Vai jūsu dēls nav cietis? jautāja Hadāds.
Viņam nekas nekaiš. Bet pirms pieciem gadiem es neko nejautāju, jo tāds bija mans darbs. Tagad tā vairs nav, tāpēc vēlos zināt, kas notiek.
Jūsu izglābāt man dzīvību.
Par to man pienāktos patiesība.
Hadāds ieveda viesus virtuvē, kur visi apsēdās pie ovāla galda. Smacīgajā gaisā bija jūtams iesīkstējis vīna un tabakas dūmu aromāts. Tas ir sarežģīti, Koton. Es pats to īsti sapratu tikai dažu pēdējo gadu laikā.
Džordž, man jāzina viss.
Viņus abus pārņēma kāda netīkama apjausma. Veca draudzība var apsīkt. Cilvēki mainās. Tas, kas reiz vienoja divus cilvēkus, var kļūt par traucēkli. Taču Malone zināja, ka Hadāds viņam uzticas, un vēlējās atbildēt ar to pašu. Beidzot vecākais vīrs ierunājās. Malone klausījās, kā Hadāds stāsta par 1948. gadu, kad deviņpadsmit gadu vecumā cīnījies palestīniešu pretošanās kustībā, pūloties apturēt cionistu invāziju.
Es nošāvu daudzus cilvēkus, teica Hadāds. Bet vienu nekad nespēšu aizmirst. Viņš bija ieradies satikt manu tēvu. Diemžēl viņš jau bija izdarījis pašnāvību. Mēs notvērām šo svešinieku, domājot, ka viņš ir cionists. Es biju jauns, naida pilns un nepacietīgs', bet viņš runāja galīgas muļķības. Tāpēc es viņu nošāvu. Hadāda acu kaktiņos sariesās asaras. Viņš bija Sargs, bet es viņu nogalināju un neko neuzzināju. Vecais vīrs apklusa. Un tad, pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem, pavisam neticamā kārtā mani apmeklēja vēl viens Sargs.
Malonem tāda sakritība šķita aizdomīga.
Viņš ieradās manās mājās un, stāvēdams tumsā, teica to pašu, ko 1948. gadā teica pirmais Sargs.
Es esmu Sargs.
Vai Hadāds sadzirdēja pareizi? Jautājums pazibēja prātā vienā mirklī. No bibliotēkas? Vai man tiks piedāvāts uzaicinājums?
Kā jūs to zināt?
Hadāds pastāstīja viņam visu, kas notika tajā senajā dienā. Runādams viņš nopētīja savu viesi. Tas bija kalsns, ar ogj melniem matiem, biezām ūsām un saulē iedegušu, vēja aprautu seju. Kārtīgi un neuzkrītoši ģērbies un atbilstoši izturējās. Diezgan līdzīgs pirmajam sūtnim.
Atnācējs sēdēja un klusēja, un šoreiz Hadāds apņēmās saglabāt pacietību. Beidzot Sargs ierunājās:
Mēs lasījām jūsu grāmatas un pētījumu publikācijas. Jūsu zināšanas par seno Bībeles tekstu ir iespaidīgas, tāpat kā jūsu spēja interpretēt senebreju tekstu. Un jūsu argumenti pret oficiālo tulkojumu ir pārliecinoši.
Hadāds priecājās par šo uzslavu. Rietumkrastā tādas bija liels retums.
-Mēs esam sena brālība. Pirms daudziem gadsimtiem pirmie Sargi izglāba no bojāejas daudzus Aleksandrijas bibliotēkas dārgumus. Tas bija cēls darbs. Laiku pa laikam mēs piedāvājam uzaicinājumu tādiem cilvēkiem kā jums, kuriem tas var nākt par labu.
Hadādam uzreiz radās daudz jautājumu, bet viņš izteica šo vienu:
Sargs, kuru es nošāvu, teica, ka mēs cīnoties nevajadzīgā karā. Un ka esot arī daudz spēcīgāki ieroči nekā lodes. Ko viņš ar to domāja?
Nezinu. Acīmredzot jūsu tēvs nebija ieradies bibliotēkā un tātad neguva no tās nekādu labumu un arī mēs neguvām labumu. Cerams, ka jūs gan ieradīsiet ies.
Kā to saprast neieradās?
Lai iegūtu tiesības piekļūt bibliotēkai, jums jāiztur varoņa pārbaudījums. Svešinieks izvilka aploksni. Interpretējiet šos vārdus ar prātu, un es jūs sagaidīšu pie ieejas. Man būs godpilnais pienākums ielaist jūs bibliotēkā.
Hadāds paņēma aploksni. Es esmu jau vecs. Kā lai dodos tālā ceļojumā?
Jūs atradīsiet spēkus.
Kāpēc?
Jo bibliotēkā jūs atradīsiet atbildes.
Mana kļūda, turpināja Hadāds, bija tāda, ka es pastāstīju par šo apciemojumu palestīniešu varasiestādēm. Taču es teicu patiesību. Es nespēju doties šādā ceļojumā. Kad paziņoju par notikušo, domāju, ka runāju ar draugiem
Rietumkrastā. Bet visu noklausījās izraēliešu spiegi, un jau pēc mirkļa es kopā ar jums nonācu kafejnīcā, kura uzsprāga.
