Un daudzās literārās novirzes. Piemēram, tiek lietoti senie vietu nosaukumi, bet pēc tam tekstā tiek pieminēts, ka šīs vietas vel ir redzamas līdz šai dienai. Tas neapšaubāmi norāda uz vēlāku laiku ietekmēm, kas pārveido, paplašina un izdaiļo tekstu.
Malone piebilda:
Un līdz ar katru šādu pārveidojumu arvien vairāk tika zaudēta sākotnējā nozīme.
Bez šaubām. Ticamākais pieņēmums ir tāds, ka Vecā derība tika sarakstīta laikā no 1000. līdz 586. gadam pirms mūsu ēras. Vēlākie sacerējumi parādījās ap 500.-400. gadu pirms mūsu ēras. Bet varbūt teksts ticis pieslīpēts vēl pat 300. gadā pirms mūsu ēras? To neviens droši nezina. Mēs zinām tikai to, ka Vecā derība ir kā ielāpu sega katra tās daļa sarakstīta citādos vēsturiskos un politiskos apstākļos, paužot dažādus reliģiskus uzskatus.
Es protu to novērtēt, atbildēja Malone, atkal atcerēdamies Francijā atklātās Jaunās derības pretrunas. Varat man ticēt. Taču tas nav nekas revolucionārs. Cilvēki vai nu tic, ka Vecā derība ir Dieva vārds, vai arī uzskata to par senu teiksmu apkopojumu.
Bet ja nu vārdi ir izmainīti līdz tādai pakāpei, ka zudusi sākotnējā vēsts? Bet ja nu Vecā derība, kādu mēs to pazīstam, nav un nekad nav bijusi īstā, sākotnējā Vecā derība? Tas gan varētu daudz ko mainīt.
Es klausos.
Tieši tas man jūsos patīk, pasmaidīja Hadāds. Jūs esat tik labs klausītājs.
Malone pēc Pemas sejas izteiksmes redzēja, ka viņa gan tam nepiekrīt, tomēr viņa klusēja, kā bija solījusi.
Mēs jau esam par to runājuši, turpināja Hadāds. Vecā derība pašos pamatos atšķiras no Jaunās. Kristieši Jaunās derības tekstu uztver burtiski, pat tiktāl, ka uzskata to par vēsturi. Turpretī stāsti par patriarhiem, iziešanu no Ēģiptes un Kānaānas iekarošanu nav vēsture. Tās ir tikai tēlainas alegorijas, kas vēsta par reliģijas reformu, kas pirms daudziem gadiem notika kādā zemē, sauktā par Jūdeju. Protams, savs patiesības kodols šajos vēstījumos ir, taču tie drīzāk ir nostāsti nekā fakti.
Labs piemērs ir Kains un Ābels. Šo notikumu laikā uz zemes esot bijuši tikai četri cilvēki Ādams, Ieva, Kains un Ābels. Taču Pirmās Mozus grāmatas 4:17 teikts Kains atzina savu sievu, un tā kļuva grūta. No kurienes radās sieva? Vai tā bija Ieva? Viņa māte? Vai tas nav pietiekami zīmīgs piemērs? Pēc tam, uzskaitot Ādama pēcnācējus, Piektajā Mozus grāmatā teikts, ka Mahalaleēls nodzīvoja astoņsimt deviņdesmit piecus gadus, Jareds astoņsimt gadus, bet Ēnohs trīssimt sešdesmit piecus gadus. Un Ābrahāms? Viņam it kā bija simts gadu, kad Sāra dzemdēja īzaku, pati būdama deviņdesmit gadu veca.
Neviens to neuztver burtiski, ieminējās Pema.
Reliģiozi ebreji varētu pret to iebilst.
Ko jūs ar to gribat teikt, Džordž? jautāja Malone.
Vecā derība, kādu mēs to pazīstam šodien, ir tulkojumu rezultāts. Oriģinālā teksta senebreju valoda izzuda ap 500. gadu pirms mūsu ēras. Tāpēc, lai izprastu Veco derību, mums jāpieņem tradicionālā ebreju interpretācija vai jāmeklē norādes mūsdienu dialektos, kas ir cēlušies no zudušās senebreju valodas. Pirmā metode neder, jo ebreju zinātnieki, kuri pirmie interpretēja tekstu 500.-900. gadā pirms mūsu ēras, vairāk nekā tūkstoš gadus pēc tā tapšanas, paši nezināja senebreju valodu un atveidoja tekstu uz minējumu pamata. Vecā derība, ko daudzi dziļi ciena kā paša Dieva vārdus, patiesībā ir tikai stipri aptuvens tulkojums.
Džordž, mēs jau esam par to runājuši. Zinātnieki gadsimtiem ilgi lauzuši šķēpus par šiem jautājumiem. Tas nav nekas jauns.
Hadāds viņam viltīgi uzsmaidīja. Bet es vēl neesmu pateicis visu.
21. NODAĻA VĪNE 14:45
Alfrēds Hermans savā namā bieži jutās kā kapenēs. Viņa vientulību pārtrauca tikai ordeņa asamblejas vai padomnieku sanāksmes.
