Выбрать главу

Man jāsakopj tavs plecs, viņš paziņoja.

Kā to saprast? Iesim uz kādu slimnīcu.

Kaut tas būtu tik vienkārši!

Viņš apsēdās uz gultas līdzās Pemai.

Tas būs tik vienkārši. Gribu pie ārsta!

Ja tu būtu palikusi dzīvoklī, kā es teicu, nekas nebūtu noticis.

Es domāju, ka tev vajadzīga palīdzība. Tu gribēji noga­lināt to vīru.

Pema, vai tev tiešām nepielec? Vai nepietika ar Džordža nāvi tavu acu priekšā? Tie maitas ir bīstami. Viņi tevi novāks, ne aci nepamirkšķinot.

Es gribēju tev palīdzēt, klusi atkārtoja Pema.

Un Malone ieraudzīja viņas acīs kaut ko tādu, ko nebija redzējis gadiem ilgi. Patiesas rūpes. Tas izraisīja veselu vir­kni jautājumu, ko viņš nevēlējās uzdot. Un bija pārliecināts, ka arī Pema nevēlas uz tiem atbildēt. Ārsti paziņotu poli­cijai, bet to mēs nevaram atļauties. Viņš dažas reizes dziļi ieelpoja. Viņš bija pārguris no piepūles un raizēm. Pema, šajā spēlē ir daudz dalībnieku. Geriju nenolaupīja izraēlieši…

Kā tu zini?

Sauc to par intuīciju. Iekšējā balss man vēsta, ka tie ne­bija viņi.

Toties Hadādu gan nogalināja viņi.

Tieši tāpēc es toreiz viņu paslēpu.

Koton, viņš tiem piezvanīja. Tu dzirdēji, ko viņš teica. Piezvanīja, zinādams, ka viņi ieradīsies.

Viņš izpirka savus grēkus. Slepkavošana nepaliek bez sekām. Džordžam bija jāsastopas ar tām šodien. Atcero­ties nogalināto draugu, sirdī atkal sāpīgi iedūrās nožēla. Jāapstrādā tavs ievainojums.

Noņēmis šalli no Pemas pleciem, viņš pamanīja, ka dvie­lis ir piemircis ar asinīm. Vai brūce atkal atvērās?

Viņa pamāja ar galvu. Pa ceļam uz šejieni.

Viņš uzmanīgi noņēma kompresi. Visi šie notikumi ir sarežģīti. Džordža nāvei bija iemesls…

Koton, viņa līķis bija pazudis. Un tās sievietes līķis ari.

Acimredzot izraēlieši ātri satīrīja aiz sevis. Viņš uz­manīgi aplūkoja Pemas roku un pārliecinājās, ka ievainojums tiešām ir sekls. Tas tikai pierāda manu domu. Spēlētāju ir daudz. Vismaz divi, varbūt trīs, iespējams, četri. Izraēliešiem nav tāda paraduma nogalināt amerikāņu aģentus. Taču tiem, kuri noslepkavoja Lī Durānu, šķiet, viss ir vienalga. Viņi it kā tīšām uzprasās pēc nepatikšanām. Bet izraēlieši tā nekad nerīkojas.

Viņš piecēlās un iegāja vannasistabā. Atgriezies viņš atvē­ra antiseptiskā līdzekļa pudeli un iedeva Pemai tīru dvieli. Iekodies tajā.

Viņas sejā parādījās neizpratne. Kāpēc?

Man jādezinficē brūce, un negribu, lai visa viesnīca dzir­dētu tavu kliegšanu.

Viņas acis iepletās. Vai sāpēs?

Vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

Stefānija izslēdza mob.ilo tālruni. Brents Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām. Šausmu drebuļi pārskrēja mugur­kaulam, bet gadu desmitiem ilgā pieredze izlūkdienestā ļā­va neizrādīt pārsteigumu.

Viņa paraudzījās uz blakus sēdošo Kasiopeju. Šķiet, ka pašlaik tu esi vienīgā, kam es varu uzticēties.

Izklausās, ka esi vīlusies.

Es tevi nepazīstu.

Pazīsti gan. Francijā tu mani pārbaudīji.

Kasiopejai bija taisnība viņa tika rūpīgi izpētīta, un Ste­fānija uzzināja, ka tumšādainā skaistule dzimusi pirms trīs­desmit septiņiem gadiem Barselonā. Pa pusei musulmaniete, bet par aktīvu ticīgo netiek uzskatīta, ieguvusi maģistra grādu inženierzinībās un viduslaiku vēsturē. Viņa bija vie­nīgā akcionāre un īpašniece daudznacionālam konglomerā­tam, kura galvenais birojs atradās Parīzē un darbība aptvē­ra plašu starptautisku uzņēmumu loku ar daudzmiljardu dolāru aktīviem. Šo uzņēmumu bija dibinājis viņas tēvs ma­rokānis, un viņa bija mantojusi tā vadību, taču pati visai maz piedalījās ikdienas darbos. Viņa bija ari priekšsēdētāja kā­dam holandiešu fondam, kas ciešā sadarbībā ar ANO cīnī­jās pret AIDS un badu visā pasaulē, sevišķi Āfrikā. Stefānija no savas pieredzes zināja, ka Vita nebaidās ne no kā un prot rīkoties ar šauteni ne sliktāk par īstu snaiperi. Dažkārt viņa mēdza būt pat pārāk nekaunīga. Viņa bija pazinusi arī Ste­fānijas nelaiķi vīru, tāpēc zināja par tās personisko dzīvi vai­rāk, nekā Stefānijai šķita pieņemami. Taču viņa uzticējās šai sievietei. Bez šaubām, Torvaldsens bija viņu izvēlējies pa­reizi.

