Grūts uzdevums cilvēkam, kurš vienmēr bija vēlējies būt intelektuālis.
Viņš kāri lasīja filosofijas grāmatas, studēja Bībeli, viegli koķetēja ar budismu, pat iemācījās sengrieķu valodu, lai varētu lasīt Platonu oriģinālā. Viņš aizrautīgi interesējās par dabas zinātnēm un necieta daiļliteratūru. Viņa iecienītais saziņas veids bija vārdu cīņas, nevis izsmalcināti dialogi.
Tomēr viņš nebija abstrakts domātājs.
Viņš bija sīksts un skarbs vīrs ar sudrabainu matu oreolu, enerģisku žokļa līniju un strauju raksturu.
1948. gada maijā viņš proklamēja Izraēlas neatkarību, neklausīdamies pēdējā brīdī nākušos Vašingtonas brīdinājumus un neņemdams vērā savu tuvāko sabiedroto drūmos pareģojumus. Viņš atcerējās, kā tikai dažas stundas pēc viņa paziņojuma Izraēlā iebruka piecu arābu valstu karaspēks, pievienojoties palestīniešu kaujiniekiem atklātā mēģinājumā iznīcināt ebrejus. Viņš pats vadīja armiju kaujā, un viens procents ebreju iedzīvotāju gāja bojā līdz ar tūkstošiem arābu. Vairāk nekā pusmiljons palestīniešu zaudēja mājas. Galu galā ebreji uzvarēja, un daudzi godināja savu glābēju kā Mozu, ķēniņu Dāvidu, Garibaldi un pašu Visuvareno Dievu vienā personā.
Viņš vadīja valsti vēl piecpadsmit gadus. Bet bija jau 1965. gads, un viņš bija gandrīz astoņdesmit gadus vecs un noguris.
Vēl ļaunāk viņš bija kļūdījies.
Viņš raudzījās uz iespaidīgo bibliotēku. Tik daudz zināšanu. Svešinieks, kurš bija nosaucis sevi par Sargu, bija brīdinājis, ka pārbaudījums būs grūts, bet, ja izdosies to izturēt, balva būs nenovērtējama.
Un šim vēstnesim bija taisnība.
Viņš kaut kur bija lasījis, ka idejas mēraukla ir tās svarīgums ne tikai savā laikā, bet arī plašākā mērogā.
Viņš savā laikā bija izveidojis mūsdienu Izraēlas valsti, bet tās tapšanas gaitā tūkstošiem cilvēku bija gājuši bojā. Un viņš baidījās, ka vēl daudzi citi mirs turpmākajos gadu desmitos. Šķita, ka ebrejiem un arābiem liktenis lēmis mūžīgi karot. Viņš bija uzskatījis, ka mērķis ir cēls un cīņa taisnīga, bet tagad vairs ne.
Viņš bija kļūdījies.
Pašā galvenajā.
Viņš atkal uzmanīgi pāršķirstīja uz galda atvērto biezo grāmatu. Kad viņš ieradās, viņu gaidīja trīs šādi sējumi. Sargs, kurš pirms sešiem mēnešiem bija viņu apmeklējis, stāvēja pie ieejas durvīm ar platu smaidu vēja aprautajā sejā.
Ben-Gurions nebija pat sapņojis, ka Šāda zinību valstība pastāv, un bija pateicīgs liktenim, ka paša zinātkāre
bija palīdzējusi viņam saņemt drosmi pārbaudījumam.
No kurienes tas viss ir nācis? viņš ieiedams jautāja.
No daudzu vīru un sievu sirdīm un prātiem.
Mīklaina atbilde, kas tomēr izteica patiesību, un, būdams filosofs, Ben-Curions to saprata.
Ben-Gurions to pastāstīja 1973. gadā, dažas dienas pirms nāves, piebilda Jonass. Daži apgalvo, ka viņš murgoja. Citi ka viņa prāts bija aptumšojies. Taču viens ir skaidrs. Pēc 1965. gada Ben-Guriona politika un filosofija radikāli mainījās. Viņš vairs nebija tik kareivīgs, kļuva piekāpīgāks. Aicināja piešķirt arābiem tiesības. Vairākums to piedēvēja viņa lielajam vecumam, bet Mossad uzskatīja, ka tur slēpjas kas vairāk. Ben-Gurions pat tika turēts aizdomās. Tāpēc arī viņam neļāva atgriezties politikā. Vai varat iedomāties? Pats Izraēlas tēvs tiek uzskatīts par nevēlamu personu.
Kas ir tas Sargs?
Jonass paraustīja plecus. Par to dokumentos nekā nav. Toties ir ziņas par tiem, kurus tas apmeklējis. Mossad kaut kā uzzināja par katru no viņiem un rīkojās ātri. Lai ko arī tas viss nozīmētu, izraēlieši negrib ļaut tiem ne ar vienu runāt.
Tātad jūsu kolēģi gatavojas likvidēt Hadādu?
Jonass pamāja ar galvu. Tas notiek pašlaik.
