Ābrahāms ir visu triju pasaules galveno reliģiju tēvs, turpināja Hadāds. Ar viņu saistās islāma, jūdaisma un kristietības pirmsākumi, taču viņa dzīvesstāsts katrā reliģijā aprakstīts citādi. Viss Vidējo Austrumu konflikts, kas ilgst jau tūkstošiem gadu, ir tikai strīds par to, kurš vēstījums ir pareizais un kurai reliģijai piešķirtas dievišķās tiesības uz zemi. Arābiem kā Ismaēla pēctečiem. Jūdiem kā Izāka pēctečiem. Kristiešiem kā Kristus pēctečiem.
Malone atcerējās Bībeli un piebilda:
Tas Kungs sacīja Ābramam izej no savas zemes, no savas cilts uti no savām tēva mājām uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.
Tu to saki ar tādu pārliecību, brīnījās Pema.
Tie ir svarīgi vārdi, paskaidroja Hadāds. Ebreji uzskata, ka tie piešķir viņiem ekskluzīvas tiesības uz Palestīnu. Daudzus savas dzīves gadus esmu veltījis Bībeles pētījumiem. Tā ir apbrīnojama grāmata. Un tās atšķirība no visām citām episkajām leģendām ir vienkārša. Nav nekā mistiska vai maģiska, tikai cilvēku atbildība.
Vai jūs ticat? jautāja Pema.
Hadāds pašūpoja galvu. Reliģijai? Nē. Pārāk skaidri esmu redzējis tās negodīgumu. Dievam? Tas ir pavisam kas cits. Bet es esmu redzējis, kā Viņš pagriež mums muguru. Es piedzimu musulmaņu ģimenē. Mans tēvs bija musulmanis tāpat kā viņa tēvs. Taču pēc 1948. gada kara pār mani nāca kāda atklāsme. Tad Bībele pārņēma visas manas domas. Es vēlējos izlasīt to pašā sākotnējā formā. Uzzināt, ko īsti tā nozīmē.
Kāpēc izraēlieši grib jūs nogalināt? jautāja Malone.
Viņi ir Ābrahāma pēcteči. Tie, kurus Dievs solīja svētīt, bet viņu ienaidniekus nolādēt. Miljoniem cilvēku gājuši bojā gadsimtu gaitā, tūkstošiem pēdējo piecdesmit gadu laikā tikai tādēj, lai pierādītu šos vārdus. Nesen es biju spiests iesaistīties strīdā. Kāds īpaši augstprātīgs virs vietējā krodziņā apgalvoja, ka Izraēlai esot absolūtas tiesības pastāvēt. Viņš nosauca sešus iemeslus, kuriem pamatā bija arheoloģija, vēsture, praktiskums, cilvēcība, aizsardzība un viņam pašam vissvarīgākais tiesības. Hadāds bridi klusēja. Tiesības, Koton. Bībelē dotās tiesības. Dieva zeme, kas piešķirta izraēliešu tautai, par ko svinīgi paziņots Vecajā derībā.
Malone gaidīja.
Bet ja nu mēs esam visu pārpratuši? Hadāds uzmeta niknu skatienu Izraēlas kartei, kas atradās līdzās Saūda Arābijas kartei.
Turpiniet, lūdzu, atskanēja sveša balss.
Visi pagriezās.
Dzīvokļa durvīs stāvēja maza auguma vīrietis ar brillēm un paplāniem matiem. Viņam līdzās sieviete pāri trīsdesmit, sīciņa, tumšmataina. Abiem rokās bija pistoles ar klusinātājiem. Pazinis šo ieroču marku, Malone uzreiz saprata, kādas valsts labā viņi strādā.
Tā bija Izraēla.
24. N odala VAŠINGTONA 9:50
Paēdusi brokastis, Stefānija pamāja viesmīlim, lai atnes rēķinu. Viņa sēdēja restorānā Dipona lokā, netālu no viesnīcas, kur bija apmetusies. Viņa bija mobilizējusi visus Magelāna nodaļas spēkus, un septiņi no divpadsmit šā dienesta juristiem tieši palīdzēja viņai. Lī Durāna slepkavība bija pamatots iemesls rīkoties, taču šie centieni bija saistīti arī ar zināmu risku. Drīz par Stefānijas izmeklēšanu uzzinās arī citas izlūkošanas aģentūras, bet tas nozīmēja, ka tas nepaliks noslēpums arī Lerijam Deilijam. Pie velna viņus visus! Malonem bija vajadzīga Stefānijas palīdzība, un viņa to nepievils. Vēlreiz…
Viņa samaksāja rēķinu, iekāpa taksometrā un pēc piecpadsmit minūtēm izkāpa Septiņpadsmitajā ielā pie Nacionālās alejas. Diena bija jauka un saulaina, un sieviete, kurai viņa pirms divām stundām bija zvanījusi, sēdēja uz ēnaina sola netālu no Otrā pasaules kara memoriāla. Tā bija sportiska, garkājaina blondīne, turklāt Stefānija zināja, ka arī pietiekami gudra, lai sarunās ar viņu visi ievērotu piesardzību. Stefānija pazina Heteri Diksoni gandrīz desmit gadus. Diksone bija Izraēlas pilsone, šo uzvārdu ieguvusi neilgā laulībā. Viņa darbojās Vašingtonas misijā, kas bija daļa no Mossad Ziemeļamerikas kontingenta. Viņas bija strādājušas gan kopā, gan pretējās nometnēs, un jautājumā par Izraēlu viņas bija pretinieces. Stefānija cerēja, ka šīsdienas tikšanās būs draudzīga.
