Grāmata bija astoņpadsmitā gadsimta sējums, smalki apstrādātie ādas vāki trausli kā saulē izkaltuši. Uzraksts uz vāka nebija salasāms, tāpēc viņš uzmanīgi atšķīra grāmatu un ieskatījās titullapā.
Eisēbijs Hieronīms Sofronijs. "Varoņa ceļojums".
Viņš pāršķirstīja lappuses.
Romāns, kas sarakstīts pirms vairāk nekā divsimt gadiem diezgan sausā un pedantiskā stilā. Grūti iedomāties, kāda varētu būt tā nozīme, taču varbūt izskaidrojums atradīsies piezīmju grāmatās.
Viņš pāršķirstīja visas trīs.
Tās bija pierakstītas Hadāda sīkajā rokrakstā angļu valoda. Malone ielūkojās ciešāk.
…Sargu atstātās norādes radīja nemieru. Varoņa pārbaudījums ir grūts. Baidos, ka esmu bijis muļķis. Taču nebiju pirmais tāds. Tomass Beinbridžs arī bija muļķis. Acīmredzot astoņpadsmitā gadsimta beigās arī viņam tika izteikts uzaicinājums uz bibliotēku, un viņš bija izturējis varoņa pārbaudījumu. Uzaicinājumam noteikti bija tāds nosacījums, ka šis apmeklējums jāpatur noslēpumā. Ne jau tāpēc Sargi divtūkstoš gadu sargājuši bibliotēkas bagātības, lai kāds no aicinātajiem izpaustu noslēpumu. Taču Beinbridžs pārkāpa šo uzticēšanos un uzrakstīja par pieredzēto, l/ii noslēptu nodevību, viņš izveidoja savu sacerējumu kā romānu, nosaucot to ne pārāk izteiksmīgi "Varoņa ceļojums". Grāmata tika izdota nelielā tirāžā un palika gandrīz nepamanīta. Beinbridža laikos pasaule bija fantastisku stāstu pārpilna (šie romāni nebaudīja lielu cieņu), tāpēc grāmatas varoņa ceļojumu uz kādu mītisku bibliotēku lasītāji neuzņēma ar lielu sajūsmu. Pirms trim gadiem es kādā Velsas muižā atradu šīs grāmatas eksemplāru un to nozagu. To lasot, nekādu interesantu ieskatu nevar gūt. Tomēr Beinbridžs nespēja pretoties kārdinājumam vēlreiz pārkāpt Sargiem doto klusēšanas solījumu. Pēdējos mūža gados viņš sava Oksfordšīras nama dārzā lika uzcelt lapeni. Marmorā tika iekalts kādas gleznas atveidojums un romiešu burti. Glezna bija Nikolā Pusēna darbs, kura sākotnējais nosaukums bija "Laime, ko pārtraukusi nāve", bet mūsdienās tas vairāk zināms kā "Arkādijos gani II".
Malone neko daudz nezināja par Pusēnu, taču bija dzir dējis šo vārdu. Par laimi, citā piezīmju grāmatā Hadāds pa skaidroja sīkāk.
Pusēns bija likteņa pabērns līdzīgi kā Beinbridžs. Viņš bija dzimis Normandijā 1594. gadā un pirmos trīsdesmit dzīves gadus pavadījis vienās mocībās. Viņam ciešanas sagādāja mecenātu trūkums, nepateicīgas kurtizānes, vāja veselība un parādi. Pat darbs pie Luvras Lielās galerijas griestu apgleznošanas viņu neiedvesmoja. Viss mainījās tikai tad, kad 1642. gadā Pusēns atstāja Franciju un devās uz Itāliju. Ceļojums, kas parasti ilga tikai dažas nedēļas, Pusēnām prasīja gandrīz sešus mēnešus. Romā Pusēns sāka gleznot citādā stilā, ar lielāku pārliecību, ātri guva ievērību un tika atzīts par Romas izcilāko mākslinieku. Ir bijis daudz minējumu, ka ilgā ceļojuma laikā Pusēns uzzinājis kādu lielu noslēpumu. Interesants fakts kad tika pabeigta glezna "Arkādijas gani", tnecenāts, kurš bija to pasūtījis kardināls Rospiljosi, kas vēlāk kļuva par pāvestu Klementu IX, neiztika gleznu publiskai apskatei, bet turēja savos privātajos apartamentos. Viņam piederēja izcila bibliotēka, un vēsturnieki vēlāk nosauca viņu par pāvestu brīvdomātāju.
Norāde uz to, ko Pusēns varēja piedzīvot, atrodama vēstulē, kas rakstīta sešus gadus pēc "Arkādijos ganu" pabeigšanas. Vēstules autors, priesteris, Luija XIV finanšu ministra brālis, domāja, ka tas, ko viņš uzzinājis no Pusēna, varētu interesēt Francijas monarhiju. Es atradu šo vēstuli pirms dažiem gadiem Kosē-Brisaka ģimenes arhīvos.
