi. Bet kaut kas tur notiek, Stefānij. Kaut kas svarīgs. Augsti varasvīri nemēdz tērēt laiku nieku dēļ.
Viņa piekrita.
Var rīkot sprādzienus. Terorizēt cilvēkus katru dienu. Tā neko nevar atrisināt. Bet, ja tev pieder kaut kas tāds, ko tavs ienaidnieks grib iegūt vai negrib ļaut iegūt nevienam citam, tad tev ir īsta vara. Es pazīstu Zelta aunādas ordeni. Ietekme. Pēc tās tiecas Alfrēds Hermans un viņa ordenis.
Un ko viņi ar to iesāks?
Ja tas trāpīs Izraēlai pašā sirdī un tas tiešām ir iespējams -, tad arābu pasaule gribēs tirgoties, lai to iegūtu. Visi ordeņa biedri būs ieguvēji no draudzīgām attiecībām ar arābiem. Viņu uzmanības piesaistīšanai pietiek jau ar naftas cenu, bet jauni tirgi viņu precēm un pakalpojumiem ir vēl lielāks ieguvums. Kas zina? Šī informācija varbūt pat apšaubīs pašas ebreju valsts pastāvēšanu, aizdziedējot daudz sāpīgu brūču. Ilgstoša Izraēlas aizsardzība Amerikai izmaksā dārgi. Cik reižu jau ir tā noticis? Kāda arābu valsts pieprasa Izraēlas iznīcināšanu. Iejaucas ANO. Savienotās Valstis to atmasko. Visi sadusmojas. Sāk šķindināt zobenus. Lai nomierinātu aizkaitinātos, jāizdala tiem koncesijas un dolāri. Iedomājies ja tas vairs nebūtu vajadzīgs, cik brīvāka kļūtu pasaule un arī Amerika.
Varbūt tieši to bija iecerējis Lerijs Deilijs kā prezidenta sasniegumu, ar ko viņš ieietu vēsturē. Taču viņai bija jājautā:
Kas gan var būt tik spēcīgs?
Es nezinu. Bet mēs taču pirms dažiem mēnešiem lasījām kādu senu dokumentu, kas mainīja visu pašos pamatos. Arī šeit var slēpties kaut kas ar līdzvērtīgu ietekmi.
Viņam bija taisnība, bet īstenība bija skarba. Kotonam ir vajadzīga šī informācija.
Viņš to saņems, bet vispirms mums pašiem viss jāuzzina.
Un kā tu domā to paveikt?
Šajā nedēļas nogalē notiks ordeņa ziemas kopsapulce. Es negribēju doties uz to, bet tagad braukšu gan.
20. NODAĻA LONDONA 13:20
Malone izkāpa no taksometra un nopētīja kluso ielu. Namu fasādes ar jumtu korēm, grezni metāla kalumi un puķes uz palodzēm. Ikviena no šīm gleznainajām karaļa Džordža laika mājām šķita īsta miera osta, kur mīt grāmatu tārpi un zinātnieki. īstā vieta Džordžam Hadādam.
Viņš dzīvo šeit? jautāja Pema.
Es ceru. Jau gandrīz gadu neesmu saņēmis no viņa nevienu ziņu. Bet šī ir adrese, ko man iedeva pirms trim gadiem.
Pēcpusdiena bija vēsa un sausa. Nesen viņš laikrakstā Times bija izlasījis, ka Angliju pārņēmis šim gadalaikam neparasts sausums. Kārnais nebija viņiem sekojis no Hītrovas, bet varbūt stafeti bija pārņēmis kāds cits, jo viņš noteikti sazinājās ar saviem līdzdalībniekiem. Taču neviens cits taksometrs tuvumā nebija redzams. Savādi, ka Pema vēl joprojām bija līdzās, taču viņš bija pelnījis šo neērtības sajūtu. Pats bija to sagādājis, aicinot Pemu līdzi.
Viņi uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja mājā. Malone uzkavējās vestibilā, lai nopētītu ielu.
Taču neparādījās ne mašīnas, ne cilvēki.
Trešā stāva dzīvokļa durvju zvans klusi iešķindējās. Melnīgsnējais vīrs, kas atvēra durvis, bija maza auguma un tukls, ar pelēcīgi sirmiem matiem un platu seju. Ieraugot atnācēju, brūnās acis priecīgi iemirdzējās, un platajā smaidā Malone pamanīja apvaldītu sajūsmu.
Koton! Kāds pārsteigums! Es vēl vakar par jums iedomājos.
Viņi sirsnīgi sarokojās, un Malone iepazīstināja Hadādu ar Pemu. Hadāds aicināja viesus ienākt. Biezi mežģīņu aizkari apslāpēja dienas gaismu. Ātri pārlaidis skatienu dzīvoklim, Malone redzēja, ka interjers tīši veidots juceklīgs klavieres, vairākas bufetes, klubkrēsli, lampas ar grezniem zīda abažūriem un ozolkoka galds ar datoru un milzīgām grāmatu un papīru kaudzēm.
Hadāds ar rokas mājienu norādīja uz visu šo haosu.
Mana pasaule, Koton.
Sienas bija noklātas ar kartēm. To bija tik daudz, ka zaļganpelēkais krāsojums bija redzams tikai vietām. Malone pārlaida skatienu kartēm un redzēja, ka tajās attēlota Svētā zeme, Arābija un Sīnaja pussala dažādos laikos no mūsdienām līdz senlaikiem. Dažas bija kopijas, citas oriģināli, bet visas interesantas.
Vēl viena mana apsēstība, paskaidroja Hadāds.
Pēc sirsnīgā ievada Malone nolēma ķerties pie galvenā.
Notikušas izmaiņas. Tāpēc esmu ieradies. Viņš izstāstīja, kas bija noticis iepriekšējā dienā.