Man ļoti žēl, čukstēja Malone.
Man arī, Koton. Bet es jau pieņēmu lēmumu, kad zvanīju.
Vai viņš nepārklausljās? Zvanījāt?
Pirmoreiz pirms kāda laika un vēl divreiz nesen. Uz Rietumkrastu.
Džordž, tas bija muļķīgi.
Varbūt. Taču es zināju, ka jūs atnāksiet.
Tas gan labi, jo es pats to nezināju.
Hadāda skatiens kļuva bargāks. Jūs man daudz iemācījāt. Es atceros katru noteikumu un vēl nesen tos stingri ievēroju. Arī to, kā glabāt vissvarīgāko. Viņa balsī skanēja rūgtums un nolemtība.
Vajadzēja vispirms piezvanīt man.
Hadāds papurināja galvu. Es to esmu parādā Sargam, kuru nošāvu. Tagad jāatdod parāds.
Kāda pretruna! ierunājās Ādams. Godīgs palestīnietis.
Un izraēlietis, kas slepkavo, atbildēja Hadāds. Bet Vnēs esam tādi, kādi esam.
Malone domās apsvēra visas iespējas. Kaut kas bija jādara, bet Hadāds laikam nojauta viņa plānus. Jūs esat izdarījis visu, ko spējat. Vismaz pagaidām. Hadāds norādīja uz Pemu. Sargājiet viņu.
Koton, tu nedrīksti ļaut viņu nogalināt, Pema izmisīgi čukstēja.
Kā nu ne, rūgti iebilda Hadāds. Tad viņš uzmeta niknu skatienu Ādamam. Vai drīkstu pēdējoreiz noskaitīt lūgšanu?
Ādams pamāja ar ieroci. Kā lai atsaka tik saprātīgam lūgumam?
Hadāds piegāja pie kādas kumodes un norādīja uz atvilktni. Tur ir spilventiņš, ko es parasti lieku zem ceļiem. Vai drīkst?
Ādams paraustīja plecus.
Hadāds lēni atvēra atvilktni un ar abām rokām izņēma tumši sarkanu spilvenu. Pēc tam vecais vīrs devās uz loga pusi, un Malone ieraudzīja, kā spilvens noslīd uz grīdas.
Parādījās pistole.
Cieši satverta Hadāda labajā rokā.
Stefānija gaidīja atbildi uz jautājumu.
Hadāds apdraud Izraēlas drošību, teica Diksone. Tā bija pirms pieciem gadiem, un tāpat ir arī tagad.
Varbūt paskaidrosi?
Kāpēc tu to nejautā saviem cilvēkiem?
Stefānija bija cerējusi izvairīties no šādas iztaujāšanas, taču nolēma atbildēt godīgi. Mums ir domstarpības.
Un kurā pusē esi tu?
Mans bijušais aģents iekļuvis nepatikšanās. Esmu nolēmusi viņam palīdzēt.
Kotons Malone. Mēs zinām. Taču viņš pats zināja, ar ko riskē, kad paslēpa Hadādu.
Viņa dēls nezināja.
Diksone paraustīja plecus. Daudzus manus draugus ir nogalinājuši teroristi.
Vai tu neesi pārāk svētulīga?
Nedomāju vis. Palestīnieši mums neatstāj izvēli, kā rīkoties ar tiem.
Viņi nedara neko sliktāku kā ebreji 1948. gadā. Stefānija nespēja novaldīties.
Diksone pasmīnēja. Ja es būtu zinājusi, ka mēs atkal sāksim veco strīdu, nebūtu nākusi.
Stefānija zināja, ka Diksone neko nevēlējās dzirdēt par četrdesmito gadu beigu terorismu, kas daudz vairāk nāca no izraēliešu, nevis arābu puses. Taču viņa nedomāja dot kolēģei atlaides. Ja vēlies, varam atkal parunāt par viesnīcu King Dāvid.
Šī Jeruzālemes viesnīca kalpoja par britu militārās un kriminālās izmeklēšanas dienestu galveno štābu. Pēc reida kādā vietējā ebreju aģentūrā un slepenu dokumentu aizvešanas uz viesnīcu kaujinieki 1946. gadā atbildēja ar bumbas sprādzienu. Deviņdesmit viens cilvēks nogalināts, četrdesmit pieci ievainoti, piecpadsmit no bojāgājušajiem ebreji.
Briti tika brīdināti, atcirta Diksone. Mēs neesam vainīgi, ja viņi to neņēma vērā.
Ko gan maina tas, ka viņiem piezvanīja? Stefānija neatlaidās. Tas bija terora akts ebreji pret britiem -, lai diktētu savas prasības. Ebreji vēlējās, lai briti un amerikāņi atstāj Palestīnu, un centās to panākt ar jebkādiem līdzekļiem. Tāpat kā gadu desmitiem bija rīkojušies palestīnieši.
