Un kas būs ar viņu? jautāja Malone, norādot uz Ievas līki.
Tur es neko nevaru darīt. Tāpat kā jūs neko nevarat darīt viņa labā. Par kļūdām jāmaksā.
Malone neteica neko, taču bija pārbijies līdz nāvei. Kāds noteikti būs dzirdējis šāvienus un izsaucis policiju.
Izraēlietis pagriezās un pazuda.
Uz kāpnēm nodunēja soļi, pamazām attālinoties.
Pema stāvēja kā sastingusi, neticīgi raudzīdamās uz Hadāda nedzīvo ķermeni. Vecā vīra mute joprojām bija pavērta mēmā iebildumā. Viņa un Malone saskatījās, bet neteica ne vārda. Viņš gandrīz vai saprata izraēlieša domu gaitu. Viņš tiešām bija algots likvidētājs, suverēnas valsts aģents ar tiesībām nogalināt. Tomēr šis maitasgabals bija un palika slepkava.
Džordžs Hadāds bija miris.
Un arī par to kādam būs jāmaksā.
Maloni bija pārņēmušas drūmas domas. Viņš pieliecās, paņēma Hadāda ieroci, tad piecēlās un devās uz durvju pusi.
Paliec tepat, viņš pavēlēja Pemai.
Ko tu domā darīt?
Novākt to maitasgabalu.
Ieraugot pistoli, Stefānija bija drīzāk pārsteigta nekā nobijusies. Hetere, noteikumi laikam mainījušies. Es domāju, ka mēs esam sabiedrotās.
Tas ir pats jocīgākais ASV un Izraēlas attiecībās. Reizēm grūti pateikt, kurā pusē mēs īsti esam.
Un tu esi uzņēmusies zināmu rīcības brīvību kopš Baltā nama zvana.
Vienmēr ir patīkami, kad amerikāņi sāk naidoties ar savējiem.
Lerijs Deilijs grib Hadādu sev To taču tu saproti, vai ne? Tā ir tikai uzmanības novēršana, lai aizkavētu tevi, kamēr mūsu aģenti viņu atradīs.
Labu veiksmi! Tikai Malone un mēs zinām, kur viņš ir.
Stefānijai tas nepatika. Tas bija jāizbeidz. Kopš apsēšanās
uz soliņa viņas labā roka gulēja klēpī, ar pirkstu galiem uz
rācijas pults, kas bija paslēpta pie kājas zem platajām biksēm. Tas atkarīgs no tā, vai ASV izlūkdienestam ir ziņu avoti jūsu organizācijā.
šī operācija ir visai slepena, tāpēc šaubos, vai iespējama informācijas noplūde. Mūsu aģenti tika aizsūtīti jau pirms vairākām stundām.
Stefānija ar kreiso roku norādīja uz ieroci, nepaceļot labo no bikšu staras. Kāda jēga šai izrādei?
Diemžēl tu esi sākusi apgrūtināt dzīvi savas valsts valdībai.
Nu un tad! Es domāju, ka pietiks ar manu atkāpšanos no amata.
Vairs ne. Cik man zināms, tevi brīdināja nejaukties šajā lietā, un tomēr tu esi sacēlusi kājās visu Magelāna nodaļu. Pilnīgi pretēji ieteikumiem.
Lerijs Deilijs man nav noteicējs.
Bet viņa priekšnieks gan.
Stefānija ātri apjauta ja tagad viņa ir kļuvusi par mērķi, tad varbūt arī Brents Grīns. Taču ģenerālprokurora nogalināšana būtu saistīta ar lielākiem sarežģījumiem nekā viņas nāve. Baltajā namā laikam bija secinājuši, ka svētdienas rīta ziņās līķi parasti netiek rādīti. Viņas pirksti gatavojās spiest trauksmes pogu. Vai tu tagad dari Deilija netīros darbus?
Teiksim tā mūsu intereses ir līdzīgas. Turklāt mums patīk, ja Baltais nams ir mums pateicību parādā.
Gribi nošaut mani šeit?
Tas nav nepieciešams. Daži sabiedrotie labprāt to izdarīs.
Jūsu cilvēki?
Viņa papurināja galvu. Apbrīnojami, Stefānij, tev ir izdevies panākt to, kas politiķiem nav izdevies gadsimtiem ilgi. Piedabūt ebrejus un arābus sadarboties. Saūdi mums šajā lietā palīdz. Acīmredzot mums ir kopīgs mērķis, jo visas domstarpības ir atliktas. Diksone paraustīja plecus. Tikai šoreiz.
Un tiek ari novērsti sarežģījumi, kādi būtu, ja izraēlietis nogalinātu amerikāni.
Diksone izsmējīgi savilka seju pārdomu grimasē. Redzi priekšrocības? Mēs atrodam problēmu, viņi to likvidē. Visi apmierināti.
Izņemot mani.
Tu zini noteikumus. Tas, kurš šodien ir tavs draugs, rit var būt ienaidnieks, un otrādi. Izraēlai šajā pasaulē nav daudz draugu, bet briesmas draud no visām pusēm. Mēs darām to, kas jādara.
