Tad viņš izdzirdēja vaidu.
Viņš pagriezās un ieraudzīja Pemu guļam uz Džordža Hadāda mājas pakāpieniem.
Viņas kreisā roka bija vienās asinīs.
26. NODAĻA VAŠINGTONA
Stefānija priecājās, redzot Kasiopeju Vitu. Iepriekšējo reizi viņa ar šo noslēpumaino marokānieti bija darbojusies kopā Francijas Pirenejos, risinot pavisam citādu dilemmu.
Apguldi viņu, un pazūdam, izrīkoja Vita.
Stefānija piecēlās un atlaida Heteri Diksoni, ļaujot tās galvai nobūkšķēt pret sola dēļiem.
Būs sāpīgs puns, ieminējās Vita.
Vai nav vienalga? Viņa gribēja likt mani nogalināt. Vai pateiksi, kā tu te gadījies?
Henriks domāja, ka tev noderēs palīdzība. Viņam nepatika no Vašingtonas pienākošās ziņas. Es biju tepat netālu, Ņujorkā, tāpēc viņš palūdza man tevi pieskatīt.
Kā tu mani atradi?
Tas nebija grūti.
Stefānija pirmo reizi atzinīgi novērtēja Torvaldsena noslēpumainību.
Atgādini, lai iekļauju viņu savā Ziemassvētku apsveikumu sarakstā.
Kasiopeja pasmaidīja. Tas viņam varētu patikt.
Stefānija norādīja uz Diksoni. Sasodīta vilšanās. Man šķita, ka mēs esam draudzenes.
Jūsu darbā tas būtu retums.
Kotonam draud lielas briesmas.
Henriks arī tā domā. Viņš cerēja, ka tu varēsi palīdzēt.
Pašlaik es esmu kļuvusi par mērķi, atbildēja Stefānija.
Un tas ari noved pie nākamas ķibeles.
Šie vārdi Stefāniju biedēja.
Diksones kundze neieradās viena. Kasiopeja norādīja uz Vašingtona pieminekļa pusi. Divi viri mašīnā pie tā uzkalniņa. Neizskatās pēc izraēliešiem.
Saūdi.
Vēl labāk! Kā tu tā pamanījies nokaitināt visus?
Uzkalniņā parādījās divi vīrieši, kas nāca uz viņu pusi.
Nav laika skaidrot, atteica Stefānija. Ejam?
Viņas metās uz pretējo pusi, būdamas piecdesmit jardus priekšā vajātājiem, bet tas neko nelīdzētu, ja viņi uzdrošinātos šaut.
Tu droši vien esi paredzējusi šādu gadījumu? jautāja Stefānija.
Ne gluži. Bet es protu improvizēt.
Malone atmeta domu par Ādamu un no drošās slēptuves aiz stāvošajiem auto metās pie ievainotās Pemas. Viņa drēbes bija novārtītas ielas putekļos. Uz mirkli pagriezies atpakaļ, viņš pamanīja izraēlieti bēgam projām.
Kā jūties? viņš jautāja Pemai.
Viņas seja sāpēs saviebas, ar labo plaukstu viņa bija saspiedusi savainoto plecu.
Sāp, viņa ar pūlēm izdvesa.
Ļauj paskatīties.
Viņa papurināja galvu. Mazāk sāp… turot.
Malone pasniedzās un mēģināja noņemt plaukstu no brūces. Pemas acis iepletās sāpēs un dusmās. Neaiztiec!
Man jāredz.
Nemaz nebija jāsaka tas, kas abiem tāpat bija prātā. Kāpēc viņa nepalika dzīvoklī?
Viņa padevās, atlaida asiņaino pirkstu tvērienu, un Malone ieraudzīja to, ko jau bija gaidījis. Lode bija plecu tikai aizķērusi. Tikai mīksto audu brūce. Smagāks ievainojums būtu redzams uzreiz. Sašautus cilvēkus pārņem šoks. Viņu ķermeņi it kā pamirst.
Tikai skramba, viņš paziņoja.
Pemas plauksta atkal sažņaudza brūci. Paldies par diagnozi.
Esmu pārcietis šādus ievainojumus.
To dzirdot, viņas skatiens atmaiga.
Jāiet prom, viņš mudināja.
Pemas seja sāpēs saviebās. Man tek asinis.
Citas izvēles nav. Viņš palīdzēja sievietei piecelties.
Sasodīts, Koton!
Es zinu, ka sāp. Bet, ja tu būtu palikusi dzīvoklī, kā es teicu…
Tālumā iekaucās sirēnas.
Jāpazūd. Bet vispirms vēl kaut kas jāizdara.
Pema šķita atgūstam savaldību un bija apņēmības pilna saglabāt mieru un palikt pie samaņas, tāpēc Malone veda viņu atpakaļ mājā.
Turi roku sažņaugtu, viņš pamācīja, kāpjot pa kāpnēm uz Hadāda dzīvokli. Asiņošanai vajadzētu apstāties. Brūce nav dziļa.
Sirēnas tuvojās.
