Raksturīgais Marksburgas siluets.
Pirms divām stundām viņš bija atstājis Rotenburgu un braucis pa automaģistrāli uz ziemeļiem ar nemainīgu ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā, palēninot gaitu tikai Frankfurtes nomalēs, kur bija sākusies pēcpusdienas satiksmes rosība. No turienes uz Ķelni veda divi ceļi A60 vai divu joslu N9, kas stiepās gar Reinas krastu. Viņš bija nolēmis pirmo ceļa pusi braukt gar upi, bet atlikušo pa maģistrāli. Tāpēc viņš tagad lēni virzījās ārā no senās ielejas un sekoja A60 zilajām norādēm.
Parādījās uzbraukšanas rampa, un tūlīt jau viņš joņoja pa ātrgaitas maģistrāli. Piedevis gāzi nomātajam BMW, viņš iekārtojās kreisajā malējā joslā. Aiz logiem kā milzīga ielāpu sega zibēja pakalni, meži un ganības.
Viņš ielūkojās atpakaļskata spoguli.
Sekotājs sudrabkrāsas Mercedes vēl bija turpat.
Tas turējās drošā attālumā, paslēpies aiz trim citiem auto, un viegli varēja palikt nepamanīts. Taču viņš jau bija paredzējis sekošanu, un pretinieki nebija viņu pievīluši. Viņš iedomājās, vai līķisBaumeisterhaus jau ir atrasts. Nogalinot Jonasu, viņš droši vien aiztaupīja šīs pūles izraēliešiem, jo Vidējos Austrumos par nodevību jāmaksā visaugstākā cena, taču no otras puses ebreji bija zaudējuši izdevību nopratināt nodevēju, un tas viņus sarūgtināja.
Seibram patika Vācijas ātrgaitas automaģistrāles trīs plašas joslas, gandrīz bez līkumiem, retas nobrauktuves. Izcili piemērotas ātrai un netraucētai braukšanai. Uzraksts vēstīja, ka līdz Ķelnei atlikuši astoņdesmit divi kilometri. Viņš zināja, kur pašlaik atrodas, nedaudz uz dienvidiem no Koblencas, piecpadsmit kilometru uz austrumiem no Reinas, strauji tuvojoties Mozeles upei.
Viņš mainīja braukšanas joslu.
Tālāk aizmugurē aiz mersedesa viņš pamanīja vēl četras mašīnas.
Tieši laikā.
Deviņus gadus viņš bija meklējis Aleksandrijas bibliotēku, bet tikai Zilā krēsla padomnieka uzdevumā. Vecais vīrs bija kā apsēsts ar šā teiksmainā brīnuma atrašanu, un Seibram sākumā šie centieni šķita muļķīgi. Taču, uzzinot vairāk, viņš sāka apjaust, ka mērķis nemaz nav tik nesasniedzams, kā pirmajā brīdī šķita. Vēlāk viņš pat sāka ticēt, ka tur tiešām varētu būt kaut kas atrašanas vērts. Vismaz izraēlieši ar to bija aizrāvušies visā nopietnībā. Alfrēds Hermans veltīja tam daudz laika un pūļu. Seibrs bija daudz ko uzzinājis. Tagad bija pienācis laiks šīs zināšanas izmantot.
Savā labā.
Jau pirms vairākiem mēnešiem viņš bija nojautis, ka šī varētu būt laba izdevība. Atlika tikai cerēt, ka Kotons Malone būs pietiekami veikls, lai izvairītos no izraēliešu uzbrukumiem Londonā. Tie bija rīkojušies ātri kā vienmēr. Taču, spriežot gan no visa uzzinātā, gan no Seibra paša pieredzes, Malone bija īsts profesionālis, ja nu vienīgi mazliet ierūsējis. Gan jau viņš spēs tikt ar visu galā.
Priekšā parādījās viadukts.
Seibrs vēroja, kā pirmais no četriem sedaniem pabrauc garām sudrabainajam mersedesam, maina joslu un strauji piebrauc tam priekšā.
Divi citi auto tūdaj ieņēma pozīciju līdzās mersedesam kreisajā joslā.
Vēl viens piebrauca cieši aizmugurē.
Visi traucās uz tilta pusi.
Tilts stiepās vairāk nekā pusjūdzes garumā, četrsimt pēdas zem tā Mozeles upe vijās uz austrumiem. Pusceļā, precīzi paklausot Seibra norādījumiem, priekšā braucošā auto vadītājs nobremzēja, un arī sudrabainā mersedesa vadītājs bija spiests nekavējoties darīt to pašu.
Tieši tajā brīdī abi blakus braucošie auto atsitās pret mersedesa vadītāja puses sāniem, bet aizmugurē braucošais pret bamperu.
Šis apvienotais trieciens, ko pastiprināja ātrums, atsvieda mersedesu pa labi, pret tilta margām.
Vienā mirklī automobilis uzlidoja gaisā.