Priecājos tevi redzēt, viņa apsēzdamās teica.
Diksone, kā vienmēr, bija ģērbusies stilīgi brūni zeltaini
rūtainās biksēs, baltā Oksfordas stila kreklā un melnā buklē vestē.
Pa telefonu izklausījās, ka esi noraizējusies.
Tā ir. Man jāzina, ko jūsu valdībai vajag no Džordža Hadāda.
Izlūkdienesta aģentiem raksturīgā māksloti vienaldzīgā izteiksme pazuda no Diksones pievilcīgās sejas. Tu neesi velti tērējusi laiku.
Tāpat kā jūsējie. Dažas pēdējās dienas visi runā tikai par Hadādu. Viņa atradās neizdevīgā situācijā, jo viņas kontaktpersona ar izraēliešiem bija Lī Durāns, kurš nepaguva paziņot visu uzzināto.
Un kāpēc tas interesē amerikāņus? noprasīja Diksone.
Pirms pieciem gadiem viens no maniem aģentiem Hadāda dēļ gandrīz aizgāja bojā.
Un tad jūs šo palestīnieti paslēpāt. Paturējāt tikai sev. Nepapūlējāties pateikt sabiedrotajiem.
Saruna jau sāka kļūt bīstama. Bet jūs pat nepapūlējāties mums pateikt, ka mēģinājāt nogalināt šo cilvēku kopā ar manu aģentu.
Par to es neko nezinu. Tas nav manā kompetencē. Toties zinu, ka Hadāds atkal ir uzradies un mums viņš ir vajadzīgs.
Mums arī.
Un kāpēc tas jums ir tik svarīgi?
Stefānija nesaprata, vai Diksone pūlas kaut ko izokšķerēt vai tikai velk laiku.
To tu pasaki, Hetere. Kāpēc saūdi pirms pieciem gadiem nolīdzināja līdz ar zemi vairākus ciematus Rietumu Arābijā? Kāpēc Mossad vajā Hadādu?
Viņa ieurbās ar skatienu aģentes sejā.
Kāpēc viņam bija jāmirst?
Maloni pārņēma rāmas nolemtības apziņa. Izlūkdienestā bija kāds dzelžains likums nekaitināt izraēliešus. Malone bija pārkāpis šo likumu, ļaudams izraēliešiem noticēt, ka Hadāds ir gājis bojā sprādzienā kafejnīcā. Tagad viņš saprata, ka tie zina patiesību. Lī Durāns teica, ka izraēlieši ir aktivizējušies, taču neieminējās par to, ka Hadāda noslēpums ir atklāts. Citādi Malone nebūtu ļāvis Pemai nākt līdzi.
Dzīvokļa durvis tomēr vajadzētu aizslēgt, paziņoja iebrucējs. Visādi ļaudis klīst apkārt.
Vai jums ir vārds? noprasīja Malone.
Sauciet mani par Ādamu. Viņa ir Ieva.
Interesanti segvārdi izraēliešu likvidēšanas vienībai.
Ko tas nozīmē? satraucās Pema. Likvidēšanas?
Malone pagriezās pret viņu. Viņi ieradušies pabeigt darbiņu, ko iesāka pirms pieciem gadiem. Viņš pievērsās Hadādam, kurš neizrādīja ne mazākās bailes. Ko viņi grib apklusināt?
Patiesību, atbildēja Hadāds.
Par to es neko nezinu, paziņoja Ādams. Es neesmu nekāds politiķis. Tikai algots darbinieks. Man dota pavēle likvidēt. Jūs to saprotat, Malone. Jūs arī strādājāt šajā jomā.
Jā, to nevarēja noliegt. Taču Pemai viss šķita pavisam citādi.
Jūs visi esat jukuši! viņa iesaucās. Jūs runājat par nogalināšanu kā par pavisam parastu darbu.
Patiesībā, atbildēja Ādams, tas ir mans vienīgais darbs.
Kad Malone tikko bija sācis strādāt Magelāna nodaļā, viņš bija iemācījies, ka izdzīvošana daudzos gadījumos atkarīga no lēmuma, kad nogaidīt un kad bēgt. Ieskatījies sejā savam senajam draugam, pieredzējušajam kareivim, viņš saprata, ka Hadāds ir gatavs izdarīt izvēli.