Šodien nekas tāds nebija paredzēts.
Un par to viņš bija pateicīgs.
Viņš bija ērti iekārtojies savos privātajos apartamentos plašās istabās pils otrajā stāvā, kuras franču arhitektūras stilā plūstoši pārgāja cita citā, neatdalītas ar gaiteņiem. Pēc nepilnām divām dienām tiks atklāta ordeņa 49. asamblejas ziemas sesija, un Hermans priecājās, ka tajā piedalīsies visi Zelta aunādas ordeņa biedri septiņdesmit viens cilvēks. Pat Henriks Torvaldsens, kurš bija ziņojis, ka nebūšot, tagad bija apstiprinājis savu ierašanos. Ordeņa biedri nebija kopīgi apspriedušies kopš pavasara, tāpēc Hermans zināja, ka tuvākajās dienās gaidāmi karsti strīdi. Viņa kā priekšsēdētāja pienākums bija gādāt, lai viedokļu apmaiņa būtu produktīva. Ordeņa darbinieki jau gatavoja pils sapulču zāli un līdz nedēļas nogalei, kad ieradīsies viesi, viss būs kārtībā -, taču Hermans neraizējās par asambleju. Viņa domas nodarbināja Aleksandrijas bibliotēkas atrašana. Par to viņš bija sapņojis jau gadu desmitiem.
Viņš šķērsoja istabu.
Tās ziemeļu stūri aizņēma bibliotēkas makets, ko viņš bija licis izgatavot pirms daudziem gadiem. Smalks darbs, kas miniatūrā attēloja, kā Aleksandrijas bibliotēka varēja izskatīties Cēzara laikos. Viņš pievilka tuvāk krēslu un apsēdās, pievērsis skatienu celtnes detaļām, ļaujot domām klīst tālumā.
Ēkas galveno daļu veidoja divas pīlāriem rotātas kolonādes. Viņš iztēlojās, kā savulaik tās bija rotātas ar statujām, grīdas klāja paklāji, sienas greznoja gobelēni. Gaiteņos izvietotajos sēdekļos zinību vīri strīdējās par kāda vārda nozīmi vai dzejas rindu ritmu vai dedzīgi aizstāvēja jaunu atklājumu. No šīm plašajām, augstajām telpām atzarojās mazākas telpas, pilnas ar papirusiem, pergamenta tīstokļiem un vēlāku laiku rokrakstu krājumiem, kas bija noglabāti lādēs, sakrauti kaudzēs, apzīmēti apstrādei vai salikti plauktos. Citās telpās rosījās pārrakstītāji, izgatavojot rakstu darbu kopijas pārdošanai. Bibliotēkas darbinieki saņēma lielas algas, bija atbrīvoti no nodokļiem un tika nodrošināti ar mājokli un pusdienām. Tur bija lekciju zāles, laboratorijas un observatorijas, pat zoodārzs. Gramatiķi un dzejnieki saņēma augstākos amatus, bet fiziķi, matemātiķi un astronomi vislabāko aprīkojumu darbam. Arhitektūra bija izteiktā grieķu stilā, un kopskats atgādināja cēlu templi.
Brīnumaina vieta, viņš nodomāja.
Un brīnumains laiks.
Visā cilvēces vēsturē ir bijuši tikai divi tādi periodi, kad zināšanas tika aktīvi izplatītas visas pasaules mērogā. Viens sākās renesanses laikā un turpinājās līdz pat mūsdienām, bet otrs ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Grieķija valdīja pār pasauli.
Viņš iztēlojās laiku trīssimt gadus pirms Kristus dzimšanas un Aleksandra Lielā pēkšņo nāvi. Ģenerāļi cīnījās par viņa vareno impēriju, tā tika sadalīta trīs daļās, un sākās helēnisma periods grieķu vispasaules valdīšanas laiks. Vienu no zemju trešdaļām pieprasīja tālredzīgais maķedonietis Ptolemajs, kurš 304. gadā pirms mūsu ēras pasludināja sevi par Ēģiptes valdnieku, liekot pamatus Ptolemaja dinastijai, kuras galvaspilsēta bija Aleksandrija.
Ptolemaji bija intelektuāļi. Ptolemajs 1 bija vēsturnieks, Ptolemajs II zoologs, Ptolemajs III literatūras patrons, Ptolemajs IV dramaturgs. Viņi visi saviem bērniem par skolotājiem izvēlējās izcilākos zinātniekus un mudināja zinību vīrus apmesties uz dzīvi Aleksandrijā.
Ptolemajs I izveidoja muzeju vietu, kur zinātnieki varēja pulcēties un apmainīties ar zināšanām. Lai atbalstītu zinību viru centienus, viņš ierīkoja arī bibliotēku. Ptolemaja II laikā, 246. gadā pirms mūsu ēras, tā atradās divās vietās galvenā bibliotēka līdzās valdnieka pilij un otra, mazāka, dieva Serapis templī, saukta par Serapeum.