Ptolemaji bija dedzīgi grāmatu krājēji un sūtīja ekspedīcijas meklēt tās visā tolaik zināmajā pasaulē. Ptolemajs II nopirka visu Aristoteļa bibliotēku. Ptolemajs III pavēlēja pārmeklēt visus kuģus, kas ienāca Aleksandrijas ostā. Ja tika atrastas grāmatas, tās tika atņemtas, pārrakstītas, īpašniekiem atdotas kopijas, bet oriģināli ievietoti bibliotēkā. Grāmatu saturs bija visdažādākais dzeja, vēsture, retorika, filosofija, reliģija, medicīna, dabas zinātnes un tieslietas. Serapeum bija uzkrāts ap 43 000 pergamenta tīstokļu, kas bija pieejami visiem lasītājiem, un muzejā 500 000, kas bija atvēlēti tikai • zinātniekiem.
Kur tas viss pazuda?
Viena versija bija tāda, ka visa šī bagātība sadega 48. gadā pirms mūsu ēras, kad Ptolemajs XIII cīnījās ar Jūliju Cēzaru. Cēzars pavēlēja aizdedzināt valdnieka flotes kuģus, bet uguns izplatījās pa visu pilsētu un varēja iznīcināt ari bibliotēku. Citā versijā tika vainoti kristieši, kas 272. gadā it kā esot iznīcinājuši galveno bibliotēku, bet Serapeum 391. gadā, cīnīdamies pret pagānisma ietekmi pilsēta. Pēdējais pieņēmums bija tāds, ka bibliotēku iznīcinājuši arābi, kad tie 642. gadā iekaroja Aleksandriju. Tika apgalvots, ka kalifs Omārs uz jautājumu par valdnieka grāmatu kolekciju esot atbildējis šādi: "ja tas, kas rakstīts grāmatās, saskan ar Dieva grāmatu, tās nav vajadzīgas, ļa nesakrīt, tad tās nav vēlamas. Tās jāiznīcina." Nostāsti vēsta, ka veselus sešus mēnešus ar manuskriptiem kurinātas krāsnis Aleksandrijas pirtīs.
Šī doma Hermanam vienmēr sāpīgi iedūrās sirdī kā var tik vienkārši sadedzināt vienu no izcilākajām zināšanu krātuvēm cilvēces vēsturē?
Bet kas īsti notika?
Protams, tā kā Ēģipti pārņēma arvien lielāki nemieri un cīņas ar ārzemju iebrucējiem, bibliotēka zaudēja visas privilēģijas un krita par upuri vajāšanām, pūļa uzbrukumiem un militārai okupācijai.
Kad tā pazuda pavisam?
To nezina neviens.
Un vai leģenda atbilst patiesībai? Tā vēsta, ka drosmīgi ļaudis glābuši manuskriptus citu pēc cita, dažus pārrakstījuši, citus nozaguši, rūpīgi saglabājot bagātīgo kolekciju. Vēsturnieki gadsimtiem ilgi piemin šos zinību glabātājus.
Sargus.
Hermanam patika iztēloties, ko šie nezināmie varoņi varētu būt saglabājuši. Nezināmus Eiklīda, Platona, Aristoteļa, Augustīna darbus? Vai tekstus, kuru autori bija neskaitāmi citi zinību vīri, kas vēlāk tika uzskatīti par attiecīgo zinātnes nozaru pamatlicējiem.
Kas to lai zina.
Un tāpēc meklēšana bija tik aizraujoša.
Nemaz nerunājot par Džordža Hadāda teorijām, kuras piedāvāja Hermanam iespēju vēl labāk īstenot ordeņa mērķus. Politikas komiteja jau bija noteikusi, kā nestabilitāti Izraēlā varētu izmantot peļņas gūšanai. Biznesa plāns bija gan godkārīgs, gan izpildāms. Ja varēs pierādīt Hadāda pētījumus…
Pirms pieciem gadiem Hadāds bija ziņojis par kādu apmeklētāju, kas bija nosaucis sevi par Sargu. Izraēliešu spiegi bija par to pavēstījuši Telavivai. Ebreji, kā vienmēr, pārāk uztraucās un uzreiz mēģināja nogalināt Hadādu. Par laimi, iejaucās amerikāņi, un Hadāds bija dzīvs vēl joprojām.
Hermans priecājās ari par to, ka viņa ziņu avoti amerikāņu politiķu aprindās tagad ielaidās sarunās un nesen apstiprināja jau zināmos faktus, papildinot tos ar jauniem, un tāpēc ari Seibrs tika sūtīts uzbrukumā Kotonam Malonem.
Bet kas īsti ir zināms? Varbūt Seibram kaut ko pavēstīs divkosīgais izraēliešu spiegs, kas viņu gaida Vācijā?
Vienīgais drošais pieturas punkts bija Džordžs Hadāds.
Viņš bija jāatrod.