Man ir nopietna problēma.

To mēs jau zinām.

Un Kotons iekļuvis nelaimē. Man noteikti ar viņu jāsa­zinās.

Henriks nav saņēmis no viņa nekādu ziņu. Malone tei­ca, ka piezvanīs, kad būs gatavs, un tu viņu pazīsti tik labi kā neviens.

Kā jūtas Gerijs?

Viņš ir līdzīgs tēvam. Brašs puisis. Viņš ir drošībā pie Henrika.

Kur ir Pema?

Atpakaļceļā uz Džordžiju. Viņa kopā ar Maloni aizlido­ja uz Londonu un no turienes devās tālāk.

Izraēlieši arī ir Londonā. Likvidēšanas vienība.

Kotons nav nekāds mazais bērns. Viņš tiks ar tiem ga­lā. Mums jāizlemj, ko darīt ar tavu problēmu.

Stefānija arī visu laiku lauzīja galvu par šo mīklu. Brents Grīns pats ieradās un lika mums braukt projām. Tas varētu arī izskaidrot to, kāpēc nekur nebija manāmi Kapitolija policis­ti. Parasti viņi ir visās malās. Paraudzījusies pa taksometra logu, viņa redzēja, ka viņi tuvojas Dipona lokam. Jāpārlie­cinās, vai mums neseko.

Labāk būtu braukt ar metro.

Viņa piekrita.

Uz kurieni mēs dodamies? jautāja Kasiopeja.

Viņa pamanīja aiz Kasiopejas jakas aizbāzto gaisa pistoli. Vai tev vēl ir tās šautriņas, ar ko var ātri iemidzināt cilvēkus?

Pietiekami.

Tad es zinu, uz kurieni mums jādodas.

29, nodaĻa LONDONA 19:30

Malone vēroja aizmigušo Pemu. Viņš bija atlaidies krēslā pie viesnīcas istabas loga ar Džordža Hadāda somu klēpi. Par dezinfekcijas līdzekli viņam bija taisnība. Pema no visa spēka iekodās dvielī, kamēr viņš tīrīja brūci. Viņas acis pie­plūda asarām, tomēr viņa turējās godam un neizdvesa nevie­nu skaņu. No sirds juzdams Pemai līdzi, viņš bija viesnīcas veikalā nopircis tai jaunu kreklu.

Malone arī bija noguris, taču viņa aģenta nervi, kā viņš pats mēdza teikt, deva muskuļiem jaunus spēkus. Viņš atce­rējās, kā kādreiz nācies vairākas dienas iztikt bez ēšanas, ne­mitīgā adrenalīna spriedzē, ar vienu vienīgu domu paliki dzīvam un izpildīt uzdevumu. Viņš bija domājis, ka tas viss jau pieder pagātnei. Ka vairs nekas tāds nebūs jāpiedzīvo.

Un te nu viņš bija.

Pašā notikumu degpunktā.

Dažas pēdējās stundas varētu salīdzināt ar ļaunu murgu, tikai atšķirībā no sapņiem notikumi atmiņā tēlojās pilnīgi skaidri. Viņa draugs Džordžs Hadāds nošauts viņa acu priekšā. Slepeno dienestu aģenti kaut ko meklē. Citkārt viņam par to nebūtu nekādas daļas. Taču šoreiz šie nelieši bija nolaupījuši viņa dēlu un uzspridzinājuši grāmatu veika­lu. Nu nē! Tas jau bija personisks apvainojums.

Viņš bija tiem parādā atriebību.

Tāpat kā Hadāds, viņš bija nolēmis atdot parādu.

Taču viņam bija jāzina vairāk.

Hadāda paskaidrojumi bija mīklaini gan pirms, gan pēc izraēliešu ierašanās. Vēl ļaunāk viņš tā arī nepaguva pa­stāstīt, ko īsti bija atklājis pirms daudziem gadiem un kas tieši lika izraēliešiem viņu nogalināt. Cerēdams, ka atbildes uz šiem jautājumiem būs atrodamas ādas somā, kas gulēja viņa klēpī, Malone atsprādzēja somas siksnas un izņēma grā­matu, trīs piezīmju bloknotus un četras kartes.