Ko mēs darām? jautāja Pema, kad viņi bija nokļuvuši trešajā stāvā.
Malone atcerējās, ko Hadāds teica tieši pirms apšaudes. Jūs man daudz iemācījāt. Es atceros katru noteikumu un vel nesen tos stingri ievēroju. Arī to, kā glabāt vissi'arīgāko. Kad viņš pirmoreiz bija paslēpis Hadādu, viņš bija iemācījis viņam turēt vissvarīgākās lietas gatavībā, lai ātri varētu doties projām. Laiks pārbaudīt, vai vecais zinātnieks tiešām bija to ievērojis.
Viņi iegāja dzīvoklī.
Ej uz virtuvi un sameklē dvieli, viņš izrīkoja, kamēr es tikšu galā šeit.
Viņu rīcībā bija kādas divas vai trīs minūtes.
Viņš metās uz guļamistabu. Mazā istabiņa nebija daudz lielāka par viņa paša guļamtelpu Kopenhāgenas dzīvokli. Uz grīdas kaudzēs stāvēja noputējušas grāmatas un papīri. Gulta nebija saklāta, naktsgaldiņi un kumode bija apkrauti kā krāmu tirdziņa letes. Arī šeit pie sienām bija kartes. Izraēla senos laikos un mūsdienās. Nebija laika tās pētīt.
Viņš nometās uz ceļiem pie gultas, cerēdams, ka nojauta nebūs viņu pievīlusi.
Hadāds zvanīja uz Vidējiem Austrumiem, zinādams, ka sekos konfrontācija. Kad neizbēgamais uzbrukums notika, viņš nevairījās no cīņas, bet metās pretuzbrukumā, lai gan zināja, ka cietīs sakāvi. Bet ko viņš īsti teica Malonem? Es zināju, ka jūs atnāksiet. Sasodīti muļķīgi. Hadādam nebija nekādas vajadzības sevi upurēt. Laikam vainas apziņa par toreiz, pirms daudziem gadu desmitiem, noslepkavoto vēstnesi bija mocījusi veco viru jau sen.
Es to esmu parādā Sargam, kuru nošāvu. Tagad jāatdod parāds.
To Malone varēja saprast.
Viņš pasniedzās zem gultas un kaut ko sataustīja, izvilka ādas mugursomu un ātri atsprādzēja tās siksnas. Somā bija grāmata, trīs bloknoti un četras salocītas kartes. Viņš cerēja, ka šeit apkopots vissvarīgākais no milzīgās zinību bagātības, ar ko bija pieblīvēts dzīvoklis.
Laiks doties projām.
Viņš steidzās atpakaļ uz darbistabu. Pema iznāca no virtuves, piespiedusi pie brūces dvieli.
Koton? viņa ierunājās.
Viņš saklausīja jautājumu viņas balsī. Vēlāk.
Turēdams rokā mugursomu, viņš izstūma Pemu pa durvīm un pēdējā brīdī paķēra šalli no kāda krēsla atzveltnes.
Viņi aši kāpa lejā.
Kā asiņošana? viņš apjautājās.
Izdzīvošu. Koton?
Sirēnas jau bija tikai viena kvartāla attālumā. Viņš apmeta šalli Pemai ap pleciem, lai noslēptu ievainojumu.
Viņi soļoja be/rūplgā gaitā.
Turi dvieli pie rokas, viņš atgādināja.
Vēl simts pēdas, un viņi bija nokļuvuši uz bulvāra, ieniruši svešu seju jūrā, pretodamies vēlmei pielikt soli.
Malone pameta skatienu atpakaļ.
Kvartāla galā parādījās mirgojošas bākugunis un apstājās Hadāda mājas priekšā.
Koton?
Es zinu. Pazūdam ātrāk prom no šejienes.
Viņš zināja, ko Pema gribēja teikt. Atgriežoties dzivoklī, viņš ari bija to pamanījis. Asins traipu uz sienas vairs nebija. Ari uz grīdas ne. Vairs nebija jūtama biedējošā nāves dvaka.
Un arī Ievas un Džordža Hadāda līķi bija pazuduši.
27, . nodaļa REINAS IELEJA, VĀCIJA 17:15
Seibrs raudzījās uz augstajiem kalniem, kas apņēma upes krastus. Šaurās aizas abās pusēs slējās stāvas kraujas. Visapkārt kuploja skujkoku meži, kuros tikai retumis pavīdēja sīki, zaļi krūmāji un izstīdzējuši vīnogulāji. Gandrīz septiņsimt gadu augstākajās kalnu virsotnēs lepojās cietokšņi ar tādiem nosaukumiem kā Reinšteina, Zoneka un Pfalca. Apbraucot bīstamo Lorelejas līkumu, kura klintis un straumes savulaik bijušas liktenīgas daudziem kuģiem, augstu upes kreisajā krastā viņš pamanīja Katcas pils apaļo galveno torni. Tālāk slējās Štolcenfelsa tā divsimt gadu vecie dzeltenbrūnie smilšakmens mūri no tālienes bija tikko saskatāmi. Pēc dažām minūtēm parādījās pēdējais orientieris.