Viņš jau bija dzirdējis pietiekami daudz, tāpēc piecēlās no galdiņa.
Un samaksa? Jonass steidzīgi iejautājās.
Seibrs izvilka no kabatas aploksni un nosvieda uz galda. Tagad būsim norēķinājušies. Dodiet ziņu, kad būs vēl kādi jaunumi.
Jonass ielika naudu kabatā. Jūs būsiet pirmie.
Seibrs vēroja, kā ziņu pienesējs pieceļas un dodas nevis uz izejas durvju pusi, bet uz nišu, kur atradās labierīcības.
Viņš nolēma, ka šis ir gluži piemērots brīdis, un sekoja Jonasam.
Pie tualetes durvīm viņš uz mirkli apstājās.
Restorāns bija patukšs, pustumšs un trokšņains. Viesi bija aizņemti ar ēšanu un tērzēšanu dažādās valodās.
Seibrs iegāja tualetē, aizslēdza durvis un aši pārlaida skatienu telpai. Divas kabīnes, izlietne un spogulis, dzeltenīga kvēlspuldžu gaisma. Jonass atradās pirmajā kabīnē, otra bija tukša. Seibrs paņēma sauju papīra dvieļu, nogaidīja, kad kabīnē tiek nolaists ūdens, tad izņēma no kabatas nazi.
Jonass iznāca no kabīnes, vilkdams ciet bikšu rāvējslēdzēju.
Seibrs pagriezās un ietrieca viņam krūtīs nazi, pagriežot to uz augšu, pēc tam ar otru roku piespieda pie brūces papīra dvieļus. Viņš vēroja, kā izraēlieša acīs pavīd šausmas, bet tad dzīvība tajās apdzisa. Atstājot dvieļus piespiestus, viņš izvilka nazi.
Jonass saļima uz grīdas.
Seibrs izvilka no viņa kabatas aploksni, tad noslaucīja naža asmeni pie Jonasa biksēm, ātri satvēra nedzīvo, asinīm noplūdušo ķermeni aiz rokām, ievilka kabinē un apsēdināja uz poda.
Pēc tam aizvēra kabīnes durvis un devās projām.
Uz ielas Seibrs sekoja tūristu grupai, kas gides vadībā devās uz rātsnamu. Pavecā sieviete norādīja uz seno pilsētas domes namu un stāstīja par Rotenburgas bagāto vēsturi.
Viņš uzkavējās un klausījās. Zvani noskandināja ceturto pēcpusdienas stundu.
Skatieties uz pulksteni un vērojiet divus mazos, apaļos lodziņus abās pusēs ciparnīcai.
Kad lodziņi atvērās, visi pagriezās. Parādījās mehāniska vīriņa figūra, kas iztukšoja lielu vīna kausu, kamēr otra figūra to vēroja. Gide kaut ko klāstīja par šīs ainas vēsturisko nozīmi. Klikšķēja fotoaparātu slēdži. Dūca videokameras. Priekšnesums ilga apmēram divas minūtes. Soļodams projām, Seibrs pamanīja tūristu vidū kādu vīrieti, kurš veikli pavērsa fotoaparāta objektīvu no pulksteņa torņa pret viņu.
Seibrs pasmaidīja.
Ja nodevība kļuvusi par dzīvesveidu, tad vienmēr pastāv risks iekrist. Par laimi, viņš bija uzzinājis no Jonasa visu, kas bija nepieciešams, tāpēc viņu mierīgi varēja likvidēt. Taču izraēlieši tagad zināja, kas ir Jonasa kontaktpersona. Šķiet, ka Zilā krēsla padomnieks par to neraizējas, jo viņš bija īpaši piekodinājis sarīkot labu izrādi.
Tas arī tika izdarīts.
Gan izraēliešiem, gan Alfrēdam Hermanam.
23. NODAĻA LONDONA 14:30
Malone gaidīja, kad Džordžs Hadāds beigs skaidrot. Vecais draugs runāja pārāk izvairīgi.
Pirms sešiem gadiem es uzrakstīju pētījumu, turpināja Hadāds. Tas atspoguļoja kādu teoriju, pie kuras es tolaik strādāju un kas ir saistīta ar Vecās derības sākotnējo tulkojumu no senebreju valodas.
Hadāds pastāstīja par Septuagint, kas tika sarakstīts no trešā līdz pirmajam gadsimtam pirms mūsu ēras un ir vissenākais un pilnīgākais Vecās derības tulkojums grieķu valodā, tapis Aleksandrijas bibliotēkā. Tad viņš pieminēja Codex Sinaiticus mūsu ēras ceturtā gadsimta manuskriptu ar Veco un Jauno derību, ko vēlāko laiku zinātnieki izmantoja citu Bībeles tekstu salīdzināšanai, lai gan neviens nezināja, vai tas ir pareizs. Un Vulgate, ko apmēram tajā pašā laikā Sv. Hieronims pirmais bija iztulkojis tieši no senebreju valodas latīņu valodā, bet sešpadsmitajā, astoņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā tas ticis būtiski pārstrādāts.