Diksone papurināja galvu. Man apriebušās tās stulbības. Nakba ir tikai joks. Arābi četrdesmitajos gados paši aizbēga no Palestīnas, jo bija pārbijušies līdz nāvei. Bagātnieki krita panikā, bet pārējie bēga tāpēc, ka arābu līderi lika. Viņi visi tiešām ticēja, ka dažu nedēļu laikā mēs tiksim sakauti. Tie, kuri aizbēga, devās uz arābu kaimiņvalstīm ne tālāk par dažām jūdzēm. Un neviens, ieskaitot tevi, nesaka ne vārdiņa par daudzajiem ebrejiem, kuri tika izdzīti no tām pašam arābu valstīm. Diksone paraustīja plecus. Iznāk tā nu un tad? Par viņu likteni nospļauties. Bet nabaga nelaimīgie arābi! Tā gan ir traģēdija!
Ja cilvēkam atņem zemi, viņš cīnīsies par to visu mūžu.
Mēs neko neatņēmām. Mēs nopirkām zemi, un tās lielākā daļa bija neapstrādāti purvi un krūmāji, kas nevienam nebija vajadzīgi. Un, starp citu, astoņdesmit procenti arābu, kuri devās projām, bija zemnieki, nomadi vai beduīni. Zemes īpašnieki, kuri sacēla visu to brēku, dzīvoja Beirūtā, Kairā un Londonā.
Stefānija to visu jau bija dzirdējusi. Izraēlieši joprojām skandina vienu un to pašu.
Diksone neatlaidās. Arābiem tikai vajadzēja pieņemt ANO 1947. gada rezolūciju, kurā tika paredzēta divu valstu arābu un ebreju izveidošana, un visiem būtu labi. Taču nē! Neparko! Nekādus kompromisus! Lai sāktu sarunas, obligāts priekšnosacījums gan toreiz, gan tagad ir repatriācija, bet tā nav iespējama. Izraēla ir realitāte, kas nekur nepazudls. Riebjas klausīties, kā visi jūt līdzi arābiem. Viņi dzīvo nometnēs kā bēgļi tāpēc, ka tā grib arābu vadoņi. Ja viņiem tas nebūtu pa prātam, viņi kaut ko darītu, lai situāciju labotu. Taču viņi izmanto šīs nometnes un nometinājuma zonas, lai kauninātu visu pasauli par 1948. gadā nodarīto. Taču viņus pašus nekaunina neviens, arī amerikāņi ne.
Pašlaik, Hetere, mani interesē tikai Kotona Malones dēls un Džordžs Hadāds.
Balto namu arī. Mūsu ļaudis ziņoja, ka tu iejaucoties Hadāda lietā. Lerijs Deilijs teica, ka tu viņiem traucējot.
Viņš zina gan.
Telaviva nevēlas nekādu iejaukšanos.
Stefānija pēkšņi sāka nožēlot, ka aicinājusi Diksoni uz tikšanos. Taču jautājums bija jāuzdod. Kas ir tik svarīgs? Pasaki, un varbūt es vairs nejaukšos.
Diksone klusi iesmējās. Labs mēģinājums. Vai kāds tiešām uz to iekrīt?
Es domāju, ka šoreiz varētu iedarboties. Stefānija bija cerējusi, ka viņu draudzībai ir kāda nozīme. Mums.
Diksone pameta skatienu apkārt uz betona celiņiem. Cilvēki pastaigājās pa aleju, baudīdami jauko laiku. Šis ir nopietns gadījums, Stefānij.
Cik ļauni ir?
Diksone aizslidināja roku aiz muguras, un tajā parādījās ierocis.
Tik nopietni.
25. NODAĻA LONDONA
Ieraudzījis ieroci Hadāda rokā, Malone saprata, ka viņa draugs ir sagatavojies pēdējai cīņai. Slēpšanās bija galā. L.aiks stāties pretī dēmoniem, kas viņu vajāja.
Hadāds izšāva pirmais. Lode ietriecās Ievai krūtis, trieciens nogāza sievieti no kājām, un no brūces sāka plūst asinis.
Tad izšāva Ādams, un Hadāds agonijā iekliedzās, kad lode ieurbās viņam krūtīs un sadragāja mugurkaulu, nošķiežot sienu un kartes ar sarkanām šļakatām.
Hadāda kājas sagrīļojās, viņš atvēra muti, bet nespēja izdvest ne skaņas, un noslīga uz grīdas.
Pema griezīgi iespiedzās.
Šķita, ka no istabas ir pazudis viss gaiss. Malones dzīvība bija algota slepkavas varā.
Viņš pagriezās pret Ādamu, bet tas nolaida ieroci.
Es ierados nogalināt viņu, nevis jūs, teica Ādams, nemaz necenzdamies izlikties draudzīgs. Manai valdībai nav nekāda naida pret jums, Malone, lai gan jūs mūs piekrāpāt. Taču tas bija jūsu darbs. Tāpēc mēs to aizmirsīsim.
-Cik laipni.
Es neesmu slepkava, tikai likvidētājs.