Mēs ar viņu apspriedām dažas lietas, kuras viegli varēšu jums raksturot sīkāk; lietas, kuras ar Pusēna kunga starpniecību piešķirtu jums tādas priekšrocības, kuras pat karaļiem būtu ļoti grūti no viņa iegūt un kuras, kā viņš pats apgalvo, varbūt turpmākajos gados neviens cits nespēs atklāt. Un vēl vairāk tās atklāt ir tik grūti, ka nekas pašlaik visā pasaulē nevar izrādīties vērtīgāks vai līdzvērtīgs.
Iespaidīgs paziņojums turklāt tik mīklains. Bet piemineklis, ko Beinbridžs lika uzcelt savā dārzā, bija vēl mīklaināks. Pēc "Arkādijos ganu" pabeigšanas Pusēns nezin kāpēc uzgleznoja tās spoguļattēlu, kas tika nosaukts "Arkādijos gani II". Un tieši to Beinbridžs izvēlējās marmora bareljefam. Nevis oriģinālu, bet tā pretējo līdzinieku. Beinbridžs bija gudrs, un veselus divsimt gadus šis simboliem piesātinātais piemineklis bija nogrimis aizmirstībā.
Malone lasīja tālāk, maldoties varbūtību labirinta. Diemžēl Hadāds neko daudz vairāk neatklāja. Pārējās piezīmes bija saistītas ar Veco derību, tās tulkojumiem un vēstījuma pretrunām. Nebija arī nekāda ziņojuma no Sarga. Nekāda sīkāka apraksta par varoņa pārbaudījumu, tikai niecīga piezīme vienas piezīmju grāmatas beigās.
Beinbridža nama viesistabā vēl viens Beinbridža augstprātības piemērs. Ļoti daiļrunīgs nosaukums. "Sv. Hieronīma atklāsme". Apbrīnojami un atbilstoši, jo diži meklējumi bieži sākas ar atklāsmi.
Vismaz kāda norāde, tomēr neatbildētu jautājumu joprojām bija pārāk daudz. Un viņš bija pārliecinājies, ka mocīšanās ar jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu, ātri vien notrulina smadzenes.
Ko tu lasi?
Viņš pacēla skatienu. Pema joprojām gulēja gultā, ar galvu uz spilvena, tikai bija atvērusi acis.
To, ko atstāja Džordžs.
Pema lēni piecēlās sēdus, izberzēja miegu no acīm un ieskatījās pulkstenī. Cik ilgi es gulēju?
Kādu stundu. Kā plecs?
Smeldz.
Dažas dienas tā būs.
Viņa izstiepa kājas. Cik reizes tu, Koton, esi bijis sašauts? Trīs? '
Viņš pamāja ar galvu. To nevar aizmirst.
Es arī neaizmiršu. Ja atceries es rūpējos par tevi.
Tā tiešām bija.
Es tevi mīlēju, Pema turpināja. Zinu, ka tu varbūt tam neticēsi. Bet es tiešām mīlēju.
Tad vajadzēja pastāstīt par Geriju.
Tu mani sāpināji ar savu rīcību. Es nevarēju saprast, kāpēc tev vajadzēja mani krāpt. Kāpēc tev ar mani nepietika.
Es biju jauns. Dumjš. Sava svarīguma pārņemts. Dieva dēj, tas bija pirms divdesmit gadiem. Un vēlāk es to nožēloju. Centos būt labs vīrs. Tiešām centos.
Cik sieviešu tev bija? Tu tā ari nepateici.
Viņš negribēja melot. Četras. Tikai vienas nakts romāniņi ar viņām visām. Tagad viņš gribēja zināt. Un tev?
Tikai viens. Bet mēs satikāmies vairākus mēnešus.
Tas sāpināja. Tu viņu mīlēji?
Tik daudz, cik precēta sieviete spēj mīlēt kādu citu, nevis savu viru.
Malone saprata, kas ar to domāts.
No tā ari radās Gerijs. Viņa, šķiet, cīnījās ar mokošu jautājumu, kas uzmācās no pagātnes. Kad es raugos uz Geriju, dažkārt dusmojos uz sevi par šādu rīcību lai Dievs man piedod -, bet vienlaikus esmu ari pateicīga liktenim. Gerijs vienmēr bija kopā ar mani. Tu nāci un gāji.
Pema, es tevi mīlēju. Gribēju būt tavs vīrs. Un tiešām ļoti nožēloju savu rīcību.
Ar to nepietika, viņa nomurmināja, nodūrusi skatienu grīdā. Toreiz es to neapzinājos, bet vēlāk apjautu, ka ar to nekad nepietiks. Tāpēc mēs pirms šķiršanās piecus gadus nodzīvojām atsevišķi. Es vēlējos saglabāt mūsu laulību, bet vienlaikus tomēr ne.
Tu tik stipri man ienīdi?
Nē, es ienīdu pati sevi par to, ko biju nodarījusi. Pagāja gadi, līdz es to sapratu. Vari man ticēt cilvēks, kurš ienīst pats sevi, ir dziļi nelaimīgs. Viņš tikai pats to neapzinās.