Pat Mārtiņš Luters, stāstīja Hadāds, pielika savu roku Vulgate, īsinot to atbilstoši savai luteriskajai ticībai. Šā tulkojuma nozīme ir pamatīgi sagrozīta. Daudzi prāti pārveidojuši tā vēstījumu.
Karaļa Džeimsa Bībele. Daudzi uzskata, ka tā atspoguļo oriģinālu, taču tā ir tapusi septiņpadsmitajā gadsimtā no Vulgate teksta tulkojuma angļLi valodā. Šie tulkotāji nekad nebija redzējuši sākotnējo senebreju tekstu un, pat ja būtu redzējuši, nevarētu to saprast. Koton, tā Bībele, ko mēs pazīstam šodien, ir piecu tulkojumu attālumā no sākotnēji uzrakstītās. Karaļa Džeimsa Bībele pasludināta par oficiālo un oriģinālo. Taču tas nenozīmē, ka tā ir īsta, autentiska un patiesa.
Vai ir kādas Bībeles senebreju valodā? jautāja Pema.
Hadāds pamāja ar galvu. Senākais saglabājies ir Alepo
kodekss, kas izglābts no bojāejas Sīrijā 1948. gadā. Taču tas ir mūsu ēras desmitā gadsimta manuskripts, ko gandrīz divtūkstoš gadus pēc oriģinālā teksta tapšanas sarakstījis nezināms autors.
Malone bija redzējis šo manuskriptu Jeruzālemes Nacionālajā bibliotēkā trausls krēmkrāsas pergaments, aprakstīts ar brūnu, pabalējušu tinti.
Šajā rakstā, turpināja Hadāds, es izteicu hipotēzi, ka daži manuskripti varētu palīdzēt atrisināt šīs problēmas. Mēs zinām, ka senie filosofi Aleksandrijas bibliotēkā studēja Veco derību. Cilvēki, kuri saprata senebreju valodu. Un zinām arī, ka viņi pierakstīja savas domas. Manuskriptos, kuri saglabājušies līdz mūsu dienām, ir atsauces uz šiem darbiem, fragmenti un citāti, bet paši darbi diemžēl ir zuduši. Turklāt bibliotēkā varēja būt arī senie senebreju teksti mēs zinām, ka tie tika uzkrāti. Vēlākos laikos izplatīta kļuva senebreju tekstu masveidīga iznīcināšana, un sevišķi tā skāra Veco derību senebreju valodā. Inkvizīcija vien sadedzināja divpadsmit tūkstošus Talmūda eksemplāru. Ja varētu izpētīt kaut vienu no tiem, varētu iegūt atbildi uz visiem neskaidrajiem jautājumiem.
Un kāda tam nozīme? nesaprata Pema.
Liela nozīme, atbildēja Hadāds. Sevišķi, ja atrod kļūdu.
Kādā ziņā? Malone sāka zaudēt pacietību.
Mozus pašķir Sarkanās jūras ūdeņus. Iziešana no Ēģiptes. Pasaules radīšana. Dāvids un Zālamans. Kopš astoņpadsmitā gadsimta arheologi nemitīgi rakņājušies Svētajā zemē, lai pierādītu, ka Bībelē aprakstīti vēsturiski fakti, taču nav atrasts neviens taustāms pierādījums, kas apstiprinātu Vecajā derībā teikto. Labs piemērs ir Otrā Mozus grāmata. Grāmatā teikts, ka tūkstošiem izraēliešu esot klejojuši pa Sīnaja pussalu. Bībelē ļoti konkrēti norādītas viņu apmešanās vietas, kas ir atrodamas arī šodien, taču nav atrasta neviena šā perioda keramikas lauska, ne rokassprādze vai kas cits, kas apstiprinātu Otrajā Mozus grāmatā teikto. Tāds pats pierādījumu trūkums vērojams, kad arheologi mēģina rast apstiprinājumu citiem Bībeles notikumiem. Vai jums tas nešķiet dīvaini? Vai tad nevajadzēja saglabāties kaut niecīgiem sīkumiem, kas liecinātu vismaz par kādu no Bībelē aprakstītajiem notikumiem?
Malone zināja, ka Hadāds tāpat kā daudzi citi ticēja Bībelei tikai kā vēstures liecībai. Šīs zinātnieku nometnes pārstāvji uzskatīja, ka sava tiesa patiesības tajā ir, taču pavisam maz. Malone ari to visu stipri apšaubīja. No izlasītā viņš bija secinājis, ka tie, kuri aizstāv šo vēstījumu kā patiesu vēsturi, vadās drīzāk no teoloģiskiem nekā zinātniskiem apsvērumiem.
Bet vai nav vienalga?
Džordž, jūs jau iepriekš esat to visu teicis, un es jums piekrītu. Man jāzina, kas ir tik svarīgs, ka uz spēles likta jūsu dzīvība?
Hadāds piecēlās no krēsla un veda viesus pie kartēm noklātajām sienām. Es tās vācu visus pēdējos piecus gadus. Tas nebija viegli. Kauns atzīties, bet dažas pat esmu nozadzis.
No kurienes? jautāja Pema.