Seibrs iztēlojās, kas notiek.
Augšup vērstā paātrinājuma griezes moments iespiež auto pasažierus sēdekļos. Viņi droši vien drudžaini meklē drošības jostu slēdžus, taču nepaspēs tās atsprādzēt. Un, ja arī tas izdotos, kur viņi glābtos? Četrsimt pēdu kritiens ilgst tikai dažas sekundes, bet auto korpusa atsitiens pret ūdeni būs tikpat smags kā pret betonu. To nespētu izturēt neviens. Ledainais ūdens, iesūcoties salonā, ātri nogremdēs vraku upes duļķainajās dzīlēs, kur straume laika gaitā aiznesīs to uz austrumiem līdz straujajai Reinai.
Pagalam.
Visi četri uzbrucēji pabrauca garām, un pēdējā auto vadītājs pamāja Seibram. Viņš atbildēja ar to pašu. Šie vīri bija izmaksājuši dārgi steidzamības dēļ un ari citādi -, taču bija katra izdotā eiro vērti.
Viņš turpināja traukties uz ziemeļiem, uz Ķelni.
Paies dažas dienas, līdz izraēlieši noskaidros, kas noticis. Rotenburgā nogalināts nodevējs un pazudusi kaujas aģentu grupa. Seibrs iedomājās, vai viņa personība ir atklāta. Drīzāk ne. Ja pretinieki zinātu, kas viņš ir, kāpēc tad tērētu laiku fotografēšanai? Nē. Viņš joprojām bija nezināma parādība.
Valdīja apjukums. Izraēlā un drīz vien ari Austrijā.
Tas viņam patika.
Pienācis laiks ieviest šajā haosā kārtību.
28. NODAĻA VAŠINGTONA
Stefānija nezināja, vai viņas glābējai ir kāds rīcības plāns. Kasiopeja Vita bija gudra, bagāta un drosmīga sieviete, kas neapjuka sarežģītās situācijās. Tas bija labs īpašību apvienojums. Tikai, ja viņa bija iepriekš apdomājusi savu rīcību…
Kā mēs tiksim ārā no šejienes? skrienot pa aleju, jautāja Stefānija.
Vari ko ieteikt?
Vispār Stefānija varēja gan, taču noklusējs. Tu taču esi tā, kura te uzradās kā no gaisa.
Kasiopeja pasmaidīja. Iztiksim bez tavām asprātībām.
Mēs esam aplenktas. Ceru, ka to tu saproti.
Priekšā, alejas rietumu galā, slējās Linkolna memoriāls. Atspulgu baseins aizšķērsoja ceļu uz dienvidiem. Uz ziemeļiem aiz augstiem kokiem stiepās rosīgs bulvāris.
Pretēji tavām un Henrika bažām, turpināja Stefānija, es neesmu bezpalīdzīga. Konstitūcijas avēnijā man ir divi aģenti. Tieši pirms tavas ierašanās es nospiedu trauksmes pogu.
Sliktas ziņas. Tie abi vīri ir projām.
Kā to saprast?
Tūlīt pēc tam, kad tu apsēdies kopā ar Diksoni. Viņi aizbrauca.
Aleja beidzās Linkolna memoriāla pakājē. Stefānija paraudzījās atpakaļ. Abi sekotāji bija apstājušies.
Laikam esam nonākušas tur, kur viņi gribēja.
Viņām pretī no Neatkarības avēnijas puses joņoja taksometrs.
Sen jau bija laiks, noteica Kasiopeja un pamāja ar melnu kabatlakatiņu.
Taksometrs apstājās, un abas sievietes steidzīgi iekāpa.
Es zvanīju pirms dažām minūtēm, paziņoja Kasiopeja, aizcērtot aizmugures durvis. Pabraukājiet tāpat apkārt. Mēs pateiksim, kur mūs izlaist.
Taksometrs sāka braukt.
Stefānija izņēma no kabatas mobilo tālruni. Viņa piezvanīja aģentiem, kurus bija norīkojusi dežurēt. Tūlīt divi vīri tiks patriekti no darba.
Vai varat pateikt, kāpēc jūs mani atstājāt? viņa mierīgi apjautājās, izdzirdējusi klausulē atbildi.
Mums pavēlēja braukt projām, atbildēja aģents.
Es esmu jūsu priekšniece. Kas var atcelt manas pavēles?
Jūsu priekšnieks.
Kaut kas neticams. Kurš?
Ģenerālprokurors. Brcnts Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām.
Malone nosvieda uz gultas Džordža Hadāda dzīvokli atrasto somu. Viņš un Pema atradās viesnīcā netālu no Haidparka, pazīstamā vietā, ko viņš bija izvēlējies pēc principa vislabāk var paslēpties pūlī. Viņam patika arī tas, ka blakus atradās aptieka. Tur viņš bija nopircis marli, antiseptiskos līdzekļus un pārsējus.