Stefānija pirmo reizi ieroča stobrā bija raudzījušies toreiz, kad kopā ar Maloni meklēja Tempļa ordeņa bruņiniekus. Tad viņa arī bija bijusi lieciniece citu nāvei. Paldies Dievam, ka šoreiz viņa bija paredzējusi visjaunāko. Dari, kas jādara.
Ar labās rokas rādītājpirkstu viņa nospieda pogu, kas noraidīja signālu viņas aģentiem, kuri būs klāt pēc nepilnas minūtes.
Tagad tikai jānovilcina laiks.
Heteres Diksones acis pēkšņi pavērsās pret debesīm, tad tās aizvērās, galva noslīga uz priekšu un augums sakņupa.
Pistole nokrita zālē.
Stefānija pieturēja saļimušo pretinieci. Tad viņa pamanīja vainīgo saindētu šautriņu, kas bija ieurbusies tās kaklā. Viņa jau bija tādu redzējusi.
Viņa mierīgi pagriezās.
Dažu pēdu attālumā aiz sola stāvēja sieviete. Gara auguma, ar blāvi brūnu ādas krāsu un gariem, melniem matiem. Viņa bija tērpusies dārgā kašmira jakā un džinsos ar zemu jostasvietu, kas izcēla viņas slaido, graciozo figūru. Kreisajā rokā viņai bija Magnum gaisa pistole.
Paldies par palīdzību, pateicās Stefānija, cenzdamās neizrādīt pārsteigumu.
Tāpēc jau es nācu šurp.
Un Kasiopeja Vita pasmaidīja.
Malone skrēja lejā pa kāpnēm uz pirmo stāvu. Ādamu nogalināt nebūs viegli kā jau istu profesionāli.
Lēkdams pa diviem pakāpieniem, viņš pārbaudīja pistoles aptveri. Bija atlikušas septiņas lodes. Viņš pavēlēja sev ievērot piesardzību. Izraēlietis, protams, zināja, ka Malone sekos. Viņš pat izaicināja Maloni uz šādu rīcību, jo aiziedams nepaņēma Hadāda ieroci. Profesionāļi tā nekad nedara. Un arī tas teiciens par profesionālo pieklājību bija bezjēdzīgs. Algotajiem slepkavām labas manieres ir tukša skaņa. Viņi ir izlūkošanas nozares apkopēji, tiek sūtīti tikai mēslu novākšanai. Un ari liecinieki pieder pie mēsliem. Tāpēc labāk taču visu satīrīt, vai ne? Varbūt Ādams vēlējāi? konfrontāciju? Amerikāņu aģenta, pat atvaļināta, nogalināšanai var būt netīkamas sekas. Savukārt, ja aģents uzbrucis pirmais tas ir pavisam kas cits.
Nokļuvis apakšstāvā, Malone izmeta visas šaubas no galvas. Turēdams rādītājpirkstu uz ieroča mēlītes, viņš sagatavojās cīņai.
Atgriezās pazīstamas sajūtas. Pirms dažiem mēnešiem viņš jau pārliecinājās, ka tās bija kļuvušas par neatņemamu viņa būtības daļu. Francijā viņš pat bija samierinājies ar šiem dēmoniem, saprazdams, ka ir spēlmanis un vienmēr tāds paliks, ari pēc aģenta karjeras izbeigšanas. Vakar Kronborgā Pema pārmeta, ka viņam bija nepieciešams šāds risks, ka dzīve ar viņu un Geriju viņam nešķita pietiekami piepildīta. Šis apgalvojums viņu aizvainoja, jo tas neatbilda patiesībai. Risks viņam nebija vajadzīgs, taču viņš labi prata ar to tikt galā.
Malone izgāja ārā, oktobra saulē, kas šķita tik spoža pec dzīvokļa puskrēslas, un mierīgi nokāpa pa pakāpieniem. Ādams soļoja pa ietvi piecdesmit jardu attālumā.
Malone viņam sekoja.
Šaurās ieliņas abās pusēs bija novietotas mašīnas. No lielajām ielām abos kvartāla galos skanēja satiksmes troksnis. Pa pretējās puses ietvi pastaigājās daži cilvēki.
Runāt nozīmētu tikai zaudēt laiku.
Tāpēc viņš pacēla ieroci.
Bet Ādams apsviedās apkārt.
Malone zibenīgi nometās uz ietves.
Lode nosvilpa garām un atlēca no kādas mašīnas. Malone apvēlās uz sāniem un izšāva uz Ādama pusi. Izraēlietis rīkojās gudri, atstādams ietvi un slēpdamies aiz stāvošajām mašīnām.
Malone izspruka uz ielas starp diviem automobiļiem.
Tupēdams uz ceļiem, viņš caur auto vējstiklu lūkojās pēc pretinieka. Ādams bija paslēpies desmit mašīnu attālumā. Gājēji ielas pretējā pusē metās bēgt.