Galvenokārt no bibliotēkām. Retas grāmatas daudzviet nav atļauts kopēt. Turklāt kopējot zūd detaļas, bet tieši tās ir svarīgākās.
Hadāds piegāja pie kartes, kurā bija attēlota mūsdienu Izraēlas valsts. Kad 1948. gadā šī zeme tika sadalīta un cionistiem piešķirts prasītais gabals, daudzi runāja par Ābrahāma derību. Par Dieva vārdu, ka šis reģions… Hadāds pielika pirkstu pie kartes, …tieši šī zeme esot piederējusi Ābrahāmam.
Malone ievēroja robežas.
Tā kā es saprotu senebreju valodu, man bija iespēja nojaust kaut ko vairāk. Varbūt pat pārāk daudz. Pirms apmēram trīsdesmit gadiem es ievēroju kaut ko interesantu. Bet, lai pienācīgi novērtētu šo atklāsmi, ir pienācīgi jānovērtē Ābrahāms.
Malone zināja šo stāstu.
Pirmajā Mozus grāmatā, iesāka Hadāds, aprakstīts kāds notikums, kas dziļi ietekmēja pasaules vēsturi. To varētu pat nosaukt par svarīgāko dienu cilvēces vēsturē.
Malone klausījās, kā Hadāds stāsta par Ābramu, kurš ceļoja no Mezopotāmijas uz Kanaānu, klejodams ļaužu vidū un uzticīgi izpildīdams Dieva pavēles. Viņa sieva Sarai joprojām bija neauglīga, tāpēc ieteica Ābramam pārgulēt ar viņas uzticīgo kalponi, ēģiptiešu verdzeni, vārdā Hagara, kas bija palikusi kopā ar viņiem, kopš faraons bija izdzinis viņu dzimtu no Ēģiptes.
Ābrama un Hagaras pirmā dēla Ismaēla dzimšana, turpināja Hadāds, iegūst svarīgu nozīmi mūsu ēras septītajā gadsimtā, kad Arābijā top jauna reliģija. Islāms. Korāns sauc Ismaēlu par apustuli un pravieti. Viņa Kungs viņu labi ieredzēja. Ābrama vārds parādās divdesmit piecās no simt četrpadsmit Korāna nodaļām. Līdz pat mūsdienām Ibrāhīms un Ismaēls ir izplatīti musulmaņu vārdi. Pašā Korānā musulmaņiem pavēlēts sekot Ābrahāma reliģijai.
Viņš nebija ne jūds, ne kristietis, bet bija patiess ticībā un pievienojās nevis dieviem, bet Dievam.
Labi, Koton. Redzu, ka pēc mūsu iepriekšējās tikšanās esat pārlasījis Korānu.
Malone pasmaidīja. Mazliet iemetu aci. Aizraujoša lasāmviela.
Korānā skaidri teikts, ka Ābrahāms un Ismaēls lika pamatus Namam.
Kaāba, ieminējās Pema. Islāma svētākajam templim.
Malone bija pārsteigts. Kad tad tu sāki pētīt islāmu?
Nesāku. Taču skatos Histon/ Channel.
Viņš pamanīja Pemas smaidu.
Kaāba atrodas Mekā. Katram pieaugušajam musulmanim jādodas uz turieni svētceļojumā. Nelaime tikai tāda, ka ik gadu sapulcējas tik daudz cilvēku, ka vairāki simti tiek sabradāti līdz nāvei. Ziņās par to bieži stāsta.
Arābi, sevišķi arābu musulmaņi, uzskata sevi par Ismaēla pēctečiem, turpināja Hadāds.
Malone zināja, kas sekos. Trīspadsmit gadus pēc Ismaēla dzimšanas Dievs pavēstīja Ābramam, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām. Vispirms viņš pavēlēja tam mainīt vārdu uz Ābrahāmu un viņa sievai no Sarai uz Sāru. Pēc tam Dievs paziņoja, ka Sārai piedzims dēls. Ne Sāra, ne Ābrahāms tam nenoticēja, tomēr pēc gada piedzima īzāks.
Viņa piedzimšanas diena, iespējams, bija vissvarīgākā diena cilvēces vēsturē, paziņoja Hadāds. Pēc tam viss mainījās. Bībeles un Korāna vēstījums par Ābramu atšķiras. Katrā tas ir citāds. Bet Bībelē teikts, ka Tas Kungs teicis Ābrahāmam, ka viņam un viņa mantiniekam īzākam piederēs visa zeme, kas atrodas viņiem apkārt Kanaānas zeme.
Pārējo Malone zināja. Dievs vēlreiz parādījās īzāka dēlam Jēkabam, atkārtoja zemes solījumu un piebilda, ka Jēkaba pēcteči būs tauta, kuriem uz mūžīgiem laikiem piederēs Kanaānas zeme. Jēkabam bija pavēlēts mainīt vārdu uz Izraēlu. Jēkaba divpadsmit dēli izveidoja atsevišķas ciltis, kuras kopā saturēja Dieva un Ābrahāma noslēgtā derība. No visu dēlu ģimenēm izauga divpadsmit izraēliešu ciltis.