Malone atcerējās to dienu, vienu no baisākajām savā mūžā. Viņiem abiem tik tikko izdevās dzīviem izkļūt no gruvešiem.
Kā tu tur nokļuvi? raižpilnā balsī jautāja Pema.
Mēs ar Džordžu pazīstam viens otru jau daudzus gadus. Mums ir kopīga interese par grāmatām, sevišķi par Bībeli. Šis vīrs ir viens no izcilākajiem ekspertiem pasaulē. Man patīk no viņa izvilināt kādas zinību druskas.
Nemaz nezināju, ka tev ir arī kādas intereses, nobrīnījās Pema.
Laikam mēs abi daudz ko nezinājām viens par otru. Viņš redzēja, ka Pema ir sapratusi mājienu, tāpēc neko vairs nepiebilda un mainīja tematu. Kad Džordžs nojauta, ka draud briesmas, viņš, neuzticēdamies palestīniešiem, lūdza palīdzību man. Stefānija aizsūtīja mani noskaidrot, kas notiek. Pēc sprādziena kafejnīcā Džordžs gribēja pazust no skatuves. Visi nosprieda, ka viņš sprādzienā gājis bojā. Tāpēc es palīdzēju viņam pazust.
Un piešķiri segvārdu Aleksandrijas saikne, piebilda Pema.
Acīmredzot kāds par mani uzzināja, paziņoja Hadāds.
Malone pamāja ar galvu. Notika ielaušanās datora failos. Taču tur nav minēta jūsu adrese, tikai tas, ka es vienīgais zinu jūsu atrašanās vietu. Tāpēc viņi nolaupīja Geriju.
To es tiešām nožēloju. Neparko nebūtu vēlējies, lai manis dēļ jūsu dēls nonāk briesmās.
Tad izstāstiet, Džordž, kāpēc jūs grib nogalināt?
Tajā laikā, kad pie manis ieradās Sargs, es strādāju pie kādas teorijas saistībā ar Veco derību. Jau pirms tam biju publicējis dažus pētījumus par šā Svēto rakstu teksta tālaika statusu, taču gatavoju vēl ko vairāk.
Grumbas Hadāda acu kaktiņos šķita padziļināmies, un Malone vēroja, kā draugs cīnās ar smagām domām.
Kristieši mēdz pievērst lielāku uzmanību Jaunajai derībai, turpināja Hadāds. Jūdi ticēja Vecajai. Uzdrošinos apgalvot, ka vairākums kristiešu īsti neizprot Veco derību, tikai domā, ka Jaunā derība ir Vecajā izteikto pareģojumu piepildījums. Taču Vecā derība ir svarīga, un tās tekstā ir tik daudz pretrunu tādas, kuras tiešām varētu likt apšaubīt tās vēsti.
Malone jau iepriekš bija dzirdējis Hadādu runājam par šo jautājumu, bet šoreiz viņš tai pievērsās ar jaunu dedzību.
Piemēru ir daudz. Pirmajā Mozus grāmatā ir divi pretrunīgi piemēri par pasaules radīšanu. Parādītas divas dažādas Ādama pēcnācēju ģenealoģijas. Pēc tam grēku plūdi. Dievs liek Noasam atvest septiņus tīru dzīvnieku pārus un vienu pāri netīru. Citā Pirmās Mozus grāmatas daļā ir minēts tikai viens pāris no katra veida. Vienā pantā Noass palaiž gaisā kraukli meklēt zemi, bet citā pantā tā ir dūja. Pat plūdu ilgums ir pretrunīgs. Četrdesmit dienas un naktis vai trīssimt septiņdesmit? Parādās abi šie skaitļi. Nemaz nerunājot par stāstījumos atrodamajām sīkajām neprecizitātēm, piemēram, dažādi vārdi, kuros nosaukts Dievs. Dažos fragmentos YHWH, Jahve, citos Elohim. Kā jums šķiet, vai vismaz Dieva vārds nebūtu jāsauc konsekventi?
Malone atcerējās, kā pirms dažiem mēnešiem Francijā bija dzirdējis līdzīgas sūdzības par četriem Jaunās derības evaņģēlijiem.
Tagad vairākums piekrīt, turpināja Hadāds, ka Veco derību sarakstījuši daudzi autori ļoti ilgā laikā. Pārrakstītāji prasmīgi apkopojuši visdažādākos avotus. Šis secinājums ir neapgāžams un ir jau pietiekami sens. Kāds divpadsmitā gadsimta spāņu filosofs viens no pirmajiem norādīja, ka Mozus nevarēja sarakstīt Pirmās Mozus grāmatas 12:6 bet tolaik tai zemē dzīvoja kānaānieši. Un kā gan Mozus varētu būt sarakstījis visas piecas grāmatas, ja pēdējā no tām visos sīkumos aprakstīts viņa nāves laiks un apstākļi?