22. Nodaļa ROTENBURGA. VĀCIJA 15:30
Seibrs soļoja pa bruģēto ieliņu. Rotenburga atradās simts kilometru uz dienvidiem no Vircburgas. Tā bija mūru apņemta pilsēta, ko rotāja aizsargvaļņi un sargtorņi, kas bija saglabājušies no viduslaikiem. Mūru iekšienē šauras ieliņas vijās gar senlaicīgām ķieģeļu un mūra ēkām ar koka apdari. Tieši uz tādu māju devās Seibrs.
Baumeisterhaus atradās līdzās tirgus laukumam, netālu no torņa ar senu pulksteni. Metāla plāksne pie ša trīsstāvu nama vēstīja, ka ēka celta 1596. gadā, bet pēdējos simt gadus lajā atrodas viesnīciņa un restorāns.
Seibrs iegāja pa durvīm un uzreiz sajuta svaigi ceptas maizes, ābolu un kanēļa saldo aromātu. Pirmajā stāvā šaurās ēdamzāles otras durvis veda uz iekšējo pagalmu, baltās sienas bija rotātas ar briežu ragiem.
Pie ozolkoka galdiņa jau gaidīja viens no ordeņa ziņu pienesējiem kārns, slimīgs vīrelis, pazīstams ar segvārdu Jonass. Seibrs pienāca un apsēdās viņam pretī. Galds bija apklāts ar smalku, rožainu galdautu. Jonasa priekšā stāvēja porcelāna tase ar melnu kafiju un šķīvītis ar pusapēstu dāņu smalkmaizīti.
Notiek dīvainas lietas, Jonass angliski paziņoja.
Vidējos Austrumos tā ir vienmēr.
Šoreiz ir dīvaināk nekā parasti.
Jonass bija norīkots darbā Izraēlas Iekšlietu ministrijas Vācijas misijā.
Jūs likāt uzmanīt visus jaunumus par Džordžu Hadādu. Šķiet, ka viņš ir piecēlies no miroņiem. Mūsējie ir īstā panikā.
Seibrs izlikās neko nezinām. Un no kurienes nāk šī atklāsme?
Pirms dažām dienām viņš pats zvanīja uz Palestīnu. Vēlas tiem kaut ko pastāstīt.
Seibrs līdz šim Jonasu bija saticis trīs reizes. Tādi cilvēki kā viņš, kuriem nauda bija svarīgāka par uzticību, bija noderīgi, tomēr ar viņiem bija jāuzmanās. Nodevēji krāpjas vienmēr. Varbūt pieliek runāt aplinkus. Sakiet skaidri, kas jums ir ziņojams?
Jonass ar baudu iedzēra malciņu kafijas. Pirms pazušanas toreiz, pirms pieciem gadiem, Hadādu apmeklēja kāds cilvēks, kurš nosauca sevi par Sargu.
Seibrs to jau zināja, taču neko neteica.
Viņam tika nodota kāda informācija. Tas vien jau ir mazliet dīvaini, bet vēlāk būs vēl dīvaināk.
Seibrs nevarēja ciest Jonasa teatrālo ziņošanas manieri.
Hadāds nav pirmais, pie kura ieradies šāds apmeklētājs. Es redzēju dokumentus. Kopš 1948. gada vēl trīs citas personas apciemojis cilvēks, kas nosaucis sevi par Sargu. Izraēlieši zina par visiem, bet šie trīs cilvēki dažas dienas vai nedēļas pēc šīs tikšanās gāja bojā. Jonass uz brīdi apklusa. Ja atceraties, arī Hadāds gandrīz gāja bojā.
Seibrs pamazām sāka saprast. Jūsu ļaudis cenšas kaut ko pasargāt?
Acīmredzot.
Cik bieži notika šie apmeklējumi?
Apmēram ik pēc divdesmit gadiem pēdējo sešdesmit gadu laikā. Visi bija zinātnieki viens izraēlietis un trīs arābi, ieskaitot Hadādu. Visas slepkavības izdarīja Mossad.
Seibram bija jānoskaidro. Un kā jums izdevās to uzzināt?
Kā jau teicu, ieskatījos dokumentos. Jonass apklusa. Pirms dažām stundām pienāca ziņojums. Hadāds dzīvo Londonā.
Man vajag adresi.
Jonass to nosauca un piebilda: Aģenti jau ir aizsūtīti. No likvidēšanas vienības.
Kāpēc jānogalina Hadāds?
Es uzdevu vēstniekam to pašu jautājumu. Viņš kā bijušais Mossad aģents pavēstīja man interesantu stāstu.
Droši vien tāpēc arī esmu izsaukts uz šejieni?
Jonass viņam uzsmaidīja. Es zināju, ka.jūs esat attapīgs.
Dāvids Ben-Gurions saprata, ka viņa politiķa karjera ir beigusies. Kopš bērnības Polijā, kad viņu nomocīja slimības, viņa mūža sapnis bija palīdzēt ebrejiem atgriezties Bībelē noteiktajā dzimtenē. Tāpēc viņš nodibināja Izraēlas valsti un vadīja to nemierīgajos laikos no 1948. līdz 1963. gadam, rīkojoties gan kā karavadonis, gan kā valstsvīrs.